close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
I.

– Par sevišķiem iespaidiem pēc īsa četru dienu brauciena uz Īriju runāt grūti. Varu pateikt, kāda šim braucienam bija priekšvēsture. Nesen pie sevis prātoju – kādas perspektīvas manam bērnam ir šajā mūsu valstī? Vecākiem, kuriem nav sevišķi daudz naudas, vai arī bērns nav brīnumbērns, iespējas ir visnotaļ ierobežotas. Mūsu valstī faktiski nav vidusslāņa, nav tādu vidēji turīgu cilvēku. Turklāt labi apzinos, ka, pat esot vidēji turīga, tomēr tikai ar savu naudu nespēšu bērniem nodrošināt labu izglītību. Tā prātojot un apsverot, izlēmu, ka manam bērnam jābrauc izglītoties ārzemēs. Pēc kāda laika, redzot, kā viņam tur iet, jutu, ka mani ārkārtīgi ieinteresē šis fenomens, proti – Latvijas valsts attieksme pret saviem cilvēkiem, pret visu, kas te vispār notiek. Pret "tiem slinkajiem un vārgajiem", kā reiz izteicās kāds no mūsu lielajiem valstsvīriem. Un mani interesē globāli – šī attieksme pret tautas vairākumu. Tā nu es staigāju ar šādu ideju azotē, izdomājot, ka par šo vajadzētu beidzot uzņemt kādu filmu. Lai gan daži kolēģi teica, ka viss jau tāpat esot izrunāts, arī par šo tēmu, tāpēc labāk nemaz nevajagot pat sākt. Un tad talkā nāca gadījums. Pērn, "Lielā Kristapa" godalgošanas pasākuma laikā Ivars Zviedris man teica, ka arī viņam esot līdzīga ideja. Tā tapa sadarbības projekts ar studiju "AVE", kur darbojas Ivars un manu uzņēmumu "Screen Vision". Satikāmies vēlreiz, izrunājāmies. Es domāju, ka jāveic plašāks pētījums, proti – filma ne tikai par to, kas notiek Īrijā, bet par to, kas šajā jomā notiek Anglijā, Spānijā, faktiski visur, uz kurieni mūsu cilvēki dodas darba meklējumos. Protams, apzinoties to, ka resursi, finanses un arī laiks tādas filmas veidošanai allaž ir ierobežots, mēs izlēmām, ka sāksim ar Īriju. Katrā ziņā šī zeme zināmā veidā atspoguļo visu to, kas šajā zirzienā ar mums patlaban notiek. Mēs nebraucam uz turieni, lai veidotu reportāžu. Reportāžas lai veido televīzijas, kuru darba specifika nosaka šo "aizskrien un atskrien" principu. Mēs gribam novērot, izpētīt visu šo problēmu kopumā. Mēs strikti neiestājamies par vai pret. Es pat pieļauju domu, ka laikam nekad nevarēšu pateikt – tas ir labi vai slikti, jo ir cilvēki, uz kuriem šī apstākļu un dzīves veida pārmaiņa atstājusi pat ļoti labu iespaidu, un ir arī otrādi. Manuprāt, viņu vairums patiešām nav pieskaitāmi uzņēmīgākiem cilvēkiem Latvijā, bet, aizbraucot uz Īriju, viņi spiesti atklāt, pirmkārt, jau to, ka "mani šeit novērtē, varbūt es nemaz neesmu tik slikts, kā man šķita Latvijā!" Otrkārt, un tas, manuprāt, ir sevišķi būtiski – ļoti uzņēmīgi cilvēki Īrijā patiešām var sasniegt ļoti daudz. Piemēram, mēs dzīvojām ģimenē, kurā bija uzņēmīgi cilvēki, bet ne superģēniji. Vienkārši godīgi, uzņēmīgi, strādīgi ļaudis. Patiesībā, lai tur normāli strādātu, nekas jau vairāk arī nav vajadzīgs. Un viņiem tagad ir savs uzņēmums – celtniecības kompānija, un viņiem viss rit veiksmīgi. Viņi grib vienkārši normāli strādāt, ne izsisties kaut kādos vadītājos vai Eiropas Savienības naudas izlietotājos. Un tas mani mūsu valstī visvairāk tracina – tas cilvēks, vienkāršais izpildītājs, nolikts pilnībā pie zemes. Mēs nereti sakām: jā, ziniet, tie, kuri tur sitas, ņemas un raksta visus tos projektus, tie ir tā mūsu tautas perspektīvākā daļa. Bet es nesaprotu, kā vispār par valsti var runāt šādās kategorijās! Vispirms taču jāciena darītājs, tas cilvēks, kurš ikdienā strādā. Es, kā uzņēmuma vadītāja, mīlu visus savus darbiniekus, pat tajā gadījumā, ja šobrīd nevaru viņiem maksāt izcilu algu. Bet lielākoties taču mēs viņus nemīlam. Tikai blietējam aizvien dziļāk zemē. Lūk, tas ir tas, ko, manuprāt, nevar novērot Īrijā. Protams, visi runā tikai vienu: nu, aizbrauca lasīt sēnes, jā, tas ir šausmīgi un grūti. Bet šajā gadījumā jāņem vērā divas visnotaļ būtiskas lietas. Protams, kad cilvēks aizbrauc uz svešu valsti, viņš sākumā nezina valodu, neizprot tradīcijas, visu sistēmu kopumā. Pirmie gadi paiet, tikai aklimatizējoties, meklējot, kā labāk iekārtoties. Katrs to dara savādāk – viens neatlaidīgāk, cits ne tik aktīvi. Šajā posmā ikviens iziet cauri arī visnotaļ nepatīkamām lietām. Bet, piedodiet – mēs visi šajā valstī katru dienu sastopamies ar nepatīkamām lietām! Kāds mūs pazemo, sāpina, biznesa partneri piekrāpj, tamlīdzīgi. Nedomāju, ka te ir vieglāk. Vai mazums dzirdēti stāsti par to, ka pieņem cilvēkus darbā uz izmēģinājuma laiku, bet beigās neko nesamaksā? Ja mēs veiktu anonīmu pētījumu tikai par šo parādību, varu garantēt, ka atrastu tūkstošiem šādu piekrāpto.

