Jautājums par investīciju kultūru Latvijā varētu būt tikpat grūti atbildams kā jautājums par to, vai Latvijā ir politiskā kultūra. It kā jau 10 gadus mēs dzīvojam tirgus ekonomikas apstākļos, kur katra cilvēka prasme vai neprasme pašam pārvaldīt savas lielākās vai mazākās finanses ir cieši saistīta ar katra spēju uzlabot savu materiālo labklājību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Diemžēl nevienam no mums skolā un reti kuram augstskolā mācīts, kā pārvaldīt savu naudu, kā to uzkrāt un ieguldīt, kā labāk izmantot finansu sistēmas sniegtās iespējas - depozītus, vērtspapīrus, ieguldījumu un pensiju fondus utt.

Tāpēc daļai iedzīvotāju piedzīvojumi ar ieguldījumu firmām kā, piemēram, Latgalīte, Auseklītis 1990-to gadu sākumā, 1995.gada banku krīze Latvijā un 1998.gada Krievijas valsts vērtspapīru krīze ir iedvesusi neuzticību gandrīz visiem naudas ieguldīšanas veidiem, izņemot naudas turēšanai zeķē. Līdz ar to investīciju kultūra jeb zināšanas par savu līdzekļu pārvaldīšanu Latvijā ir salīdzinoši zemā līmenī. Pie tam, vērtspapīru tirgus ir viens no finansu tirgiem, kurā ieguldot, nepieciešamas vislielākās zināšanas.

Jāpiebilst, ka sabiedrības izglītošana par vērtspapīriem un kapitāla tirgu nav tikai Latvijai vai Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīm raksturīga problēma. Piemēram, Apvienoto Karalisti pieņemts uzskatīt par vienu no vērtspapīru tirgus citadelēm, tajā pašā laikā pētījumi liecina, ka lielākā daļa no akciju īpašniekiem Lielbritānijā nezin, ko ar šīm akcijām darīt. Margaritas Tečeres laika privatizācijas rezultātā daudzi uzņēmumu darbinieki Lielbritānijā kļuva par akcionāriem (līdzīgi kā publiskajos piedāvājumos par sertifikātiem Latvijā), tomēr tas nenozīmēja, ka reizē ar akcijām viņi ieguva zināšanas par to, ko darīt ar savu jauno īpašumu un kā to labāk pārvaldīt. Šobrīd Latvijā vairāk nekā simts tūkstoši iedzīvotāju privatizācijas rezultātā ir kļuvuši par publisku akciju sabiedrību akcionāriem, tomēr viņu zināšanas par kapitāla tirgus procesiem bieži vien ir minimālas.

Eiropas valstīs gan biržas, gan brokeru sabiedrības un bankas iegulda lielus līdzekļus vietējo ieguldītāju izglītošanā. Protams, ka atdevi no šī ieguldījuma nevar redzēt uzreiz un arī dažu gadu laikā nē, jo sabiedrības izglītošana ir ilgstošs darbs. Arī Rīgas Fondu birža līdz šim ir ieguldījusi un turpinās ieguldīt daudz darba un resursu, lai izglītotu gan esošos, gan potenciālos akcionārus par iespējām ieguldīt vērtspapīru tirgū. Piemēram, piektdien birža rīko izglītojošu semināru, kas notiks Finansu dienu 2001 ietvaros viesnīcas Reval Hotel Latvija konferenču telpās. Bezmaksas lekcijas par ieguldījumu fondiem, privatizācijas sertifikātu izmantošanu, Latvijas vērtspapīru tirgu un tā attīstības perspektīvām, 2. pensiju līmeni ir tieši vērstas uz investīciju kultūras veidošanu.

Taču jautājums par investīciju kultūru attiecas ne tikai uz ieguldītājiem, bet arī uz uzņēmumiem un pašvadībām - cik dažādus savas attīstības finansēšanas veidus uzņēmums vai pašvaldība pārzina un spēj izmantot, izvēloties sev piemērotāko. Dažu uzņēmēju vidū pastāv uzskats, ka Baltijas valstu biržās ir grūti piesaistīt kapitālu ar akciju emisiju, jo trūkst investīcijas un lielie uzņēmumi vietējo kapitāla tirgu uzskata par mazu. Manuprāt, tā ir kļūda lielo uzņēmumu vadītāju pašreizējā domāšanā. Varētu teikt arī tā: vai nu lielie uzņēmumi visu zina un kļūdās, vai arī birža un biržas biedri nav pietiekami daudz darījuši lielo uzņēmumu izglītošanā. Ja uzņēmumam neatkarīgi no tā lieluma ir interese par publiskā kapitāla piesaisti, tad tas, izpildot visas prasības, arī Latvijas tirgū spēs piesaistīt kapitālu. Gribētos uzsvērt – ja uzņēmumam neizdosies publiski izplatīt akcijas Latvijas tirgū, tas tam neizdosies arī citur – ne Varšavā, ne Tallinā, ne Londonā, jo pastāv noteikti standarti attiecībā uz to, kas jāievēro, lai piesaistītu kapitālu.

