Pārliecība: lielākos kompartijas funkcionārus pazīst un atceras vismaz Latvijas konkrētajā rajonā. "Jaunā laika" ideja viņus publiskot ir ieceres vērta, bet melnas aizdomas, ka tikai priekšvēlēšanu drudža radīta. Savus varoņus tauta atceras arī bez publiskošanas, toties ļoti maz zin par tā saucamajiem klusās frontes cīnītājiem, kādi eksistēja ikvienā rajonā. Šoreiz nerunāju par VDK maisiem un tiem, kam gadījies tajos palikt, bet par komitejas štata darbiniekiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Visas partijas pirms Saeimas vēlēšanām, protams, nāk ar savām idejām. Tagad čekas iespējamie aģenti ieraudzīs dienas gaismu, lai gan šai rīcībai ir tikpat daudz pretinieku kā atbalstītāju. Labi, lai tā būt, jo vismaz dažām partijām pirms nākamajamām vēlēšanām būs jāpievalda mēles, pasludinot par nelabu cilvēku katru, kam gadījies nostāties to ceļā. Tomēr es vairāk gaidīju no "Jaunā laika" par likumprojektu "Par bijušo Latvijas Sociālistiskās Repoblikas Komunistiskās partijas biedru publiskošanu." Pašam projektam it kā nav ne vainas,ja neņem vērā, ka tas ir populisms, turklāt paviršs.

Pamatoju ar savas dzīve pieredzi. Esmu mācījie dažādās skolās, bet astoņgadīgo beidzu vienā mazpilsētā. Nav būtiski kurā, jo līdzīga informēšanas sistēma valdīja visur. Un, lūk, šajā skolā ik pa brīdim rīkoja aptaujas par rajona populārākajiem cilvēkiem. Partijas komitejas amatpersonas bija galvgalī. Tāpēc pat pilnīgie nesekminieki ielāgoja, kurš ir rajona saimnieks. Es varu nosaukt vienu, kam pirms paaugstināšanas amatā gadījās pabūt šajā rajonā – Vilnis Edvīns Bresis. Pārējie jau ir zemzemē tāpēc par viņiem neko. Bresi arī pieminēju, ne zaļzemnieku reitinga mazināšanas labad, bet kaut kā palicis atmiņā. Starp citu, bijušos funkcionārus var atrast arī pareizajā JL.

Bet skolas gados mēs pavisam maz zinājām par izpildkomitejas šefu (galveno rajona apsaimniekotāju). Es pazinu, jo dzīvoju vienā mājā ar šo kungu, tiesa, respektu gan neizjutu, bet viņam bija smuka meita. Vēl mazāk ne tikai skolā, bet arī sadzīvē mēs zinājām par tā saucamajiem čekistiem. Pilsētā bija VDK nodaļa, bet es joprojām neesmu pārlieināts, ka zinu tās vadītāju. Pazinu dažus tās darbiniekus, kam kā jebkuram normālam cilvēkam bija savas vājības – cik atceros viņi ar manu tētuku reizēm brauca makšķerēt, bet reizēm dzēra šņabi. Tiesa, par dažiem ziņotājiem vai nosauksim tos par ietekmes aģentiem no skolotāju vides, gadiem paejot ir radies pilnīgs priekšstats, lai gan arī viņi lielākoties ir citos medību laukos.

Man pēc ierosmes publiskot partijas funkcionārus ir radies naivs jautājums. Labi, VDK maisi, lai gan tos vajadzēja nodot atklātībā vēl pirms piecpadsmit gadiem. Labi partijas funkcionāri, vēl kaut kādas būšanas, kuru rezultātā atklāsies, ka, piemēram, kāds no TB/LNNK, "Jaunā laika" vai citas partijas bērnībā ir bijis krievs vai nēģeris (ir tāda anekdote). Vai viekāršāk nebūtu publicēt visu VDK štata dabinieku vai vismaz nodaļu vadītāju famīlijas nevis ņemties ap komunistu līderiem, kurus daudzi tāpat zin, vai nepārliecinošajiem maisiem. Starp citu, par tiem nav drošas pārliecības pat kvēlākajiem publiskošanas piekritējiem.

Vienīgais, kas ir skaidrs, ka partijas meklē ideju, lai vismaz kaut kā nodrošinātu vēlētāju uzmanību. Man te pastkastītē bija iemesta lapiņa, kur citi entuziasti – Saskaņas centrs aicina divas dienas pēc kārtas tikties uz ielu stūriem. Savā ziņā interesanti, bet vai to nevar uzskatīt par neatļautu demonstrāciju? Tiesa, ielas nav centrā un abās vietās ir mašīnu stāvlaukums, kur var aģitēt uz nebēdu. Iespējams, pat jautrāk nekā no Saeimas tribīnes.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form