Papētīju internetā pieejamos materiālus par sensāciju un interesi vieniem, bet aukstus sviedrus citiem radījušā Da Vinči koda – šoreiz filmas, nevis grāmatas, gaitām pasaulē. Autoriem būs liela nauda, kaut vai tāpēc, ka visādi aizliedzēji dažādos pasaules nostūros rada arvien lielāku ažiotāžu un papildus reklāmu mākslas darbam, par kura vērtību var strīdēties. Spriediet paši: dažādu ticību pārstāvji un dažāda ranga amatpersonas steidz aizliegt filmas demonstrēšanu.

Tā noticis viskatoliskākajā Āzijas valstī Filipīnās, salu valstīs Samoa un Fidži, Armēnijā un pat islamticīgās Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Vispār troksnis nav mazāks par traci ap pravieša Muhameda karikatūrām šā gada sākumā. Gandrīz droši varu apgalvot, ka atradīsies radikāļi, kam ienāks prātā nosvilināt kādu kinoteātri. Labākajā gadījumā vismaz filmas kopijas noteikti tiks dedzinātas, jo tā jau dažviet gadījies ar grāmatu. Lasīju šo garadarbu un nesaprotu trača jēgu, ja vien to nerada nepatika pret baznīcas (ne reliģijas vai Dieva) parādīšanu nelabvēlīgā veidā.

Ziniet, pirms dažiem gadiem skatījos amerikāņu filmu "Dogma" (tā joprojām ir manā videotēkā). Arī šo kinodarbu, kurš gan skaitījās komēdija, daudzviet esot aizlieguši, bet ažiotāžu ap to neradīja. Bet bija par ko. Pirmkārt, apustuļi un erceņģeļi vazājas pa zemes virsmu, turklāt daudziem no viņiem galvenās rūpes ir seksuālu iegribu apmierināšana.

Otrkārt, filmas galvenā varone (tāpat kā da Vinči kodā) arī ir Jēzus un Marijas Magdalēnas atstāto pēcteču pēdējā mantiniece. Gandrīz var domāt, ka Dens Brauns savā romānā ir špikojis no visiem iespējamajiem avotiem, ne tikai no citu sarakstītām grāmatām. Treškārt, mīļais Dievs pats ik pa brīdim pazūd uz Zemes, jo iecienījis cilvēku izgudrotās azartspēles. Un pats galvenais – Dievs izrādās ir sieviete. Man liekas, ka ar uzskaitīto pilnīgi pietiek, lai saceltu lielu traci, jo vairāk tāpēc, ka Dogma bija asprātīgs un profesionāls darbs. Tomēr toreiz par labāku tika uzskatīta klusēšana, ja neskaita dažus entuziastus – aizliedzējus.

Pašlaik sāk likties, ka dažadu reliģiju līderi nodarbojas nevis ar kodu, bet ar klonēšanu. Tiek klonēti ne jau cilvēki, bet idejas. Jau minēju, ka musulmaņu zemēs sašutumu un pat vardarbību izraisīja dažas karikatūras. Tad viena daļa to norakstīja uz islama trūkumiem – tā savā būtībā esot agresīva reliģija, turklāt daudzi tā sekotāji fanātiski un mazizglītoti ļautiņi. Tagad rodas iespaids, ka katoļu, luterāņu un pareizticīgo garīgie vadoņi grib pieradīt, ka arī kristietība māk aizsargāties tikpat bargi. Faktiski ir klonēta musulmaņu radītā ideja. Vai tas ir saprātīgākais ticības popularizēšanas ceļš ir atsevišķa raksta cienīgs jautājums.

Tieši aizliedzēji ir radījuši Denam Braunam tādu popularitāti, par kādu autors varēja tikai sapņot. Palasot grāmatu ir skaidrs, ka tās mērķis bija piesaistīt vidusmēra amerikāni, kurš nekad nav bijis Parīzē un nebūs tur. Toties Ņujorku vai Vašingtonu, iespējams, ir apmeklējis. Spriediet paši, ka šajā daiļdarbā ir desmitiem paskaidrojumu. Apmēram šādi: "Kādi izskatās Elizejas Lauki? Apmērām tā kā Medisona avēnija Ņujorkā." Šādus izglītojošus iestarpinājumus var atrast daudz. Turklāt no visiem kristietības paveidiem aizskarts tikai viens – katolicisms, kas zināmā ASV iedzīvotāju daļā joprojām rada vismaz aizdomas. Iespējams, ka kļūdos, bet katolis vēl ne reizi nav bijis šīs valsts prezidents. Braunam ir paveicies, jo par šādu bezmaksas reklāmu viņš varēja tikai sapņot.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit