Gunta Ancāne: Par veiksmīgiem cilvēkiem veiksmīgā valstī
Foto: LETA

"Mūsu gadsimta krīze" – grāmata ar šādu nosaukumu iznāca Ņujorkā 1941.gadā, un tās autors Pitirims Sorokins jau tolaik uzsvēra, cik sarežģīti ir dzīvot pārejas periodā no vienas fundamentālas sabiedrības un kultūras formas uz citu, kad tik strauji mainās vide un vispārakceptētās normas un vērtības, pie kurām katrs cilvēks ir varējis atbalstīties grūtā brīdi. Sorokins raksta, ka pāreju raksturo ekonomiskais pagrimums, demoralizācija un sociokulturālās vides sabrukums.

Pieaug brutalitāte, cietsirdība, protestēšanas un karošanas gars. Pazūd sociāla stabilitāte un vispārpieņemtas normas, kas ir viens no svarīgākajiem sociālajiem faktoriem cilvēka psihiskās veselības uzturēšanā. Sekas ir dažādas, vienas no smagākajām ir veselības traucējumi. Sabrūkot līdzšinējiem sociālajiem institūtiem un tradīcijām, cilvēki nereti jūtas vieni un izolēti, tādēļ, raksta Sorokins, ikvienai sabiedrībai jārēķinās, ka pārejas periodos pieaugs psihisko traucējumu un suicīdu (pašnāvību) skaits.

Psihiskie traucējumi šajā gadījumā nebūtu jāsaprot kā psihotiskie, kad cilvēks zaudē kontaktu ar realitāti. Biežāk šie traucējumi ir personības un adaptācijas traucējumi, akūtas stresa reakcijas u.c., ko varētu salīdzināt ar bronhītam līdzīgām izmaiņām somatisko slimību gadījumā, tātad – labas diagnostikas gadījumā,– ārstējamas. Varam tikai apbrīnot gudra cilvēka 1941. gadā rakstītā aktualitāti šodien.

Protams, šo psihisko traucējumu daudzumu sabiedrībā ir iespējams arī preventēt. Vispirms jau sniedzot atbalstu – emocionālo un arī sociālo atbalstu, kas savā būtībā ir emocionāli atbalstošs. Tomēr gan vienu, gan otru atbalstu ir jāprot gan sniegt, gan arī saņemt.

Vai izprotam emocionālā un sociālā atbalsta sniegšanas nozīmību?

Ja kāds, piemēram, saņem pabalstu tāpēc, ka ir "gudri iekārtojies" un patiesībā parazitē uz līdzcilvēku rēķina, tad sociālā pabalsta sistēma nav jēdzīga pēc savas būtības. Pabalsts pilda savu sociālo un emocionālo funkciju, ja cilvēks to saņem no sabiedrības nepieciešamības brīdī, kad nav paveicies vai – kad pietrūcis paša spēku. Šajā gadījumā pabalsts stabilizēs pašcieņu, radīs pateicības jūtas un vēlēšanos no jauna atsākt darboties savam un visas sabiedrības kopīgam labumam. Manuprāt, sociālā atbalsta sistēmas pamati mums ir izveidoti un diskusijas par tās uzlabošanu paveiks savu.

Vairāk – par problēmu, kas mums ir ar emocionālā atbalsta sniegšanu. Sākot jau ar ģimenēm un bērniem. Beidzot ar pieaugušajiem un darba vidi. Kopumā mēs reti palīdzam viens otram grūtā brīdī, iedrošinot piecelties un darboties tālāk. Vairāk vajājam, destruktīvi kritizējam. Iedrošināšanas vietā, jau ģimenē augot, bērns nereti dzird "nedari to" un "nedari tā", nevis padomu, kā iecerēto paveikt efektīvāk. "Tev jau nesanāks" un "ko tad tu te iedomājies" joprojām dzirdam pārāk bieži.

Tikpat kaitīgs ir biežs saukļa "uzmanīgi!" lietojums. Vienalga vai aiz tā seko "neskrien / nekāp" vai kāds cits darbības apturēšanas vārds, tas ir cilvēka aktivitāti bremzējošs jau no mazotnes. Salīdzinot dažādu valstu studentu auditorijas, joprojām vismazāk jautājumu uzdod latviešu studenti.

Vecāku uzdevums ir bērnu uzmanīt, pasargāt, nevis padarīt to nedrošu par savu varēšanu un spējām. Iedrošinājums, kas veicina cilvēkā pārliecības pieaugumu pašam par sevi un savu varēšanu, nepieciešams visos vecuma posmos. Iedrošinātam cilvēkam lietas izdodas izdarīt labāk. Un otrādi – ja cilvēks jūt, ka viņam sīkmanīgi skatās "uz pirkstiem", maziski komentējot katru neveiksmi un neizdošanos, nedodot vietu, kur augt (t.i. darīt un mēģināt, sākumā dabiski piedzīvot neveiksmes, jo meistars no debesīm jau nekrīt), tad arī rezultāti ir sliktāki.

RSU profesors Deniss Hanovs savā grāmatā "Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19.gadsimtā" raksta par "nemitīgu sevis pilnveidi" kā vienu no aristokrātijas iezīmēm. Mums nav bijis aristokrātijas jeb titulētu ģimeņu, kuru izcilība sākas ar piedzimšanu ģimenē, kurai ir tituls un kura no paaudzes paaudzē nodod ar valdīšanu un līderismu saistītas gudrības, taču pārvaldīt savu valsti mums jāiemācas, jo, kā raksta pazīstamā filozofe Maija Kūle, "nācija, kurai ir sava valsts, parasti dzīvo brīvāk un labāk nekā tauta, kurai tās nav" ("Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā", LU Filozofijas un socioloģijas institūts, izdevn. Zinātne, 2016).