II.

– Vismaz pirmos divus gadus cilvēki tur pavada meklējumos. Viens no tām sēnēm aizies prom ātrāk, cits pielāgosies un paliks, sakot, ka viņu tas pilnībā apmierina, ka pelna pietiekami, lai izdzīvotu un vēl mazliet arī iekrātu. Viss atkarīgs arī no tā, kāds kuram tas mērķis. Un it vēl kāda interesanta lieta. Lai gan mēs sakām, ka latvietis ir savtīgs un vēl nezin kāds savdabis, taču Īrijā man veidojās patīkami pretējs iespaids. Raugi, kaut kas tomēr noticis ar mūsu, latviešu, savstarpējām attiecībām. Vismaz tur, Īrijā. Cilvēki sākuši viens otram palīdzēt. Tiesa, arī šeit ir koks ar diviem galiem. Piemēram, ne Īrijā, ne Anglijā es nevaru ieteikt darbā nevienu cilvēku, kuru pietiekami labi nepazīstu, jo vēlāk, ja notiek kas nelāgs, man būs nepatikšanas. Jūs varat tagad sacīt jebko, bet tā tomēr ir gluži normāla piesardzība. Interesanti arī tas, ka tur sāk veidoties dažādi latviešu centriņi. Piemēram, aizbraucām uz vienu universālveikalu Dublinā, kur, atbilstoši mūsu rīcībā esošiem datiem, vajadzēja būt dažiem cilvēkiem, ar kuriem paredzēts satikties. Bet tur mēs negaidot konstatējām, ka nav runa tikai par "dažiem", jo lielākā daļa darbinieku ir latvieši un lietuvieši, un vēl daži poļi. Tagad, sakot – latvieši, es domāju arī no Latvijas aizbraukušos krievus, jo arī tādu tur ir ļoti daudz. Bet saimnieks visu redzu un saprot, viņam tas ir izdevīgi, jo visi no Latvijas atbraukušie cilvēki ir ļoti strādīgi. Un nav jau runa par dempingošanu, lai gan, protams, tā summa, ko viņi saņem, iespējams, ir mazāka par to, ko šajā darbā saņemtu vietējie. Bet tostarp viņiem visu maksā legāli, ieskaitot visus nodokļus. Katrā ziņā, ja kāds stāsta, ka viņi tur strādā par grašiem, tad neticiet – tas ir mīts. Varbūt sākumā kādu brīdi tā ir, bet tad iet laiks un nāk padoms. Cilvēks atskārš – kālab strādāt par grašiem, ja tepat blakus, vienā vai otrā veikalā, iespējams nopelnīt normāli? Tas ir šis pielāgošanās process. Bet Latvijā jau ir tieši tāpat – sākot strādāt jaunā uzņēmumā, tev nekad uzreiz nemaksās maksimālo nolīgto algu. Ikvienu visur pēta un vēro.

III.

– Kas notiek tālāk? Sāk veidoties atšķirīgas grupas: vieni ir tie, kuri saka – man jānopelna mājai, zemes pirkšanai, biznesa uzsākšanai, un viņiem ir cita motivācija. Savukārt daudzi drīz sāk domāt, ka pagaidām nemaz negrib braukt atpakaļ uz Latviju. Un šī ir situācija, kurā tikai materiālie iemesli nav svarīgākie. Te ir kaut kas, ko mēs vēl īsti nespējam noformulēt – cilvēciskās attiecības, valsts attieksme pret cilvēku, tas, ka tu jūties nedrošs Latvijas valstī. Esmu daudz par to domājusi, tāpēc varu teikt: esmu šīs valsts patriote, bet tai pašā laikā neesmu cilvēks ar aizmiglotu rozā skatienu. Es redzu, kas notiek. Un man nav saprotams, kā 15 gadu laikā attiecības ar līdzcilvēkiem var tikai pasliktināties, nevis uzlaboties. Valstij finanses airvien palielinās, iekšzemes kopprodukta ziņā Latvija nekādā gadījumā nav pēdējā vietā Eiropā, bet cilvēki bēg no tās prom. Manuprāt, valdībai vajadzētu domāt par to, ka paies vēl 10 gadi, un tie cilvēki, kuri aizbraukuši, iespējams, tur arī paliks, ar visiem saviem bērniem, un cels citas valsts ekonomiku. Un es nepiekrītu apgalvojuma, ka aizbrauc tikai tie sliktākie, par kuriem mums te nevajadzētu lieki satraukties. Tas tā nav. Mēs Īrijā satikām cilvēkus, kuri atzinās, ka vienkārši ir vīlušies savā valstī. Lielākā daļa mēģinājuši veidot savu uzņēmējdarbību, tātad bijuši tā mūsu tautas uzņēmīgākā daļa, nav bijuši krāpnieki. Protams, mēs neejam par katru pārbaudīt visus faktus Valsts ieņēmumu dienestā vai policijā, bet, redzot to, ka viņi veiksmīgi var strādāt svešā valstī, es vairāk sliecos atbalstīt domu, ka taisnība ir tiem, kuri stāsta, ka mūsu valsts pati bremzē virkni attīstības lietu. Konkurence bieži vien ir sevišķi nežēlīga – es domāju tieši sliktajā ziņā, kad ar konkurentiem izrīkojas negodīgi, noziedzīgi. Dzirdēju vairākus šādus stāstus. Viens celtniecības uzņēmuma cilvēks stāstīja, ka divas reizes Latvijā pamēģinājis uzsākt savu uzņēmumu, bet abas reizes vienkārši "noēsts". Īrijā viņam tādu problēmu nav. Viņš teica tā – kamēr nāca reketieri un citi "pašdarbnieki", vēl varēja izturēt, bet tad, kad sākās "balto apkaklīšu", proti – tieši valsts uzbrukumi, tad viss aizgāja nebūtībā. Tas gan esot bijis deviņdesmito gadu vidū, bet man vienalga bija skumji to klausīties. Taču tagad, kad redzu, kā viņa bizness tur, Īrijā, attīstās, saprotu, ka viņam laikam taisnība, ka viņš nav kaut kāds nepaškritisks pašmāju neveiksminieks. Viņš tur strādā pat ļoti veiksmīgi, piemēram, nesen atvēris savu nodaļu arī Anglijā! To visu dzirdot un redzot, man sāp sirds, jo es patiešām viņu labprāt redzētu savā valstī, bet – šeit jau viņš nevienam nav vajadzīgs...

IV.

