Nekādi nevaru pierast pie Latvijas dīvainībām. Viena no tām. Pēdējā laikā arvien skaļāk skan diezgan daudzu uzņēmēju balss, ka viņiem, lūk, nepieciešams darbaspēks no ārzemēm. Vienalga vai no Ukrainas, vai Baltkrievijas, vai no Vidusāzijas. Vienlaikus ir zināms, ka šiem darbiniekiem, ja vien tie nav nelegāļi, būs jāmaksā oficiālā vidējā alga – kaut kur ap 250 latiem. Savukārt vietējo strādnieku var algot par sviestmaizi – minimālā alga ir uz pusi mazāka.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es pieņemu, ka iebraucējam nav viegli atrast mītnes vietu, turklāt pašam sevi jāapgādā, tātad arī peļņa faktiski ir simboliska. Bet arī vietējais strādnieks, lai privātmājas vai dzīvokļa īpašnieks, tāpat ir spiests maksāt, piedevām paciešot pastāvīgu cenu palielināšanos komunālajā sektorā. Gāze, elektrība apkure – faktiski visu pakalpojumu cenas iet uz Rietumeiropas līmeni, dažā jomā pat pārsniedzot to. Diemžēl, to pašu nevar teikt par daudzu nozaru darbinieku atalgojumu. Rezultātā darba devēji sūkstas, ka labākie vietējie strādnieki aizbraucot uz ārzemēm, bet palikušie neesot kvalitatīvi. Un tomēr valstī, kurā ir liels bezdarbnieku procents (it sevišķi Latgalē), būtu grēks sūdzēties par darba roku trūkumu. Nedomāju, ka visi mājās palikušie ir pašpietiekami privātīpašnieki vai pēdējie sliņķi un dzērāji.

Protams, taisnība ir Ivaram Godmanim, ka visam jāmaksā tik, cik tas maksā. Bet šajā jēdzienā ir jāieskaita ne tikai tā nauda, ko mēs, saņemot algu, atdodam atpakaļ valstij vai privātajiem uzņēmumiem (kaut vai veikaliem), bet arī tas, cik maksā jebkurš profesionāls darbinieks. Un te nesakritība ir vairāk nekā atbaidoša. Atdodot mēnesī apmēram pusi, teiksim, no 120 latiem par komunālajiem maksājumiem patiesi pāri paliek tikai kaut kādas pārtikas pirkšanai. Man teiks, ka padomju laikos arī ne visus darbus novērtēja adekvāti. Taisnība. Man ir pieredze ar autobusu šoferu darbu – daži tolaik saņēma vairāk nekā akadēmiķis. Savukārt viens mans paziņa gadus trīs strādāja tā saucamo intelektuālo darbu, kur saņēma 120 rubļus (pēc atvilkumiem, laikam, 109). Bet šim pātagas sindromam uzreiz tika pievienots arī veģis – komunālie maksājumi bija kaut kādi 10-12 rubļi.

Man tūdaļ pārmetīs atpakaļrāpulību, padomju laiku idealizēšanu utt. Muļķības, jo minētais piemērs tikai pierāda vienu – valsts varai, lai kāda būtu tās ideoloģija, tomēr jācenšas vismaz izrādīt rūpes par katru indivīdu. Pašlaik valda princips, ka stiprākie un gudrākie izpeldēs paši. Asāko elkoņu īpašnieki varbūt, bet arī Rietumu statistika liecina, ka tādi ir apmēram desmit procenti no jebkuras valsts iedzīvotājiem. Savukārt apmēram tikpat liels procents pieder otrai galējībai, kas nemaz nemēģina peldēt, bet uzreiz laižas pa burbuli. Šajā gadījumā diezin vai palīdzēs arī valsts materiālais vai cilvēciskais atbalsts, jo neprasme izdzīvot dažam labam droši vien ir gēnos. Starp šiem diviem pretpoliem paliek 80 procenti, kuri it sevišķi postsociālisma valstīs ir galvenās slaucamās govis un vienlaikus arī šo valstu galvenie uzturētāji. Un šajā kategorijā reizēm ir tādi kā uzplūdi – palielināsim algas pedagogiem, mediķiem, tiesu darbiniekiem vēl vienai otrai profesijai piederošajiem, bet malā paliek citu profesiju pārstāvji, kas arī kādā jaukā brīdī var sarīkot protesta gājienu vai pieķēdēties pie kokiem un ēst sēnes.

Neatklāju Ameriku, vēlreiz atgādinot, daudzkārt apzēlēto tēzi par sabiedrības un politiskās elites atsvešināšanos. Mēnesī 1000 latus pelnošais nevis negrib, bet nespēj saprast to 120 latnieku. Sak, kāpēc pats negāji politikā vai biznesā? Tomēr tas būtu tikai viens jautājums, kurš dažkārt ir arī pamatots (atcerēsimies tos 10 procentus burbuļu laidējus). Otrais attiecas uz pašas plitiskās elites iekšējām problēmām, jo mazās ļaužu grupas, kas sevi dēvē par partijām, visbiežāk cīnās ar savām iekšējām un ārējām problēmām. Esot pie varas, jācenšas tā saglabāt, sēžot opozīcijā jācenšas vismaz demonstrēt politisko aktivitāti, lai tiktu vai atgrieztos pie stūres. Vienlaikus ir pastāvīgi šķelšanās draudi, jo no kuģiem ar sūci dažreiz aizmūk pat kapteiņi. Vienlaikus attiecības apgrūtina arī veiksmīgāko varas un sabiedrības pārstāvju nesapratne, ka pāreja uz individuālo atbildību (atšķirībā no PSRS laiku kolektīvās) ir ilgstošs process, ko bieži vien ir grūti veikt pat spēka gados – 40-50 esošajiem valsts iedzīvotājiem.

Iepriekš runāju tikai par maizi, bet ir arī spēles. Jā, Latviju apmeklē arvien vairāk dažāda ranga un dažāda stila mākslinieku. Var izvēlēties vai apmeklēt rokgrupas koncertu, Vāgnera operu, vai "Operas spoku". Tomēr ne tikai mani, bet daudzus kaitina paziņojumi: "Koncertu atbalsta "Lattelekom", "Latvenergo" un citi vismaz daļēji valstij piederošie uzņēmumi. Faktiski iznāk, ka par to jau iepriekš ir samaksājis skatītājs, pārskaitot savu naudu komunālajos maksājumos. Nav nekādu pretenziju, ja tā saucamie atbalstītāji ir privātās radiostacijas, preses izdevumi vai rūpniecības uzņēmumi. Galu galā to īpašnieki cer uz kaut kādu peļņu. Toties valsts uzņēmumu dalība (arī tad, ja tie tāpat gaida kādu grasi) liekas neētiska. Reizēm tas patiesi sāk atgādināt seno Romu tikai ar mazu atšķirību – maizi sameklējiet paši, bet mēs jums dosim spēles. Jāsaka paldies par to pašu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form