Latvijas politiķiem un masu mēdijiem atkal radusies iespēja kritizēt Krieviju un savstarpēji ķildoties par Eiropas Drošības un sadarbības Parlamentārajā asamblejā pieņemto rezolūciju, kurā kārtējo reizi dotas rekomendācijas, kā Latvijai un Igaunijai jārīkojas attiecībās ar mazākumtautībām. Viena no tām – EP Mazākumtautību konvencijas ratificēšana mums (gribam vai negribam) ar laiku būs jāpilda. Attiecībā pret naturalizācijas tempu un nepilsoņu piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās ir jau salauzts tik daudz šķēpu un zobenu, ka varam atvērt idejisko padomu metāllūžņu pieņemšanas punktu vai arī atļauties neizpūst no EDSO vēlmēm ziloni.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirmkārt, katra Latviju apmeklējusī oficiālā un neoficiālā EDSO, EP un pat NATO pārstāvoša amatpersona par savu pienākumu uzskata aizrādījumu vai vismaz piezīmju izteikšanu par mazākumtautību sūro likteni Rīgas jūras līča krastos. Krievija savukārt ikvienam Maskavu apmeklējušam valstsvīram no Rietumiem atgādina par nejauko Baltijas reģionu, apelē pie Eiropas demokrātijas (un liekulības) neaizmirstot atgādināt par savstarpējām ekonomiskām interesēm. Visi šie paziņojumi, rezolūcijas, aicinājumi un apvainojumi atkārtojas tik bieži, ka mums būtu pēdējais laiks lielāko daļu no tiem konstatēt tikai fakta līmenī, nevis sākt savstarpējus strīdus: kurš vainīgs, ko darīt? Iespējams, ka pārliekais jūtīgums ārpasaulei liecina, ka mums patiešām nav taisnība.

Tāpēc bieži rodas iespaids, ka Maskavas politiķu kārtējais izlēciens nav adresēts Eiropas valstīm, ANO vai ASV, bet tēmē daudz sīkākam, lai gan arī pietiekami būtiskam mērķim: zinot, cik sāpīgi baltieši reaģē uz katru pīkstienu no Kremļa puses, ir vērts ik pa brīdim iespert skudru pūznim ar kāju. Tādējādi tiek nošauti divi zaķi. Valdošajās aprindās sarosās gan pozīcijā, gan tobrīd opozīcijā esošie un sākas savstarpēja matu skaldīšana, kam bieži vien ir ļoti maz sakara ar pamatproblēmu. Lūk, arī šoreiz Jaunā laika politiķi jau izteikušies, ka Latvijas delegācijas vadītājs Krišjānis Peters neesot bijis uzdevumu augstumos, tāpēc tagadējā rezolūcija vispār tapusi.

Otrais Krievijas politiķu adresāts ir šejienes partijas un valsts iedzīvotāji, kam Latvijas neatkarība patiesi ir kā sauss kumoss kaklā. Kāpēc tērēt Krievijas naudu, kura esot PCTVL un līdzīgu veidojumu galvenā barotāja, ja var iztikt ar kārtējo paziņojumu, kas liecina, ka nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts... Ņemot vērā faktu, ka līdztekus politiskiem spekulantiem visas promaskaviskās organizācijas lielā mērā atbalsta vai nu iesīkstējuši vecūkšņi, vai fanātiķi, katrs paziņojums ir vērtīgāks nekā naudas žūksnis, turklāt nāk par baltu velti.

Otrkārt, pilnīgi pieļauju, ka Latvijas politiķiem – tiem, kuri nespēlē Maskavas orķestrī, ir izdevīgi uzturēt zināmu spriedzi sabiedrībā (Vai jūs gribat, lai atgriežas misters Džonss?) . Tas daļēji izskaidro faktu, ka pie mums ļoti maz tiek analizēts EDSO pašreizējais statuss un nozīmīgums. Savā laikā organizāciju nodibināja, lai it kā veicinātu bijušo sociālisma nometnes valstu un Rietumu sadarbību. Tiesa, jau tobrīd bija skaidrs, ka galvenais uzdevums ir ASV un Krievijas tuvināšanās. Pašlaik amerikāņi lielā mērā ir zaudējuši interesi par šo veidojumu, bet daudzās valstīs tā autoritāte ir vēl mazāka nekā ANO. Var pieminēt kaut vai dažas bijušās PSRS republikas. Baltkrievija EDSO misiju piespieda aizbraukt no valsts, jo tā esot jaukusies valsts iekšējās lietās un nodarbojusies ar spiegošanu. Krievija EDSO pārstāvjus atsakās ielaist Čecenijā, protams, aizbildinoties ar viņu drošības apsvērumiem. Turkmenistānā tikai pirms pusotra mēneša atļāva iebraukt EDSO delegācijai, bet viņu apskatāmo objektu loks bija stingri ierobežots.

Rezumējot var teikt, ka ir tikai viena valsts – Krievija, kura mēdz uzsvērt EDSO nozīmīgumu, turklāt periodiski pretstatot šo veidojumu gan ES, gan NATO. Par to atklāti vēsta ir Krievijas, ir citu valstu mēdiji. Faktiski organizācija pārtapusi par ieroci Maskavas rokās. To var izmantot pret draugiem un nedraugiem vai iebāzt makstī, ja tas pagriežas pret pašu. Pārējās dalībvalstis var ieklausīties rekomendācijās un ieteikumos, ko sniedz Parlamentārā asambleja, bet tie nav obligāti pildāmi likumi.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form