– Un šādu stāstu diemžēl ir pārsteidzoši daudz – kā mēģināts strādāt šajā valstī, Latvijā, bet diemžēl nekas nav sanācis. Cilvēki ir ļoti, ļoti vīlušies... Grūti pateikt, vai šī aizbraukšana strādāt uz citām valstīm vērtējama kā savdabīgs protesta balsojums uzreiz pret visām pašmāju partijām. Varbūt tas tā arī ir. Palicēji to mēdz dēvēt arī par bēgšanu, taču es domāju, ka jebkura cilvēka spējas cīnīties gluži kā Donam Kihotam ar vējdzirnavām tomēr ir ierobežotas. Gadi iet, ir vēlme kaut ko sasniegt, un ne jau visu mūžu gribas tikai ar kaut ko cīnīties, ja normāla cilvēka mērķis ir tikai viens – vienkārši labi strādāt un cienīgi nopelnīt, gūt dzīvē kaut kādu gandarījumu. Un es nerunāju par miljoniem, jo visi jau saprot, ka tam nepieciešams kaut kas vairāk tikai spēju atdevīgi strādāt. Bet tad, kad cilvēks viļas pilnībā visā, viņš pieņem radikālu lēmumu – braukt vispār prom no šīs valsts. Un, ja ir šāda iespēja, šāds konkrētais virziens, tad kāpēc gan to nedarīt? Šādus stāstus mēs Īrijā dzirdējām katru dienu... Kādā kafejnīcā sastapām latviešu sievieti, viņa apkalpoja mūs pie galdiņa. Dzirdot, ka runājam latviski, viņa pati mūs uzrunāja. Vaicājām, cik viņai gadu, kad atstājusi Latviju. Tagad viņai esot 47 gadi, aizbraukusi pirms 3 gadiem. Precīzi neatceros sīkumos visu to stāstu, bet sākumā viņa lasījusi sēnes, vākusi dārzeņus, bet tagad strādā kafejnīcā, pietiekami labi runā angliski. Un tagad viņa mirdzošām acīm mums saka: nesen pirmo reizi biju ceļojumā un Kanāriju salām! Tad man apziņā kaut kas saslēdzās: raugi, kas notiek jeb var notikt ar sievieti 47 gadu vecumā, ja viņa, ir, piedodiet, tas mazais cilvēciņš, kas nav uzņēmējs vai nesēž kādā domē vai Saeimā? Ko viņa dara, šī sieviete? Viņa rušinās, pastāv pie plīts... Par kādām Kanāriju salām te varētu kaut vai iedomāties? Šeit, Latvijā, viņai knapi pietiek naudiņas, lai samaksāt dzīvokļa un elektrības rēķinu! Un tad es visu saliku kopā savā prātā, un bija ārkārtīgi skumji atskārst: jā, tur viņi ir laimīgi. Viņi saka: "Jā, man te ir labi, te man viss ir, es beidzot sāku dzīvot". Un es nevaru nevienu ne nosodīt, ne arī teikt – vai, cik labi, ka viņi brauc prom! Man joprojām sāp sirds, ka ir daudz cilvēku, kuri varētu brīnišķīgi strādāt, bet viņi aizbrauc, jo šeit viņiem nav iespēju. Jeb precīzāk laikam jāsaka tā – tās iespējas jau it kā būtu, bet ar to naudiņu, ko viņi šeit iegūst, vienkārši nav iespējams savilkt kopā galus. Vienkāršajam cilvēkam ir elementārs aprēķins: ja man pirms algas dienas nav, par ko maizi nopirkt, tad reālā dzīvošana ir dziļi zem iztikas minimuma. Es nerunāju par kaut kādiem privātiem pensiju fondiem, jo dalību tajos var atļauties tikai labi nodrošināts vidusslāņa cilvēks. Vienkāršais cilvēks to tik vienkārši nespēj. Cik daudziem iekrājušies milzīgi parādi tikai tāpēc, ka viņu aldziņa ir astoņdesmit, varbūt simts lati! Minimālā alga, uz "papīra" ir tie deviņdesmit lati, bet "uz rokas" jau vairs tikai septiņdesmit. Kā ar to var izdzīvot, ja tagad, piemēram, arī gāze ar katru mēnesi kļūst dārgāka? Bet Īrijā tas latvietis var izkalkulēt, sak, pagaidām dzīvošu dzīvoklī kopā ar vēl vienu latvieti. Paies laiks, sākšu labāk pelnīt, tad noīrēšu sev atsevišķu istabiņu, samaksāšu gan par to, gan visus citus maksājumus, un man vēl paliks pāri. Un tas cilvēks man dedzīgi saka: beidzot varēšu nopirkt kādu jaunu apģērba gabalu! Vai tas nav pazemojoši, ka mums savi cilvēki burtiski jāizmet no savas valsts, ja citās valstīs viņiem ir labāk? Es neesmu politiķe, man varbūt par daudzām lietām grūti spriest, bet es tomēr neticu, ka jābūt tā, kā tagad notiek. Turklāt mani patiešām biedē šī masveidība. Ja aizbrauktu tkai daži cilvēki, varētu teikt – nu labi, vienmēr jau bijuši ļaudis, kuri vēlas apskatīt pasauli, un tas varbūt nemaz nav slikti, turklāt jauniem cilvēkiem vispār arī vajag pavazāties apkārt. Bet, es saku – runa ir par šo masveidību. Un vai tā kādreiz beigsies? Tomēr visi aizbraukušie ir darba spējīgo vecumā. Faktiski jau tikai tādi arī aizbrauc. Un aizbrauc arī tie, kuri spējīgi vēl bērnus dzemdēt. Un tie bērni arī dzims, tikai – citā valstī. Neredzu iemesla sacerēties, ka viņi brauks atpakaļ. Kādēļ lai viņi atgrieztos? Viņi būs brīvprātīgie trimdas latvieši. Bet mēs jau tāpat tikai ejam mazumā, ne vairojamies. Kas notiks vēl pēc 20 gadiem? Esmu pārliecināta, ka darba spējīgo latviešu vairums būs aizbraucis. Un kurš mums pensijas pelnīs? Tas tomēr ir sevišķi nopietns jautājums, diezin vai ar sodīšanos un gānīšanos daudz panāksim. Man grūti pateikt, kādas ir jeb kādām jābūt tām svirām, ar kurām to varētu mainīt, vēl visu vērst uz labu, jo es esmu ne ekonomiste, ne politiķe. Bet es varu runāt par sociālām, psiholoģiskām lietām. Un, grozies, kā vien gribi, ir tikai šī viena skaudrā atziņa – tā ir vilšanās attiecībās ar savu valsti.

