Septiņu somāliešu pēkšņā uzrašanās Latvijas teritorijā radīja diezgan plašu rezonansi sabiedrībā. Sākot ar ar vienkāršoto attieksmi: līdzjūtības vārsmas vai vēlme nelūgtos viesus pārmest pār kuģa bortu, beidzot ar masu mēdiju un politiķu spriedelēšanu par „caurumiem” Latvijas robežapsardzes un muitas darbā un analīzēm par ciemiņu iespējamo pieplūdumu nākotnē. Tikai septiņi nelūgtie arī spēj sagadāt problēmas lielā mērogā. Labi, ka divās Baltijas valstīs atradās viens cilvēks, kas saprot amharu valodu, bet Āfrikā ir daudzas mazskaitlīgas ciltis, kuras spaida valstī dominējošie spēki, bet kuru valodu saprot tikai daži speciālisti visa bijušajā PSRS vai kaut kur Rietumeiropā. Tomēr tās ir mazākās grūtības.
Pēc apstākļu noskaidrošanas somāļus (vai kas viņi ir patiesībā) var atzīt par nelegālajiem imigrantiem un izraidīt no valsts. Viņi var lūgt politisko patvērumu un to varbūt nāksies piešķirt. Tiesa, visā pasaulē arvien grūtāk atšķirt ekonomiskos un politiskos bēgļus. Vienkāršākais gadījums ir tad, ja patvērumu lūdz kāds starptautiski pazīstams politiķis vai disidents, bet masveida ieceļotāji rada pamatotas aizdomas. Notiek, notiek ne tikai Somālijā, bet arī citās Āfrikas valstīs īsts genocīds, apspiež, jau apspiež gan Turcija, gan Irāna, gan Huseina laikos arī Irāka kurdus. Tomēr ierasties Baltijā nevarētu somāļu ubags, kurš labākajā gadījumā var kājām aizbēgt uz blakus esošo Etiopiju. Labāku dzīvi tīkojošie albāņi dodas uz Itāliju gandrīz vai peldus. Tālus ceļus mērojušie ieceļotāji acīmredzot ir bijuši pietiekami labi situēti dzimtenē, lai spētu samaksāt par braucienu. Bet arī turīgie var meklēt citu dzīvesvietu ekonomisku apsvērumu dēļ vai vismaz mīļa miera labad. Kā viņus vērtēt šādā variantā? Zīmīgi, ka Latviju sasniegušais septītnieks gribējis nokļūt bagatā Eiropas valstī.

Ne tikai Latvijas problēma ir vietējo iespējamā negatīvā attieksme pret šādu kaimiņu paradīšanos. Visi tie ASV vai Izraēlas ieteikumi uzmanīties no Rīgas, kurā zeļ rasisms un antisemītisms, pagaidām ir lielas muļķības, jo ir pie mums galvaspilsētas rajoni, kur ģīmi dauza katram svešajam, tostarp arī tautiešiem. Tomēr pēc somāļu uzrašanās interneta portālos diezgan populars bija viedoklis: „ Nu, lūk! Tikko iestajamies Eiropas Savienībā tā pirmie iebraucēji ir klāt.” Pirmkārt, tie nav pirmie, jo vairākkārt XX gadsimta pēdējā desmitgadē tika aizturēti tranzītnieki uz Zviedriju. Otrkārt, migrācija ir visas pasaules problēma.

Bijušās impērijas, bet ne tikai tās, saskaras ar imigrantu problēmu. Nabadzīgāko pasaules valstu iedzīvotājus vilina kādreizējā metropole, turklāt ne jau kaut kāda nomale, bet lielpilsētas vai vislabāk pati galvaspilsēta, kur nelegālajam ieceļotājam ir vieglāk nozust starp viņam līdzīgajiem, lai pasargātos no iespējamās izraidīšanas. Mēs Latvijā spriežam par caurumiem uz robežas, tomēr Eiropas lielvalstis gadiem ilgi nespēj ne tikai apturēt iebraucēju plūsmu, bet pat ieviest zināmu reglamentāciju šajā problēmā, jo traucē arī zināmā vainas apziņa – atmiņas par kolonionālisma laikiem. Tagadējais politiskais korektums bremzē pat problēmas apspriešanu augstākajā politiskajā līmenī. Savukārt iebraucēji (zināmā mērā pamatoti) uzskata, ka daudzas Eiropā uzkrātās bagātības ir izvestas no viņu valstīm, bet tagad ir pienācis laiks dalīties.

