Gunta Līdaka: Ja mediju uztur reklāma, tas nav sabiedriskais medijs
Foto: LETA

Kamēr sabiedriskie mediji nav izgājuši no reklāmas tirgus, tie nav nekādi sabiedriskie mediji. Tie de facto paliek valsts finansēti mediji, kas paralēli piepelnās reklāmas tirgū. Tādi mediji nespēj nedz kvalitatīvi plānot sabiedrisko pasūtījumu, nedz izsmeļoši par to atskaitīties, turklāt sabiedrībai visu laiku jāuzklausa atrunas par komercnoslēpumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nesen mums visiem bija iespēja iepazīties ar Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) pārstāvja Kaspara Ulsta viedokli par to, kas īsti sabiedriskos medijus padara interesantus. Savā rakstā Delfu Versijās (š.g. 24. janvārī) viņš paziņoja, ka sabiedriskajos medijos, lūk, nav nekā iedvesmojošāka kā reklāma, jo tieši reklāmas nauda "liek cilvēkiem radīt kvalitatīvu TV un radio saturu, kurš tiek papildināts arī ar noderīgu informāciju no reklāmdevēju puses". Nu, ko - oriģināli!

Fundamentālā patiesība

Fundamentālā patiesība par kvalitatīvu sabiedrisko mediju gan ir cita. Ikviena plašsaziņas līdzekļa pamatfunkcijas tradicionāli formulē kā trīs "i" - informēt, izklaidēt, izglītot. Tomēr pēc nozīmīguma šo vārdu secība dažāda tipa medijos ir atšķirīga. Kā savulaik uzsvēra britu sabiedriskās apraides, tai skaitā BBC pamatlicējs Džons Rīss (John Reith) - sabiedriskās raidorganizācijas pieder sabiedrībai, jo sabiedrība tās finansē. Privātās raidorganizācijas ir privātīpašums, un tām finansē sevi pašas, izmantojot reklāmas. Tieši tādēļ Rīss ieteica sabiedriskajiem medijiem augšminētās funkcijas rindot šādi "Izglītot, informēt un izklaidēt". Jo sabiedrība maksā, lai zinātu un saprastu, kas notiek lokāli valstī un globāli pasaulē, turpretim privātajiem medijiem nav pienākuma informēt auditoriju visaptveroši.

Vēl striktāk sabiedrisko mediju uzdevumu definē UNESCO, uzsverot vairākus principus, kas kardināli tos nošķir no privātajiem - piemēram, sabiedriskajiem medijiem jābūt universāli pieejamiem; tiem jārespektē sabiedrības vispārējā gaume un intereses; tiem jāstiprina nacionālās identitātes sajūta, jāvelta īpaša uzmanība minoritātēm; jādistancējas no savtīgām interesēm un jākonkurē ar labu programmu plānojumu, nevis ar [reitingu] skaitļiem.

Vai kāds zina skaitļus?

Ja svarīgs būtu vienīgi "skaitļu" algoritms un to attiecinātu, piemēram uz sabiedrisko televīziju, tad LTV programma kļūtu pavisam īpatnēja - tā nonstopā rādītu Eirovīziju, Dziesmu un deju svētkus, Latvijas šlāgeraptauju Dziesmu sirdij rodi Ventspilī un politiķu Jaungada uzrunas. Apmēram tāds bija skatītāko raidījumu tops LTV pērn, bet līdzīgs tas bija arī 2014.gadā, vien papildus nāca Ziemas olimpiskās spēles Sočos. Ja sabiedriskajos medijos valdītu tikai "skaitļi", nevis sabiedriskais labums, tad nebūtu ne raidījuma nedzirdīgajiem, ne vides raidījumu, ne reģionu ziņu, ne LR3/Klasikas, ne LR4/Doma laukuma.

Piebildīšu, ka "skaitļu" ziņā sabiedrisko mediju atrašanās reklāmas tirgū rada arī ļoti divdomīgu situāciju. To līdzšinējais kapitāla daļu turētājs nav spējis izveidot mehānismu, kā sabiedrību informēt, vai tās dotētie mediji strādā finansiāli atbildīgi. Atcerēsimies kaut vai Valsts kontroles revīziju NEPLP, kad atklājās, ka neefektīvi iztērēta rekordliela summa - 1,8 miljoni eiro no budžeta līdzekļiem! Jau minētā BBC, veicot sabiedriskā labuma testus, par darba kritērijiem izvirza ne tikai auditoriju un satura kvalitāti, bet arī ietekmi un, kas nozīmīgi, - ieguldīto līdzekļu efektivitāti sabiedriskā labuma nodrošināšanā. Mūsu sabiedriskajos medijos iedarbīgums un efektivitāte netiek vērtēti. Ieminoties par caurspīdīgumu, vienmēr dzirdamas atrunas par komercnoslēpumu. Problēma ir dalība komercreklāmu tirgū.

