Neparasti veiksmīga tomēr ir tagadējā Latvijas Saeima un arī valdība. Tikko mūsu politiķiem tika uzkārti visi suņi par centīgo robežlīguma ar Krieviju izgāšanu. Tomēr arī puiši un meitas no Tallinas nenocietās un piekabināja savam jau parakstītajam līgumam mazu papildinājumu, kas Maskavā radīja pat lielāku traci nekā mūsējo izdarības. Likās, ka igauņi parakstītajam dokumentam būtu piekabinājuši mazu piebildi: “Un piedevām mēs piesakām Krievijai karu.”
Situācija izveidojas tāda, ka mūsu partiju vīri atkal droši var runāt par krievu neprognozējamību un ar mierīgu sirdi gatavoties jaunas Saeimas vēlēšanām. Līguma un pievienotās deklarācijas izskaidrošana ir uzvelta Satversmes tiesai, kuru neviens nesteidzinās. Ne velti ministru prezidents savā ierastajā omulībā paziņoja, ka darbu varētu pabeigt kaut kad nākamā gada sākumā. Šis gadījums tomēr liek domāt par valsts prestiža zaudēšanu tagadējo Eiropas partneru acīs. Ne mūsu, ne Krievijas politiķi, manuprāt, nevar pretendēt uz uzticamu sarunu partneru veidolu, jo par klauniem parasti pasmejas.

Un vai tas nav smieklīgi, ja valsts gaida kaut kādu atvainošanos vai arī rada dokumentu, kuru gan Rīgā, gan Maskavā var izskaidrot katrs pēc sava prāta. Runājot par Abereni, atcerēsimies, ka Otrā pasaules kara gados teritoriālo pārdalījumu cieta daudzas valstis, bet pat tāda lielvalsts kā Vācija vairs nedomā par Kēnigsbergu. Protams, abas Baltijas valstis vienīgās nav nokļuvušas smieklīgā situācijā. Tajā pašā bedrē iekrituši arī Kremļa gudrie. Padomājiet paši vai var nopietni vērtēt kodolieročiem bruņotu lielvalsti, kas histēriski reaģē uz katru mazākā kaimiņa izlēcienu, skraida pa pasauli, sūdzēdamās katrā starptautiskā saietā. Reizēm tiek izmantota klaja demagoģija.

Krievijas prese pēdējā laikā diezgan daudz raksta gan par nozīmības atgūšanu pasaules mērogā, gan par krīzi valsts iedzīvotāju domāšanā. Pēdējais vispār ir saprotami, jo varas zaudēšana par gandrīz pusi Eiropas ir smags trieciens gan vienkāršajām aprindām, gan augstāko slāņu pārstāvjiem. Savukārt ar bijušās ietekmes atgūšanu nav nemaz tik viegli. Protams, bīstamie ieroči nekur nav pazuduši, bet tomēr Maskavu atļaujas kritizēt daudzi. Pirmkārt, valstī joprojām valda ierēdniecības patvaļa, kuras rezultāta ne tiesa ir kļuvusi par īstu trešo varu, ne masu mēdiji par ceturto. Otrkārt, pēdējo gadu ekonomiskās augšupejas tempi ir samazinājušies, bet galveno valsts potenciālu joprojām veido izejvielu tirdzniecība. Treškārt, arī Krievija jau sākusi gatavoties vēlēšanām. Pašlaik pilnā sparā notiek zīlēšana vai 2008. gadā, kad Vladimiram Putinam beigsies otrais prezidentūras termiņš, tiks izdarītas kādas izmaiņas valsts likumdošanā, lai viņa valdīšanas laiku pagarinātu. Iespējams arī citas kombinācijas.

Ak, šīs vēlēšanas, kas jauc galvu gan Krievijas, gan Latvijas politiķiem. Savā pēdējā uzrunā Saeimai prezidente bija asa, bet precīza: jāpārtrauc domāt tikai par savu partiju izredzēm vēlēšanās, bet jādomā par visas valsts attīstības perspektīvām nākotnē. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno robežlīgumu, nemaz nebrīnīšos, ja tagadējā valdība papūlēsies novilkt tā parakstīšanu ne tikai uz pusgadu, bet varbūt pat patiesi līdz Saeimas velēšanām. Lai ko tur runā prezidente, tomēr neviens politiķis, neviena partija nevēlēsies labprātīgi uzņemties atbildību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit