Mēs pavisam vienkārši dalām cilvēkus čaklajos un slinkajos. Pie tam tas čaklais vēl paskatīsies, vai par cita nomesta papīra pacelšanu viņam dos 5 santīmus vai nedos. Netīras ielas jau ir tikai sīkums, iedomājoties vien, ka tās ir arī bedrainas, ar aizaugušiem, netīriem grāvjiem to malās un lielas mēslu kaudzes kaut ko gaida daudzdzīvokļu māju durvju priekšā. Ja nu pēkšņi kāds tāpat vien tur mēģinās rosīties un kaut ko darīt, viņu taču nesapratīs, teiks, ka vienkārši jucis. To, ka šajā cilvēkā dziļi slēpjas darba tikums, neviens pat neiedomāsies.
Tas jau ir identitātes jautājums – vai latviešu tauta bija un ir čakla. Pie tam valsts identitāte un cilvēka identitāte ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti jautājumi. Valsti un tautu arī veido atsevišķi cilvēki. Viss ir saistīts.
- Kur tu tik augstu kāp, vieglāk ir kritizēt citus, uz sevi nemaz neskatoties, - būs tādi, kas tā teiks un viņiem pat būs sava veida taisnība, jo teicējiem ir svarīgi, vai ārēji ir sakopts tikai kāds atrašanās vietas tuvākais kvadrātmetrs. Cerams, ka to teicēju mūsu sabiedrībā ir mazākums un vairākumam ir svarīgi, cik, piemēram, tīrā un sakoptā vidē mēs atrodamies un kas paliks pie mums. Tikai ķengas par tiem, kas kaut ko mēģina darīt, kaut paši agrākajos gados sasmērējušies?
Skaļi par to, ka mūsu valstī valda postkoloniālisma sindroms, kas ir tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm, runā maz gan citi, gan mēs paši. Pirmā eiforija, kas lika gaidīt, ka automātiski līdz ar valsts neatkarības atgūšanu atrisināsies visas agrāk samilzušās problēmas, liekas ir pārgājusi. Tās teorētiski ir it kā divas puses, viena – eiforija un otra – ilūziju zaudēšana, vilšanās. Bet varbūt mēs to varam dalīt nevis pusēs, bet fāzēs? Pirmo fāzi – eiforiju mēs jau visi esam pārdzīvojuši, tagad esam otrajā fāzē ne pusē, kurā visbriesmīgākā ir vispārējā valdošā depresija, jo atklāts arī tas, ka pie varas taču ir iepriekšējā režīma demoralizētie pilsoņi.
Darba tikums laikam paslēpies un negrib iekļauties nevienā pusē vai fāzē. Tas negrib iekļauties arī identitātes “vājajā” vietā, kur tikums vispār, īpaši darba tikums, ir devalvēts.
Mēs visi gribam dzīvot labāk, kā cilvēkiem pieklājas. Tā, lai nevienam nebūtu jāslēpj, ka nācis no tautas, kurai raksturīgs darba tikums. Vai tiešām taisnība kādam ārvalstniekam, kurš pašā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā ir teicis apmēram tā – kā cilvēkiem klājas jūs sāksiet dzīvot pēc gadiem 35, kad parlamentu sāks veidot tie cilvēki, kas dzimuši neatkarības gados? Mēs vēl esam tikai nepilnā pusceļā līdz šim laikam. Vai tas darba tikums arī tik ilgi slēpsies?
Teorija un dzīves īstenība. Kas kuram ir pakļauts un kas kuram pakļaujas? Tautas darba tikums ir kādā teorijā vai dzīves īstenībā, vai tikai slēpjas, lai kaut kad atgrieztos?
Mums visiem nekas cits neatliek, kā tikai strādāt, darīt kārtīgu darbu, lai pazudušais darba tikums atgrieztos.
Var jau teikt, ka sekss arī ir darbs un var teikt, ka, darot kārtīgu darbu, gūst baudu. Bet vai pienāks tie laiki, kad, pieminot vārdus “tikums” un “tikumība” , pirmās asociācijas neradīsies vien ar seksu, bet gan ar darbu? Tur nu mēs neko nevaram darīt, ka pārstāvam tautu, kurai raksturīgs darba tikums.
Visas lietas ir saistītas. Var jau kāds iebilst un teikt, ka augstāk pieminētās nav nemaz saistītas lietas. Kā tad beigu beigās ar to tikumību?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