Rezultātā Parīzē vai veselus rajonus apdzīvo alžīrieši vai marokāņi. Londonu iecienījuši indieši un pakistāņi. ASV galvenais iebraucēju kontingents ir meksikāņi un puertorikāņi, Vācijā bijušās sadarbības vārdā – turki, bet Austrijā labrāt apmetas ieceļotaji no Balkāniem – galu gala izbijušās Austroungārijas galvaspilsēta ir Vīne. Visi šie ļaudis nebūt necenšas piemēroties vietējiem apstākļiem un kultūras prasībām, bet drīzāk tieši otrādi – cenšas saglabāt savu valodu, kultūru, reliģiju, tradīcijas un pat sadzīves ieradumus. Tādējādi Amerikā tā saucamajās china-town ir savi veikali, restorāni, tempļi. Tur var nopirkt erotiskus žurnālus tikai ķīniešu valodā, bet savus plikumus tajos demontrē ķīniešu meičas. Pat metro staciju nosaukumi šajos kvartālos ir rakstīti ar hieroglifiem. Var atcerēties arī Braitonbīču, kur cilvēks var nodzīvot visu mūžu, neprotot angļu valodu, jo tuvākā apkārtne runā krieviski. Savukārt Maskavā ir tā saucamie vjetnamiešu rajoni, restorāni un tirgus.

Latvija diezin vai ir sapņu zeme pat ieceļotājiem no Kurzemes hercogistes bijušajām kolonijām, tomēr skaidru kritēriju nav, jo viegli izraidīt krievu vai baltkrievu nelegāli, bet kur likt āfrikāni, kurš nemāk vai negrib pat pastāstīt par savu odiseju. Pašlaik Eiropas Savienībā atsevišķu valstu (Lielbritānija, Nīderlande) valdību līmenī briest likumprojekti par imigrācijas ierobežošanu. Iespējams, ka pavisam drīz tādus likumus nāksies pieņemt visas ES līmenī. Galvenais iemesls, protams, ir islama teroristu draudi. Tomēr Rietumeiropa jau ilgu laiku ir saskārusies ar šo problēmu. Alžīriešu teroristi spridzināja Francijā vēl pirms ASV sāka krusta karu pret draudīgākajām islama valstīm. Lielbritānijā ik pa brīdim uzliesmoja tā saucamie krāsaino kavrtālu dumpji. Vācijā nereti kāds turks nodūra vācieti vai arī vācu skūtgalvji nodedzināja turku mitekli. Problēma pastāv jau gadu desmitiem, bet tai līdzās ir citas.

Pirmkārt, ne jau visi imigranti uzrota piedurknes, lai ķertos pie darba. Daudzi uzskata par labāku dzīvošanu no sociālā pabalsta, kas ietekmē visus valsts nodokļu maksātājus. Šajā vidē visbiežāk attīstas organizētā noziedzība, sākuma tiranizējot veiksmīgākos tautiešus, bet pēc tam laižot taustekļus visā sabiedrībā. Otrkārt, darbīgākie rada iespaidu, ka viņi atņem darbu vietējiem. Es minēju ķīniešu rajonus ASV, bet tādi ir ne tikai šajā valstī un ne tikai ķīnieši dominē kādā no rūpaliem. Tiesa, vaimanas par darba vietu zudumu zināmā mērā ir viltotas, jo vairākums imigrantu dara to, ko nedara vietējie. Piemēram, Vācija ciestu pamatīgu ekonomisko satricinājumu, ja visi melnā darba darītāji turki pēkšņi nolemtu repatriēties.

Maskavas prese raksta, ka uz centru migrējošie dienvidu krievi nesaprotas ar ziemeļu krieviem. Loģiski, jo cilvēkam, kurš visu mūžu nodzīvojis Vidusāzijā noteikti būs citi paradumi nekā no mūžīgā sasaluma zonas atbraukušajam. Tepat Latvijā vietējie bieži vien nesaprot Rietumu latviešus un vēl mazāk tos, kas nolēmuši atgriezties pēc Sibīrijā aizvadītiem gadu desmitiem. Ja nesaprotas tautieši, tad nav brīnums, ka rodas problēmas ar ļaudīm, kam ir ne tikai cita ādas krāsa un ticība, bet arī tieksme turēties tikai savējo lokā, dažkārt pat neapzinoties, kādā valstī atrasts patvērums.

Krievijas politologs Nikolajs Kļimontovičs uzskata, ka šo attiecību mezglu var atrisināt tikai juveliersmalka kultūrpolitika. Vienlaikus viņš atzīst, ka šādus juvelierus neredz ne Eiropā, ne ASV, ne savā tēvzemē. Tomēr būtiskākais ir fakts, ka patvērumu ieguvušajiem bieži ir prasības, bet nav vēlmes pieņemt jaunās mītnes vietas likumus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!