Kurš vēlas paildzināt LR un LTV atkarību?

Var pasmaidīt par Ulsta loģiku, bet būtībā tā pamatos apšauba Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu un sabiedrisko pasūtījumu kā parādību. Interesanti, ka viņa viedoklis izskan pēc tam, kad pabeigta Kultūras ministrijas (KM) Mediju politikas nodaļas izstrādāto Mediju politikas pamatnostādņu sabiedriskā apspriešana, kad sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus atbalstījis NEPLP un galvenais - to publiski atbalstījuši abi sabiedrisko mediju vadītāji - Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš un Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte.

Kas ir tie, kuri, ar dīvainiem argumentiem aizbildinoties tagad cenšas apšaubīt procesu, kas sen jau pabeigts Igaunijā un ko pērn paveica arī Lietuva. Kādēļ LR un LTV likteni tagad vēlas iespaidot reklāmas industrijas pārstāvji? Vai nākošie būs atsevišķi politiķi, kuri grib gūt sev priekšrocības, turot LR un LTV finansiālā atkarībā?

Tā vietā, lai lemtu par pienācīgu kompensāciju sabiedriskajiem medijiem un ķertos pie ilgtspējīga sabiedrisko mediju finansēšanas modeļa veidošanas, lai patiešām tos stiprinātu un padarītu neatkarīgus no politiskā procesa, ir iesākušās neizskaidrojamas aizkulišu darbības. Starp citu, šīs aizkulises izpētīt būtu uzdevums gan sabiedrisko mediju, gan citu nacionālo mediju ziņu un analītisko raidījumu žurnālistiem.

Kurš iegūst, sabiedriskajiem medijiem aizejot no reklāmas tirgus?

Privātie mediji, kā zināms, atbalsta sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, un šeit atbildes nekad nav bijušas aizplīvurotas. Pirmā - mēs vēlamies skaidrus spēles noteikumus nozarē. Privātie elektroniskie mediji labi apzinās, ka "atbrīvotās" reklāmas naudas automātiski nenonāks pie viņiem. Visticamāk tās izkliedēsies, un galvenie ieguvēji būs internets, vides reklāma, drukātie mediji. Tomēr reklāmas tirgū beidzot būs adekvāta kārtība un godīga konkurence. Otrā atbilde - Latvijai nepieciešama sabalansēta un plurālistiska plašsaziņas līdzekļu telpa, kurā vienlaikus darbojas gan spēcīgi sabiedriskie, gan privātie mediji. Pat neērti vēlreiz pieminēt nacionālās drošības intereses, par kurām plašsaziņas līdzekļu sakarībā ir runāts tik daudz, bet praksē izdarīts tik maz. Bet ceturtais aspekts ir tas, ka dzīvojam digitālajā laikmetā, kad arvien jaunas tehnoloģiskās platformas defragmentē auditoriju, rada neaptveramus satura apjomus, un kas izvirza pilnībā jaunus uzdevumus tieši nacionālajiem medijiem, kas strādā īpaši Latvijas auditorijai.

Galvenais ieguvējs tomēr būs pati sabiedrība. Lai šo tēzi pamatotu, atļaušos citēt tagad jau komunikācijas zinātņu doktores, pirms dažiem gadiem vēl doktorantes Ievas Beitikas rakstu portālā mansmedijs.lv (2011.g. 8.sept.): "Sabiedriskie mediji (SM) ir vienīgie, kas spēj stratēģiski, mērķtiecīgi un, galvenais. ilgtspējīgi skatīt savu auditoriju kā iedzīvotāju un pilsoņu, nevis klientu un patērētāju kopumu (..). SM ir arī vienīgie, kas idejiski var nodrošināt vienotu diskusiju un debašu telpu, apvienojot daudzveidīgās sabiedrības grupas. Palielinoties mediju vides un auditorijas fragmentācijai, globālo mediju un tā satura ienākšanai publiskajā informācijas telpā, tāpat - iedzīvotāju mobilitātei, SM tiek uzskatīti par būtisku veidu, kā radīt, uzturēt un saglabāt nacionālo kultūrtelpu, kā veicināt nacionālās identitātes un piederības apziņu valstij un tās kopienai. Tāpat arī Eiropas Savienība un Eiropas Padome ir definējusi skaidru uzstādījumu, ka SM ir būtiska Eiropas informācijas vides un kultūras telpas tradīcija, nodrošinot sabiedrības demokrātijas, viedokļu daudzveidības, sociālās vienotības, kultūras un valodas attīstību, kā arī nacionālās identitātes veidošanu."

Paliek jautājums - kurš iegūst, paturot Latvijas sabiedriskos medijus reklāmas tirgū?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form