LTV-1 nevar iztikt pat bez sīkas un apšaubāmas piekasīšanās. Piemēram, tiek norādīts, ka Igaunijas kandidāts uz daļu jautājumu tomēr atbildējis angliski. Bet vai pirms dažiem mēnešiem daudzi nejūsmoja, ka Sandra Kalniete runājusi latviski? Taisnības labad atzīšu, ka pārraide no tā saucamās eksaminācijas bija neciešama un I. Ūdres centieni atbildēt diplomātiski patiesi lielā mērā bija virspusēja peldēšana. Tomēr daudz vairāk traucēja tulkotāju faktors (vismaz angliski uzdotos jautājumus varēja netulkot) un abi tā saucamie eksperti studijā. Vēl var pieņemt Ulda Oša klātbūtni – galu galā ekonomists. Bet, kas ir Putnis? Arvien vairāk rodas iespaids, ka uzmācīgas paštaisnības apsēsts cilvēks, kam vēl ilgs laiks nepieciešams, lai ieklausītos (ja vispār tas ir iespējams) arī citu viedokļos.
Lai paliek Latvijas pamatnācijas politiķi un masu mēdiji, atgremodami veco zāli. Krievi, kam tikai Tatjana Ždanoka tur Eiropā, protams, nepalaiž garām izdevību paņirgāties par ķīviņiem ap I. Ūdri, bet vairāk jūsmo par savu pārstāvi. Piemēram, “Vesti segodņa” smalki aprakstīja T. Ždanokas uzdoto jautājumu par mazākumtautību stāvokli Latvijā. Uzdots bija īstajam vīram, jo Rokko Buttiljone, pirmkārt, kandidē uz eirokomisāra posteni tieslietu un migrācijas jautājumos, otrkārt, pārstāv Itālijas labējo konservatīvo kristiešu partiju – tātad premjera Silvio Berluskoni organizāciju. Par Itālijas premjera un Krievijas prezidenta labajām attiecībām vairākkārt ir vēstījuši arī Latvijas masu mēdiji. Tagad arī iespējamais Eiropas Komisijas pārstāvis ir ieteicis griezties Eiropas Savienības tiesā Luksemburgā. Viņš nav vienīgais dzirdīgais rietumnieks, jo rūpes par nacionālo mazākumu Latvijā un Igaunijā izteikusi arī cita potenciālā komisāre – Benita Ferrero-Valdnere no Austrijas.
Pēc tam vairs nav jābrīnās, ka Latviju kārtējo reizi apmeklējis revidents – Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss. Mūsu amatpersonas sarosījās. Viesi pieņem prezidente, premjers, vairāki ministri. Masu mēdiji jūsmīgi vēsta, ka komisāram nav šaubu par minoritāšu tiesību ievērošanu Latvijā. Tiesa, viņš gribot ar vienu aci paraudzīties, kā viss notiek klātienē. Vienlaikus nav zināms vai R. Ekeusa viedoklis būs tikpat labvēlīgs Latvijai, apmeklējot Maskavu. Ir jau savdabīgais augstā komisāra Maksa van der Stūla piemērs, kam uzskati katras valsts galvaspilsētā bija kaut kas pavisam atšķirīgs. Zīmīgi, ka vienlaikus ar EDSO amatpersonas vizīti Latvijas krievu presē parādās kārtējā Krievijas politologa kārtējais viedoklis, ka Latvija... īstenojot aukstā kara politiku pret lielo kaimiņvalsti. Viena pagale, protams, nedeg, tomēr mazu secinājumu par aukstā kara īstajiem kurinātājiem var izdarīt pēc neformālās 11 ES dalībvalstu ārlietu ministru tikšanās Luksemburgā. Vienpadsmit – tās ir jaunās ES dalībvalstis, kuru pārstāvji uzskata, ka Maskava neuzskata viņas par līdzvērtīgiem partneriem.
Tomēr maz ticams, ka pat vienojoties šīm valstīm kaut kas mainīsies. Pirmkārt, Maskava gandrīz visās ārpolitiskajās attiecībās pašlaik īsteno uzbrukuma taktiku, otrkārt, kamēr Vācija, Itālija un mazākā mērā Francija turpinās koķetēt ar Vladimiru Putinu, reizēm pakratot pirkstu Čečenijas virzienā, mazajiem ir nelielas izredzes. Tas, manuprāt, ir būtiskāk par Latvijas pārstāvja Briselē personības ķidāšanu.