Latvijas banka.
Foto: LETA

Latvijai ir dota fantastiska iespēja: mēs varam ieskatīties nākotnē. Tas ir diezgan vienkārši, jo mūsu nākotne noris dažus tūkstošus kilometrus uz dienvidiem no mums – Grieķijā. Iesaku izlasīt 20 grieķu ekonomistu uzsaukumu "Reform or Bankruptcy?"

Šajā vēstulē, ja nomainītu vārdu "Greece" ar "Latvia", mēs nespētu noteikt atšķirību: ja neskaita parāda un draudošā bankrota problēmas, Grieķijas slimības ir ļoti līdzīgas mūsējām. Taču atšķirībā no viņiem mēs no krīzes iziesim ar parādu zem 50 procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP) - Grieķijas parāds būs ap 170 procentiem no IKP.

Mums vēl ir laiks un iespēja izvēlēties, ko darīt. Viena iespēja ir iet Grieķijas pēdās un vēl kādus desmit gadus turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā. Kā Grieķija 90. gados izlikās, ka "veicina izaugsmi" (patiesībā attīstoties uz parāda rēķina), tā mēs varam turpināt tādā pašā garā, lai tad pie 170 procentu parāda atgrieztos sākuma punktā - pie "sasistas siles". Latvija kļūdījās pašā valsts būvniecības sākumā. Atšķirībā no mūsu ziemeļu kaimiņa, kurš būvēja mūra māju uz pamatīgiem pamatiem, mēs neizbūvējām sabiedrības pamatus, uzskatot, ka tā salmu būdiņa, ko taisāmies būvēt, bez pamatiem var iztikt. Pašlaik brīnāmies, ka tam, ko esam uzbūvējuši 20 gados, grūti kaut ko vairs piebūvēt klāt (lasi - attīstīties). Mēs tērējam laiku, stiprinot salmu sienas ar kartona konstrukcijām, labi apzinoties, ka pie pirmā ļaunā vilka uzbrukuma (lasi, krīzes), tas viss tiks iznīcināts. Bet jaukt nost salmu būdiņu un būvēt pamatīgāku māju mums negribas, jo tā tomēr ir kaut kāda pajumte, un negribas atkal pa lietu un aukstumu sākt visu no sākuma...

Izaugsmes ekonomikā to sauc par nabadzības slazdu, par ko arī būs šis raksts.

Kas ir nabadzības slazds? Latvijas gadījumā tā ir mijiedarbība starp valsts institūcijām: izglītības sistēmu, tiesu varu un ierēdniecību, no vienas puses, un pārējo sabiedrību, no otras, kuras rezultāts ir zema izaugsme un attiecīgi zemi ienākumi. Visvienkāršāk to ir paskaidrot ar augstākās izglītības piemēru.

Augstākās izglītības sistēma ir svarīgākā modernas sabiedrības sastāvdaļa - pēc būtības, sabiedrības smadzenes, kas ģenerē idejas, ko un kā darīt, analizē organisma slimības un izsver, kādās cīņās iesaistīties un kurām netērēt spēkus. It kā liekas acīmredzami, ka mēģināt pacelt izglītības sistēmu līdz līmenim, kas būtu augstāks nekā konkurentvalstīm, būtu viens no galvenajiem jebkuras sabiedrības mērķiem. Taču Latvijā izskatās, ka tas nevienam īsti nav vajadzīgs. It kā visi saprot, ka "kaut kas ir jādara", taču galu galā jebkuras izmaiņas un reformas iestieg agnostisku jautājumu un spriedelējumu purvā par tēmām "kas ir kvalitāte?" un "kā definēt vārdu 'sasniegums'?" un beidzas ar spriedumu, ka kaut mazākās izmaiņas sistēmā nav paveicamas.

Kāpēc? Problēma ir apstāklī, ka ne tikai tie, kas tieši iegūst no izglītības sistēmas neefektivitātes (pasniedzēji, skolotāji, izglītības sistēmas ierēdņi), bet arī liela daļa no pārējās sabiedrības ir tieši vai pastarpināti ieinteresēta, lai izglītības sektors paliktu esošajā konkurētnespējīgajā līmenī.