Mūsu uzdevums ir izglītot un informēt uzņēmumus par esošajām iespējām. Mēs varam piedāvāt akciju kotāciju ne tikai Rīgas Fondu biržā, bet arī globālo depozitāro sertifikātu programmas realizāciju ar turpmāko kotēšanu Londonas biržā. Rīgas Fondu birža nekad nav liegusi uzņēmumiem iespēju emitēt depozitāros sertifikātus, un to savā laikā jau darīja Latvijas Unibanka. Vietējais tirgus tādējādi neko būtisku nezaudēs. Protams, daļa apgrozījuma var aiziet uz Londonas biržu, bet pamatrādītājs ir tas, kas notiek mājas biržā jeb šajā gadījumā - Rīgā. Tādēļ mēs rīkosim seminārus, informēsim un izskaidrosim, un pēc gada vai pusotra aizvien vairāk emitentu nopietni domās par iespēju publiski emitēt vērtspapīrus. Tas ir laika jautājums.

Potenciālie emitenti bieži vaicā, cik lielā mērā uzņēmuma akciju cena biržā atspoguļo uzņēmuma vērtību. Ja publiskajā apgrozībā ir vērtspapīri vairāku desmitu miljonu latu vērtībā un uzņēmums strādā veiksmīgi, tad tirgus ir pietiekami likvīds un var apgalvot, ka cena biržā atspoguļo uzņēmuma patieso vērtību. Ja uzņēmumam ir problēmas informācijas atklāšanu un investoriem nav pārliecības, ka uzņēmums jelkad maksās dividendes, patieso vērtību noteikt ir ļoti grūti.

Vai tuvāko pāris gadu laikā kāds uzņēmums piesaistīs jaunu akciju kapitālu ar akciju sākotnējās izvietošanas palīdzību, ir lielā mērā atkarīgs no tirgus situācijas, kā arī no uzņēmumu un banku ieinteresētības, un, protams, arī no ieguldītāju zināšanām par tirgu jeb investīciju kultūras attīstības līmeņa Latvijā.

Lielie uzņēmumi diezgan labi pārzina kapitāla piesaistes iespējas. Tomēr līdz šim uzņēmējiem kapitāla piesaiste lielākoties asociējusies ar banku kredītiem vai ar stratēģiskā partnera piesaisti. Pavaicājot jebkura Latvijas uzņēmuma vadībai, kā tā plāno tālāko uzņēmuma attīstību, visbiežāk var dzirdēt divas atbildes – ņemt bankā kredītu vai, ja kredīts vairs nav pieejams vai ir pārāk dārgs, piesaistīt rietumu partneri. Ja neviens no šiem variantiem neizdodas, īpašnieki bieži vien cenšas pēc iespējas ātrāk pārdot uzņēmumu.

Pasaulē daudzi veiksmīgi un pazīstami uzņēmumi ir izauguši, izmantojot citas finansējuma formas – akciju kapitāla piesaisti vai obligāciju emisijas. Praktiski visas pasaules lielākās korporācijas emitē publiski tirgojamas obligācijas. Savukārt akciju kapitāla piesaiste ir ļoti būtiska jaunu un augošu uzņēmumu attīstībai.

Latvijā pēdējā laikā pieaug interese par iespējām izlaist obligācijas. Īpaši pievilcīga obligāciju emisija ir uzņēmumiem, kuri jau ir publiskas akciju sabiedrības. Ja uzņēmums jau ir publiska akciju sabiedrība, tam nerodas nekādas papildu netiešās izmaksas, lai nodrošinātu likumā paredzēto informācijas atklāšanas prasību izpildi – gan biržai, gan uzraudzības institūcijai. Jāteic gan, ka līdz ar jaunā Komerclikuma stāšanos spēkā šī procedūra tiks vienkāršota.

Investīciju kultūras attīstība Latvijā gan saistībā ar ieguldītājiem, gan saistībā ar uzņēmumiem ir atkarīga no daudz un dažādiem apstākļiem - tajā skaitā arī valdības realizētās politikas privatizācijas jomā. Tomēr lai cik dažbrīd arī nebūtu grūti pārliecināt cilvēkus par vērtspapīru un kapitāla tirgus nākotnes perspektīvām, mani mierina doma, ka līdzīgai situācijai savulaik cauri ir gājuši arī šobrīd attīstīti vērtspapīru tirgi. Rīgas Fondu birža ir izstrādājusi un kopā ar Latvijas komercbankām plāno nākamajā gadā realizēt vērienīgu investīciju kultūras izveides un stiprināšanas programmu. Un es ļoti ceru, ka arī Delfu lasītāji neskoposies ar ierosinājumiem un dalīsies savā redzējumā par lietām un projektiem, kuras vajadzētu realizēt, lai Latvijā veicinātu investīciju kultūru.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form