Visā pasaulē tostrap arī tādā valstī kā Latvija vērojamas divas tendences attiecībā pret neizbēgamo karu Irākā: pieņemu vai noliedzu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vietējās nozīmēs politiķu (Vaira Vīķe Freiberga) atbalsts, vai vietējo protestētāju iebildumi pret ASV politiku neko nevarēja mainīt, jo šejieniešu balsis tikai šejieniešiem likās nozīmīgas un būtiskas. ASV neņēma vērā ne savu protestētāju, ne pasaules ietekmīgāko lielvaru: Francija, Ķīna, Krievija, Vācija pretestību. Esmu pārliecināts, ka Baltais tēvs no Baltā nama būtu lēmis līdzīgi arī bez Lielbritānijas un dažu citu valstiņu atbalsta.

Sliktais Sadams Huseins, demokrātijas trūkums, iespējamie ķīmisko vai bakterioloģisko ieroču krājumi utt. ir tikai aizsegs daudz senākiem kontaktiem un konfliktiem, kuri starp Irāku un ASV pastāv gandrīz trīsdesmit gadus. Pagājušā gadsimta 70.gadu beigās šis attiecības bija siltas, pat karstas – ASV galvenais naida objekts bija Irāna ar savu ajatolu Homenī priekšgalā. Tāpēc kareivīgais S.Huseins tika mudināts veikt pirmo iekarošanas karu.

Irākiešu līderi ietekmēja gan bagātīgie kredītu solījumi, gan ieroču piegādes, gan dati, ko piegādāja ārvalstu izlūkdienesti – ne tikai ASV, bet arī PSRS, Francija un citas valstis pacentās – viegli gāzt Irānu kā milzi uz māla kājām (iedzīvotāju attiecība abās valstīs ir apmēram 1:3 par sliktu Irākai). Karš sākās 1980. gadā un pēc astoņiem gadiem nebija uzvarētāja, abas puses kopumā bija zaudējušas apmēram miljonu iedzīvotāju, bet Irākai piedevām bija milzīga – 65 miljardus liela ārējo parādu nasta. Savs parāds bija arī Irānai pret Ķīnu, bet tas ir cits jautājums.

1989.gadā sākās notikumi, kuri pavisam tieši saistīti ar mūsdienām. Irāku apmeklēja augsta ranga biznesmeņi no ASV (pēc S.Huseina ielūguma). Viņi draudzīgu piedāvājumu vietā pauda, ka vispirms ir jāatdod ārējie parādi, bet lai tos segtu varētu privatizēt daļu no valsts naftas ieguvēm, kuras iegādātos viņi.

Jāatgādina, ka Irākā (iespējams, arī Krievijā) joprojām ir vislielākās iespējas atrast jaunas bagātīgas naftas atradnes. S.Huseins darījumu noraidīja, bet viņam piespēlēja citu spaidu kreklu. Tika atteikti ne tikai Rietumu banku kredīti, bet arī Kuveita, kurā tolaik vislielākā bija Lielbritānijas ietekme, rīkojās analoģiski – atteica kredītu Irākai.. Mazliet vēlāk Kuveita sāka pārpludināt pasaules tirgu ar naftu, starp citu, ignorējot visus OPEC lēmumus, kas tikai vēlreiz liecina, ka šī lielā mērā ir Rietumu marionešu organizācija. 1990. gada jūlijā naftas cenas tuvojās desmit dolāru robežai par barelu. Irāka to ciestu vissmagāk – Rietumu kredītu nav, Kuveitas kredītu nav, nafta palīdz segt ikdienas izdevumus.

Šajā situācijā nobrieda karš pret Kuveitu, kurā arī nav izpalikusi “sveša ķepa”. Neoficiālās ziņas par to laiku diplomātiskajiem dokumentiem liecina, ka ASV un citas valstis nav iebildušas pret “Kuveitas nolikšanu īstajā vietā”, jo tā esot arābu pasaules iekšējā lieta. Tomēr darījumi ar Kuveitas vērtspapīriem, liela daļa naudas krājumu izvešanas no valsts un valsts šeiha Al-Sabaha aizbraukšana no tās liecina, ka vadošās amatepersonas bija brīdinātas, bet neinfomēja pat valsts militārpersonas. Rezultāts bija valsts okupācija dažu dienu laikā. Viss turpinājās ar tā saucamo Līča karu.

Tagadējās prasības iznīcināt ķīmiskos un bakteroloģiskos ieročus ir smiekla vērtas, par ko liecina kaut vai ANO inspektoru prasība demontēt attiecīgas sistēmas raķetes Irākā, jo to lidojuma attālums pārsniedz pieļaujamo lidojuma attālumu par sešām jūdzēm. Ir Irākai bijuši ķīmiskie ieroči, ir tikuši lietoti un iespējams, ka krājums kaut kur guļ. Bet kāda tam nozīme, jo princips par nevainīguma prezumpciju nevienu neinteresē. Arī ANO inspekcija kārtējo reizi neko neatrada, bet piesējās tām pašām raķetēm. Rodas iespaids, ka tāpēc, lai būtu drošak bumbot Irāku.

Viens man pazīstams politiķis teica: “Kad lidmašīnu bāzē sakrājas par daudz liekas degvielas, veic papildus lidojumus, lai to sadedzinātu. Labi, ka viņiem neuzkrājas papildus bumbas.” Jāpiebilst, ka viņš ir rietumnieks, kurš kādu laiku dzīvojis tuvumā kara bāzei.

Ekonomiskais efekts, ko atnesīs karš, varbūt nāks par labu valstīm, kam ir savi iekšējie degvielas ražošanas resursi (nafta), bet par sliktu naftas nabagajiem. Par to rakstīja “Financial Times” apmēram pirms mēneša. Naftas nabagie ir ES un līdz ar to arī tās kandidātvalstis. ASV ir savas rezerves, kuras, iespējams, nav nemaz tik trūcīgas, Kanādai, Ķīnai, jo vairāk Krievijai, arī pietiek. Āzijas tīģeris Japāna un pārējie tīģerīši konfliktā tālredzīgi nav jaukušies un gan jau kaut ko sarunās ar Irānu vai Indonēziju. ES valstis tikai šogad var zaudēt 47 miljardus no vienotā IKP.

Jau pašlaik pasaules ekonomika draudošā kara dēļ apmēram gada laikā ir zaudējusi vismaz 173 miljardus dolāru. Šos aprēķinus, starp citu, nav veikuši ES, Krievijas vai citu uzbrukuma nepiekritēju valstu pārstāvji. Tas ir viens no pēdējiem tautiskotajiem ASV Kongresa budžeta biroja aprēķiniem. “Šobrīd dzimst jaunā pasaules kārtība. Pasaule, kas pilnīgi atšķiras no mums zināmās,” teica Džordžs Bušs. To viņš teica Irākas kara priekšvakarā 1990.gada 11.septembrī. Tas bija tagadējā prezidenta tēvs, arī ASV prezidents. Tēvu grēki līdz septītajam augumam…

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form