Izglītības sistēma valstī pilda divas galvenās funkcijas.

a) Atlases funkciju. Izglītības sistēmas uzdevums ir dot vērtējumu cilvēka kvalitātei. Degradēta izglītības sistēma šādu vērtējumu nevar dot. Vismaz līdz šim ne Latvijas, ne ārvalstu darba devēji Latvijas augstskolās iegūtos grādus neredz kā atlases funkcijas pildošus.

b) Ekspertīzi. Izglītības sistēmai ir jāpiegādā uzņēmumiem cilvēkus, kas spēj radīt konkurētspējīgas preces. Savukārt sociālo zinātņu jomā izglītības sistēmai būtu jāģenerē neatkarīga ekspertīze un priekšlikumi par to, kā uzlabot sabiedrības uzbūvi.  Arī šo funkciju Latvijas augstskolas veic visai vāji.

I. NABADZĪBAS SLAZDA UZBŪVE

Diez vai ir nepieciešams skaidrot, kādā veidā nekvalitatīva izglītības sistēma, neveicot savas funkcijas, bremzē ekonomikas attīstību. Taču nabadzības slazda īpašība ir tas, ka pastāv arī atgriezeniskā saite: pārējā sabiedrībā nemaz negrib, lai tiktu uzlabota izglītības sistēma, jo tas prasītu no viņiem zināmu upurēšanos.

 

  

 Pārmaiņas negrib neviens: tās negrib uzņēmēji, arī politiķiem tas nebūtu izdevīgi, un galu galā lielai daļai pārējās sabiedrības tas būtu riskants lēciens nezināmajā. Konkurētnespējīga izglītības sistēma ir izdevīga visiem.

Pirmā atgriezeniskā saite: Vāja izglītības sistēma nabadzīgās valstīs ir izdevīga dominējošajai uzņēmēju kategorijai.

Nabadzīgās valstīs, arī Latvijā, parasti dominē trīs uzņēmumu kategorijas: a) tās, kas balstās uz zemām darbaspēka izmaksām; b) "siles uzņēmumi", kuri barojas no politiskiem sakariem; c) uz vietējo tirgu vērsti uzņēmumi un resursu eksportētāji.

Uzņēmumiem, kas balstās uz zemām darbaspēka izmaksām, nav nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks un tātad arī kvalitatīva izglītības sistēma. Vai priekš zemo izmaksu veikalu ķēdēm strādājošai šūšanas darbnīcai ir nepieciešams augstas klases speciālists ar starptautiski konkurētspējīgām zināšanām? Pat nerunāsim par ļoti augsti kvalificētiem darbiniekiem - pieņemsim, ka šūšanas darbnīcai ir iespēja izvēlēties starp tādu šuvēju, kurš zina tikai un vienīgi latviešu valodu, un tādu, kurš papildus latviešu valodai perfekti pārzina arī angļu un vācu valodu. Kurš no šiem darbiniekiem būtu gatavs strādāt par zemāku algu? Loģiski, ka pirmais. Ilgtermiņā uz zemām darbaspēka izmaksām balstītiem uzņēmumiem parasti ir izdevīgs uzcītīgs, bet dumjš strādnieks.

Vai otrai nabadzīgu valstu uzņēmēju kategorijai - no valsts budžeta dzīvojošiem "siles uzņēmumiem" - ir nepieciešama kvalitatīva izglītības sistēma un, attiecīgi, neatkarīga ekspertīze, kas analizētu, kāpēc tiek pieņemti tādi likumi un ne citādi un kāpēc izmaksas līdzīgiem darbiem pie mums ir augstākas nekā citur? Vai viņiem būtu nepieciešams, ka kāds labi izglītots ierēdnis kompetenti un valstij izdevīgā veidā vadītu valsts iepirkumus? Protams, ka nē.