V.

– Pēdējā laikā, saistībā ar kādu citu projektu, man gadījies redzēt dažādas situācijas, piemēram – valsts attieksme pret zinātni, pētījumiem un to ieviešanu. Mani ļoti pārsteidza situācija zāļu izgudrošanas jomā, kur nauda jau apgrozās miljardu līmenī. Izrādās, mums ir institūti, kas izgudro tādus preparātus, ko labprāt pirktu visā pasaulē, par kuru patentiem maksātu miljardus, bet mūsu valsts allaž atrunājas, ka, raugi, neesot ieguldāmo līdzekļu. Kādā institūtā man bija saruna par zāļu izgudrošanu, kur vadošie darbinieki stāstīja, kā mēģinājuši panākt, lai mūsu valsts investē vienu miljonu latu jaunu zāļu izgudrošanā, no kurām ieguvums būtu daudzi miljoni vai pat miljardi latu. Mūsu ierēdņi atbildēja, ka šādas naudas neesot, bet toties atradās cilvēki ārvalstīs, kuri iedeva šo miljonu. Un tagad zāles patentētas ārzemēs, izgudrotāji saņem naudiņu, uzceltas laboratorijas, bet Latvija kā valsts no tā neiegūst neviena santīma! Tās ir gluži konkrētas zāles, kuru patentu šobrīd tirgū pārdod par sākotnējo cenu viens miljards! Jebkurš uzņēmējs saprot, ka tas ir ļoti izdevīgs biznesa veids, bet Latvijas valsts to nedara. Manuprāt, tas ir absurds. Ja mūsu zinātnieki spēj un ir gatavi šo darbu darīt, tad kādēļ gan nav nekādas valstiskās domāšanas? Mēs tādā veidā atdodam svešām zemēm savus labākos prātus, mūsu zinātnieki, arī sportisti labprātāk brauc prom uz ārzemēm.

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" maija numurā (Nr.33)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form