Cilvēki, kuri izsmej izglītotus ļaudis vai zināšanas, kuras nesaprot, nodara ļaunumu visiem kopā un paši sev. Tie ir tie mūžīgie kritizētāji un sliktu vai pat katastrofālu scenāriju sludinātāji. Kā zināmie putni, viņi pasīvi sēž, neko nedarot, un gaida, ka tos, kuri dara, piemeklēs neveiksmes, lai tad aprobežotā paštaisnībā varētu teikt "nu, es taču jums teicu, ka tā būs." Tāda attieksme mēdz būt vecāku puses, tāda mēdz būt arī no svešiem cilvēkiem. Ir zināms, ja apkārtējie cilvēki, sevišķi emocionāli nozīmīgi cilvēki prognozē neizdošanos, tā statistiski ticami biežāk arī notiek. Uz šo fenomenu balstās literatūras darbos aprakstītais "nolādēšanas" fenomens – izraisīt cilvēkā tik lielas bailes, ka to patoloģiskais apmērs fizioloģiski kavē veikt jebkuras darbības, ieskaitot domāšanu. Tas cilvēku tuvina neveiksmei.

Cilvēku, kurš ir emocionāli stiprs, "nolādēt" nevar. Tuvināt neveiksmei gan. Savukārt, emocionāls atbalsts uzmundrina, palīdz cilvēkam parādīt savas spējas. Jūtot emocionālu atbalstu un to, ka citi tev vēl labu, priecājas par taviem panākumiem, cilvēks intensīvāk tiecas tos arī sasniegt. Un otrādi – nelabvēlība graus arī vistalantīgāko un varošāko. Zaudētāji – visa sabiedrība kopumā.

Šobrīd publiskajā telpā ir daudz klajas nelabvēlības, neveiksmju, neizdošanās vēlējumu un prognožu. Mums jārēķinās, ka tādejādi visi kopā arī virzāmies pretī neveiksmēm, un ka daudzi neveiksmīgi cilvēki kopā veido neveiksmīgu sabiedrību. Vai mēs to gribam?

Domāju, ka mūsu kultūrā pietrūkst izstrādātas prasmes teikt labu. Zemapziņas līmenī cilvēki virzās uz neizdošanos. Piemēram, biežie virsraksti: "Pagaidām viss ir labi" vai "pagaidām neko sliktu nevar teikt". Kāpēc pilnīgi nevietā tiek lietots vārds "pagaidām"? Viss taču ir labi. Viens no izskaidrojumiem - zemapziņā dziļi iegūlušas bērnības emocionālās traumas, kad vecāki iedrošināšanas vietā, aprāva bērna darbību ar bailes un trauksmi veicinošiem vārdiem par sagaidāmu neveiksmi (piemēram, nokritīsi, sasitīsies, u.tml.).

Kā vērtēt ārsta pretimnākšanu?

Mēs tiešām vēl tikai mācāmies runāt par padarīto. Jo tas prasa iedziļināšanos, analīzi. Vieglāk ir vienkāršot pēc principa "labs vai slikts". Piemēram, pārmetumi par to, ka ārsts ir palīdzējis kādam kolēģim ārpus kārtas. Zinot, ka ārsti parasti pēc palīdzības pie kolēģa griežas tikai tad, kad jau tiešām izsīkuši un paši vairs galā netiek, ārstu sabiedrībā gadsimtos ir iestrādājusies tradīcija, kolēģim vienmēr palīdzēt pēc iespējas prioritārāk. Tas kļuvis par vienu no nerakstītiem ārstu sabiedrības likumiem. Tā vismaz mūs, studējot medicīnu, mācīja Rīgas Medicīnas institūtā mūsu skolotāji, profesori, kuri šodien tiek minēti kā ētikas paraugi. No šāda viedokļa raugoties, ārsta rīcība minētajā gadījumā prasa gudrāku un kompetentāku, kā arī izprotošāku analīzi.

Darbu analīze un vērtējums ir laba tradīcija. Katrs gaida labu vārdu par saviem labiem darbiem. Mēs sabiedrībā maz runājam par to, kas kādam izdevies. Sportisti zina, kurš muskulis tiek regulāri trenēts, tas attīstās. Tāpat ar emocionālo fenomenu – ja tiek trenētas un attīstītas neveiksmju, neprasmes izjūtas, tās lēnām sagrauj visas sabiedrības pašcieņu. Daudziem joprojām pietrūkst veselīgas pašcieņas. Veselīga pašcieņa, kā garants spējai izturēt brīvību un uzņemties atbildību, ir ne tikai psihiskās veselības pazīme, bet arī viena no eiropeiskajām vērtībām. Tas ir ilgstoši izstrādāts jautājums par savstarpējo robežu respektēšanu saskarsmē vienam ar otru, cieņas izrādīšanu, kas no agras bērnības veicina cilvēkā savas vērtības izjūtas veidošanos. Tajā skaitā, tas ir arī jautājums par uzrunas formu, kas gan ir atsevišķa raksta vērts - par to, ka atšķirībā no daudzām Eiropas tautu sabiedrībām, mums vienam otra uzrunā pietrūkst pieklājīgi labestīgas formas. Piemēram, kamēr frančiem katra sieviete ir madame un vāciešiem frau, latvieši pārāk bieži izlīdzas ar vārdu "meitenes".

Ilgi esam domājuši paradigmā "kā izdzīvot" un esam to pratuši gadu desmitiem ilgi. Būtu labi tagad sākt domāt "kā dzīvot". Dzīvot pilnasinīgu, sulīgu dzīvi, kas bagāta ar pārdzīvojumiem, emocijām, sasniegumiem un kritumiem ar piecelšanos pēc tiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form