Un galu galā arī uz pakalpojumiem vai resursu eksportu vērstiem uzņēmumiem, lai gan tiem nav tieša ieinteresētība izglītības sistēmas degradācijā, ir maza vajadzība pēc tā, lai rastos konkurējošs eksporta sektors, kas samazinātu viņu ietekmi.

Tāpēc es esmu diezgan skeptisks, kad tiek runāts, ka izglītības sistēmai ir jābūt vairāk saistītai ar uzņēmējdarbību. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka uzņēmēji apzināti cīnās par neizglītotāku tautu, taču tikpat muļķīgi būtu uzskatīt, ka savam makam nav nekāda nozīme, nosakot, piemēram, prioritātes, ko lobēt.

  

Attīstītās valstīs šo sektoru intereses līdzsvaro augstas pievienotās vērtības eksporta sektors - tā ir spēcīga lobistu grupa, kuriem interesē konkurētspējīga izglītības sistēma un valsts tēls. Nabadzīgās valstīs tāds vienkārši pēc definīcijas nav.

  

Otrā atgriezeniskā saite: vājā izglītības sistēmā netieši ir ieinteresētas arī daudzas citas "labi iekārtojušās" sabiedrības grupas.

  

Mēs visi šajos 20 gados esam kaut kā iekārtojušies: citam ir lieki īpašumi, cits ir izveidojis spēcīgu likumdošanas aizsargmūri ap savu profesiju vai uzņēmējdarbības nozari. Nevienam, kurš ir iekārtojies no konkurences aizsargātā profesijā, nav vēlēšanās, lai viņa koptais ienākumu dārziņš pēkšņi tiktu pakļauts analīzei ar mērķi izveidot efektīvāku sistēmu, kas parasti nozīmē lielāku konkurenci. Vai skolotājiem interesētu objektīvs un regulārs viņu kvalifikācijas izvērtējums? Vai daudzu zemesgabalu un auto īpašniekiem interesētu saprātīgāka nodokļu politika? Pat studentiem sen vairs neinteresē studiju kvalitāte. 20 gadus ilgusī standartu degradācija ir veikusi savu dabiskās atlases darbu, un students lielākoties vairs neuzskata, ka ir vērts uz pilnu slodzi un uzcītīgi mācīties, bet redz mācības augstskolā kā kaut ko līdzīgu automašīnas tiesību iegūšanas kursiem: formalitāte, kas nokārtojama pa vakariem. Kvalitātes standartu paaugstināšana līdz saprātīgam līmenim, visdrīzāk, nozīmētu to, ka vairākumam pašreizējo studentu būtu jāsamierinās ar pieticīgākiem dzīves mērķiem, apgūstot profesionālo izglītību.

Galu galā izrādās, ka gandrīz katram no tiem, kam ir kādas iespējas publiski kaut ko teikt un arī tikt uzklausītam, ir kāda "maza interesīte", lai nekas nemainītos.

Trešā atgriezeniskā saite. Arī sabiedrības izvēlētiem politiķiem nav nekāda vajadzība pēc kvalitatīvas izglītības sistēmas.

 

Politika ir sabiedrības spogulis, nekas vairāk. Atbilstoša mūsu izglītības līmenim ir arī mūsu politiķu kvalitāte. Taču ir arī atgriezeniskā saite. Nerunāsim par krimināli sodāmām darbībām, kas saistītas ar korupciju, bet priekš kā politiķiem, it sevišķi tiem, kas nav pārāk talantīgi, būtu nepieciešami neatkarīgi un gudri eksperti?

Līdzīgas attiecības darbojas arī pārējās svarīgākajās valsts institūcijās - tiesu varā un ierēdniecībā. Neatkarīgai un labi apmaksātai ierēdniecībai sabiedrībā ir tā pati loma, kas izglītības sistēmai: tā nodrošina ekspertīzi. Taču Latvijā nav pārāk daudz sabiedrības grupu, kam tas būtu vajadzīgs. Lielākā daļa no sabiedrības ir labi iekārtojusies pie pašreizējās sistēmas, kad likumi tiek izstrādāti ar "caurumiem". Tāpat kā studenti paradoksālā veidā ir ieinteresēti iegūt nekvalitatīvu izglītību, arī daudzi ierēdņi un izglītības sistēmas darbinieki ir ieinteresēti, lai viņiem maz maksātu. Viņi labi saprot, ka, ja tiktu maksātas normālas algas, attiecīgi spēcīgāka būtu konkurence un augstākas prasības, kurām viņu spējas, visdrīzāk, neatbilstu.

Tāpēc arī reformas ir tik grūti veicamas - no tiem, kam ir kāda teikšana, daudziem tās noteikti nav vajadzīgas un gandrīz nevienam tās īsti nav vajadzīgas.

Situācija mazliet atgādina Agatas Kristi "Austrumu ekspresi". Visi izskatās aizdomīgi, kāds noteikti ir vainīgs... Katram ir kāds noslēpums, taču galu galā, dziļāk papētot, izrādās, ka nav viens vainīgais, jo katrs ir piedalījies slepkavībā ar savu dūrienu. Tā arī mēs katrs ar savu "mazo interesīti" lielākoties klusējam un gaidām, ka varbūt kaut kas sakārtosies pats no sevis. Jo galu galā mēs jau dzīvojam relatīvi labi, kāpēc lai kaut ko mainītu?

  

  

II. ŠĪS MIJIEDARBĪBAS SEKAS: STAGNĀCIJA

Vāja izglītības sistēma, vāja ierēdniecība un tiesu sistēma, nekvalitatīvs politikas process un konkurētnespējīgi uzņēmēji ir kā aklie, kas ved viens otru un valsts ekonomiku uz priekšu. Kaut kā jau uz priekšu kulties var, taču uzvarēt konkurences cīņā kādu citu valsti un nodrošināt spēcīgu izaugsmi nav nekādu izredžu.

Ja starptautiskie tirgi ļaus, varbūt mums izdosies šo vārgo izaugsmi tuvākajos gados noslēpt zem nākamā burbuļa. Ja neļaus, mēs mēģināsim noslēpt stagnāciju ar slēptu valsts parāda pieaugumu publiskās-privātās partnerības un valsts garantiju veidolā. Tas dos vēl dažus gadus cienījamas izaugsmes, taču, ja tagad netiks veiktas radikālas reformas, galarezultāts no šiem vingrinājumiem nemainīsies: apmēram 10-15 gadu laikā mēs piedzīvosim parāda pieaugumu un atjēgsimies pie sasistas siles kā šodien Grieķija.

Jebkurā gadījumā - tagad vai pēc desmit gadiem - mums būs jāsāk no tā, no kā vajadzēja sākt jau 1992. gadā - no sabiedrības pamatu būvniecības. Ir jābūvē neatkarīga, starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, spēcīga tiesu vara un kompetenta un neatkarīga ierēdniecība. Tas nebūt nenozīmē revolūciju, pārmaiņas var būt arī pakāpeniskas, bet galamērķim tiešām ir jābūt revolucionāram.

Turpinot līdzību ar "Austrumu ekspresi", rodas jautājums, kurš tad bija upuris ar tām daudzajām nāvējošu naža dūrienu brūcēm? Varbūt neviens? Nav tik vienkārši. Ir, ir tomēr arī upuris - mūsu bērni, tā paaudze, kas tagad iet skolā, kurus mēs ziedojam dažādo šodienas "mazo interešu" vārdā. Tie ir viņi, kuriem mēs atstāsim ilgstošas zemas izaugsmes un emigrācijas nomocītu nabadzīgu valsti ar lieliem parādiem un bez spēcīgiem uzņēmumiem. Un arī ar joprojām vienīgo perspektīvu pēc nākamajiem 20 gadiem - ar Latvijas diplomu kabatā meklēt sēņu lasīšanas darbu ārzemēs. Te nu jāatzīst, ka vēstures procesos ir zināms taisnīgums un nāciju līmenī katrs tiešām saņem pēc nopelniem: savtīgas un upurēties nespējīgas nācijas ir lemtas izmiršanai.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form