Tas īsi. Bet. Rīga Vasarsvētkos bija kā izslaucīta. Visi kārtīgi cilvēki pēc lielajiem lietiem laukos pa savai modei svinēja Vasarsvētkus. Var jau teikt pavisam muļķīgi - cilvēku pilsētā bija maz, jo svētdienā veikali slēgti. Tas ir tikpat muļķīgi vai gudri, kā klausīties to, ka labas dejas dejo dejotāji un dziesmas dzied dziedātāji savam priekam. Nevar apgalvot, ka Vasarsvētku priekšnesumus Grīziņkalnā neviens neskatījās, bet varēja būt par dažiem skatītājiem vairāk. Tad varbūt skatītāju skaits sasniegtu tos pāris desmitus.
Dīvaini, ka tieši šajās svētku dienās vārdus, ka pašdarbnieki visu dara savam priekam, nācies dzirdēt vairākkārt. Arī Skrīveros, kur ievērojamā rakstnieka Andreja Upīša mājas muzeja dārzā dziedāja vietējie kori un teātris spēlēja lugu. Tikai - sev. Svešu apmeklētāju nebija vispār. Ja visi dziedātāji un dejotāji noslēgtos savā vidū un priecinātu tikai paši sevi, gan jau atrastos tādi, kuri skaļi kliegtu, ka mums ir pārāk maz kultūras pasākumu. Bet, kur viņi ir tagad?
Mūsu sabiedrība mīl risināt problēmas. Tikai, kad tās sāk rasties, izliekas, ka tas neattiecas uz tiem, kas tās vēlāk mēģinās risināt. Vai vienkāršāk un vieglāk nav mēģināt atrisināt situāciju, kas vēlāk jau var radīt problēmu?
Tajā pašā 15.maijā LSIA "Aspazija" telpās Rīgā, Pērnavas ielā bija skatāma daiļamatniecības darbu izstāde un Rīgas Krievu ģimnāzijas telpās izstāde "Grīziņkalna vēsture". Noskaidrot to, cik cilvēku tās apmeklēja, nebūtu sarežģīti. Labāk neriskēsim, jo var atklāties tas pats, ko koncertā visi labi varēja redzēt. Ja gribēja.