Nelāgākais ir tas, ka pazemojums un kauns nav tik viegli novācams kā gruveši. Var pārmest rakstniekiem, ka mēs neesam pietiekoši skaļi rībinājuši trauksmes bungas, jo esam slimojuši ar mūsu tautai raksturīgo pacietību un tikai brīdī, kad mums atņemtas iespējas paust savu sašutumu par netaisnības leģitimizāciju, kad mēs ķeramies pat pie interneta komentāriem kā vienīgās brīvās tribīnes, mēs skaidri pasakām – valsts vara nacionālo rakstniecību ir metodiski nīcinājusi, savā aprobežotībā neapzinādamās, ka valsti mūsu senči varēja nodibināt tikai tad, kad jau bija nacionālā literatūra un tās sekmētā nacionālās pašapziņas kustība. Nevis otrādi.
Kas sagaida valsti, kura iznīdē savu literatūru, manuprāt, skaidrs. Pazemoti un piesmieti cilvēki neattīsta garu, bet dedzina pilis. Ja radošajam garam nav iespējas izpausties radoši, tas tā vai tā atradīs ceļu – ārdoši. Vai kārtējā integrācijas kampaņa balstīsies uz apsmieklā pamestu latviešu literatūru? Vai tas ir tas svētais mantojums, ko esam spiesti atstāt aiz sevis?
Slavenais itāļu rakstnieks Kurcio Malaparte apceļoja Latviju pēc 1940.un 1941. gada okupācijām un savus vērojumos pierakstīja, ka Rīga bijusi baisa drupu skatuve, bet latviešu tautas gara pasaule vēl nesatricināta, neskarta. Viņš rakstīja, ka latviešiem piemīt tieksme noraidīt katru liktenības raksturu tām katastrofām, kas to skar un šis latviešu tautas spēks un reizē morāliskais cēlums pastāv apziņā, ka nekas nav noticis, ja tas nav noticis cilvēka dvēselē. Zīmīgi vārdi, vai ne? Bet man ir pamatotas aizdomas, ka tas, kas cilvēkiem nodarīts pēdējos 20 gados, ir noticis arī cilvēku dvēselēs. Situācija nacionālajā rakstniecībā ir vispatiesākais spogulis.
Zemā pašapziņa, notrulināta gaume, izklaides vienādošana ar mākslu, kultūras jaukšana ar popkultūru - tās nav problēmas kādā puspamestā Kolkā, tās ir pat saeimas un valdības cilvēku neziņas zonā.
Rakstnieku tikšanās ar Saeimas deputātiem un ministriju ierēdņiem uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Jautājumi, kurus izglītotu cilvēku vidū pat neērti formulēt vēlreiz, jo tie šķiet kā ābeces patiesība, izrādās ir zili brīnumi mūsu tautas, khm, gaišākajiem prātiem.
Nacionālās literatūras izvirzīšana par prioritāti notiek brīdī, kad pati valsts grūst kopā, laupot sabiedrībai pēdējās pašlepnuma atliekas. Tas, kālab vispār ir iespējama situācija, ka mums jāiet aizstāvēt sava esamība – valoda, ir sekas ilgstošajam valsts varas nihilismam pret nacionālo literatūru – apziņas pamatu pamatu.
Veci cilvēki saka – viss ir iespējams, kamēr cilvēks vēl ir dzīvs. Visu ir iespējams labot. Tūlīt. Atzīt kļūdas, atvainoties, izglītoties un gudri apsaimniekot šo postā aizlaisto druvu. Glābt valsti.
Kaut arī, kā teica deputāte J.Kursīte – Pakule, latviešu literatūra ir nonākusi tajā pašā sitācijā, kādā tā bija 19.gs. vidū, latviešu rakstnieki no zilgiem ideālistiem ir bijuši spiesti pārkalties racionālos un mērķtiecīgos cīkstoņos. Un mūs nevar nobanalizēt ne anonīmi komentētāji internetā, ne deputāts J.Vucāns, kurš Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē iesaucās, ka literāti te atnākuši sev naudu diedelēt.
Pieļauju, ka šāda attieksme ir vienīgi atsevišķiem deputātiem, jo cilvēkiem, kuri daudz maz orientējas kultūras ainavā, saprot, ka rakstnieku prasības ir prasības glābt valsti.
Tas, ka personiskās sāpes saplūdušas ar sāpēm par valstī notiekošo, rāda vien situācijas baiso nopietnību, kas prasa risinājumu šodien un tagad, nevis pēc vēl trim valdībām un Saeimas sasaukumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
