Jau pavisam drīz – rudenī – visiem kokiem kā parasti nokritīs lapas. Ak, cik labi būtu, ja mēs tāpat regulāri varētu atbrīvoties no nebūšanām un problēmām – individuālām, valstiskām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mūsu sabiedrības locekļi gan paši pieraduši tikt galā ar problēmām. Pie tam ne jau tā vienkārši tikt galā, bet aktīvi cīnīties PRET problēmām.

Ko viņi darīs, ja nebūs problēmu, pret ko cīnīsies? Kas ir tie viņi? Gandrīz visi mūsu sabiedrības locekļi, kuri maizes pelnīšanas vietā vai pat reizē ar maizes pelnīšanu, velta savu, citiem tik dārgo, laiku, lai cīnītos pret problēmām. Viņiem galvenais ir cīnīties pret. Tikai retais cīnās PAR. Rezultāts? Ja nu galīgi tie, kas cīnās pret, nevar atrast, pret ko cīnīties, viņi virza visus savus spēkus pret tiem, kuri cīnās par kaut ko. Saprotami piemēri nemaz tālu nav jāmeklē. Pašlaik arodbiedrības, paši profesiju pārstāvji mēģina gādāt par to, lai attiecīgajās valsts iestādēs palielinātu algas policistiem, skolotājiem, kultūras darbiniekiem. Viņi cīnās par, izmantojot visus iespējamos veidus. Ir sabiedrības locekļi, kuri nespēj iztikt bez cīņas pret, savā cīņā arī izmantojot visus iespējamos veidus. Un tad, ja cīņa pret nenes nekādus redzamus augļus (šajā gadījumā – mērķis ir algas palielināšana profesijai, jo mazliet jau palielinās visiem, pasolīs laiku, kad to varēs izdarīt), pret cīnītāji iestājas pret atsevišķiem attiecīgās profesijas pārstāvjiem, pat pret profesiju vispār.

Kokiem lapas krīt. Cilvēki ir tikpat dažādi, cik daudzās lapas – vienas mūžīgi cīnās ar vēju. Citas necīnās ne ar ko. Pieņem visu esošo par normālu parādību vai pat samierinās ar to – tādos apstākļos nu esam. Vēl citas nepārtraukti gaida, ka kaut kas nokritīs no gaisa. Tikai kā tā zaļā krāsa nekrīt, tā nekrīt. Cilvēki gudri parunā, lapas klusē un gaida.

Ir veikti pilota pētījumi par politiķu diskursu Saeimā un jau tie pierāda, ka jāglābj sabiedrība no pašas sabiedrības. Skumji, vai ne? Lai neteiktu – briesmīgi. Koku lapas ir dažādas, mēs arī. Dažādie indivīdi veido sabiedrību, kurā pašiem vien jādzīvo, jārēķinās ar līdzpilsoņiem.

Latvijas Universitātes lektoram Sergejam Krukam atliek vien pateikties, ka viņš vismaz stāsta par to, kas un kā tiek pētīts. Bet ne jau visi šo informāciju saņems un uztvers. Būs arī tādi, kas teiks – tas jau uz mani neattiecas, tas norāda tikai deputātu viedokli šajā jautājumā. No kurienes tad tie deputāti ir radušies? Viņi nav sabiedrības pārstāvji un vai sabiedrība viņus pati neievēlēja par deputātiem? Tie, kas visu laiku cīnās pret varētu sākt cīnīties pret šo pētījumu un Saeimu vispār. Absurds? Protams, absurds. Tikai mazais pētījums vien norāda uz to, ka mēs visi eksistējam slimā sabiedrībā. Mēs paši, katrs atsevišķi, taču esam veseli. Kā var veidoties slima sabiedrība? Atkal absurds.

Dabā ir iekārtots tā, ka kokiem lapas rudenī nobirst. Ļoti īss laika periods paredzēts lapu mūžam. Pavasarī lapas atkal izaug no jauna. Tādas pašas lapas. Tās pašas noteikti ne, tikai tādas pašas. Tie, kas nemitīgi cīnās par kaut ko pret vai par gan jau ir aizmirsuši, ka viņi arī ir tās pašas dabas daļa. Varbūt lielāks labums rastos pašiem sev un arī citiem, pat sabiedrībai kopumā, ja viņi vakaros agrāk liktos pie miera un rītos agrāk celtos, pa dienu vairāk nodarbotos ar vienkāršām fiziskām aktivitātēm. Taču tiem cīnītājiem elementārām lietām nav laika. Viņi cīnās par vai pret. Šajā cīņā ir arī nianses – problēmu var iznīcināt vispār vai uz laiku, bet pēc mirkļa tā mazliet pārveidojusies rodas no jauna. Tāpat kā kokiem pavasarī no jauna uzplaukst lapas.

Nianse var būt arī tāda, ka problēmu vienkārši atrisina. Atrisināta problēma nevar radīt jaunas problēmas pat gribēdama, jo problēmas vienkārši nav. Piemēram, man ir santīms. Nav nekādu problēmu, jo man ir tikai santīms. Nav pat tā, kuram ir simts latu – man nav jārūpējas, kā labāk tos simts latus iztērēt, kurā zeķē tos labāk noslēpt, nevajag domāt, kā atbildēt tam, kas negrib, lai man tie simts lati būtu. Ja man ir tikai 1 santīms, nekāda inflācija arī mani nevar skart, bet to, kam ir simts lati, ietekmēs. Ja katram būtu tikai 1 santīms, tad nebūtu naudas problēmas vispār, jo nevienam tad nevajadzētu cīnīties par to, lai citiem arī būtu 100 lati, neviens arī necīnītos pret to, lai tie 100 lati netiktu kādam. Ļoti vienkāršoti? Tā ir gandrīz ar visām problēmām. Kāds, piemēram, cīnās par to, lai saglabātu visas vēl nesabrukušās pilsdrupas, kāds savukārt cīnās pret to, kas rūpējas par visu pilsdrupu saglabāšanu nākamajām paaudzēm, jo viņam vienkārši nepatīk tas, kas cīnās par pilsdrupu saglabāšanu. Ja kas, tad ir jau politiskā partija, kas, tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, cīņu par algu palielināšanu izmanto savas popularitātes celšanai. Cenšas. Kaut ko dara. Atkal jauna problēma - pret ko cīnīties. Pret to, kas cīnās par vai pret to, kas cīnās pret. Gan jau būs kādi gribētāji, kas atradīs, kā rīkoties.

Kokiem ir daudz lapu. Tikai tās visas rudenī nobirst. Pavasarī izaug jaunas. Vasarā skaisti zaļo.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form