Pirmkārt, potenciāli bagātais novads ir kļuvis par vienu no tiem, kuram vajadzīgas finansu injekcijas no Maskavas, kur spītīgi atsakās veidot Kaļiņingradas apgabalā brīvu ekonomisko zonu vai vismaz ieguldīt tik lielu naudu, lai neietu zudumā dzintara atradnes un labas vērtīgu zivju zvejas vietas.
Otrkārt, arī pat admirālis nav bez grēka, jo tika ievēlēts ar Maskavas tiešu atbalstu, lai gan viņa paraksti bija vairākos strīdīgos darījumos, ko slēgusi Krievijas pārstāvji ar mistiskiem biznesmeņiem no Rietumiem. Vienošanās izrādījās fiktīva, bet tās rezultāts ir redzams – Krievijas politiskās elites puse galvenokārt uztraucas par jautājumiem, kuri saistīti ar apgabala militāro nodrošinājumu, pilnīgi piemirstot apgabala ekonomisko stāvokli. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs atklāti stāsta par savu variantu: Baltijas jūras flote joprojām bāzēsies Kaļiņingradā, ja būs vīzu režīms ieviesīsim atbildes pasākumus un līdzīgas versijas.
Zināmā mērā visu traci vairo arī Krievijas masu informācijas līdzekļi, jo daudz pamatīgāk tiek izcelti S. Ivanova paziņojumi, bet kaut kur otrajā plānā paliek fakts, ka Valsts domes Starptautisko attiecību komitejas priekšsēdētājs Dmitrijs Rogozins ir runājis ar prezidentu, bet sarunas tēma nebija labvēlīga aizsardzības ministra viedoklim. S. Ivanovs kārtējo reizi visu gribēja panākt ar draudiem, bet D. Rogozins ieteica izmantot “caurumus” Šengenas līgumā, kurā eksistējot 39 izņēmumi no kopējā kodeksa un dažus no tiem varot viegli piemērot Kaļiņingradas problēmas risināšanai. Šajā gadījumā var atzīt, ka magnētiskās kartes varētu būt viens no šādiem variantiem.
Vienlaikus jāpriecājas Latvijai, jo pašlaik nepilsoņu problēma no Krievijas politiskās aprites un masu mēdijiem ir gandrīz vai pazudusi. Gan jau atcerēsies augusta beigās, kad aktuāla kļūs Molotova-Ribentropa līguma kārtējā gadskārta. Bet Latvijai ir tikai neliels strīdīgs jautājums par Pitalovas rajonu, kuru tāpat neatgūt (un vai vajag?). Kaļiņingrada savā ziņā jau kopš Otrā pasaules kara beigām ir bijusi mīna ar laika degli. Kopš tālajiem gadsimtiem, kad šajā reģionā iznīcināja prūšus, tas ir bijis vācu novads, ko īsā laikā pārveidoja par bezvācu novadu.
Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad tur beidzot atļāva apmesties Krievijā dzīvojošajiem vāciešiem, politiķu aprindās turpinās strīdi, jo pat tikai krievu mēlē runājošus vāciešus daudzi politiķi uzskata par piekto kolonu. Vienlaikus var teikt, ka neviens negrib atzīt cik liela tad ir šī kolonna – pēdējie dati liecina, ka apmēram viens procents no kopējā iedzīvotāju skaita, kurš pārsniedz miljonu.
Tagadējo strīdu starp Maskavu un ES, jo Polija un Lietuva ir noskaņotas samiernieciski, rada divas problēmas. Pirmkārt, tā ir jau minētā reģiona atpalicība, kur labi ir tikai ceļi, ko mantojumā atstājuši vācieši. Krievijas mērogā kaļiņingradieša vidējais ienākums gadā ir 75 procenti no Krievijas vidējā ienākuma, 65 procenti no triju Baltijas valstu vidējā ienākuma un 50 procenti no Polijas vidējā ienākuma.
Otrkārt, nevar aizmirst Eiropas valstu birokrātiju, kura ir gatava ieguldīt naudu tikai novada vides aizsardzībā. Stāvoklis ir katastrofāls, jo (ticēsim Krievijas presei), Nemunas upes grīvā vairs nav iespējams iebraukt par ar smagāku motorlaivu, bet ar notekūdeņu radīto piesārņojumu neviens necīnās jau sen. Tiesa, var saprast arī ES, jo nauda gan vides aizsardzībai, gan dažiem citiem projektiem tika piešķirta, bet tā pavisam nejauši izkūpēja. Nav brīnums, ka novada iedzīvotāji tiek uzskatīti par nevēlamām personām, kuras, brīvi šķērsojot robežu, siros ne tikai Lietuvā un Polijā.