Ziniet, teorētiski taisnība ir prezidentei un piebalsotājiem. Arī mani „besī” tie daudzie desmiti un simti, kam pat pēc kolas pudeles vai maizes klaipa uz simts metrus no mājas esošo veikalu jābrauc ar auto. Tomēr šie padomi ož arī pēc liekulības. Vai Zorgervics un viņa kompānija vairāk nekā desmit gadus ir darījusi visu, lai samazinātu pasažieru pārvadājumus uz dzelzceļa? Vai Rīgas domei ik pa brīdim neniez rokas pārtraukt vai ierobežot trolejbusu kustību? Vai galvaspilsētā ir iespējama masveidīga un galvenais droša riteņbraucēju pārvietošanās? Pozitīvu atbildi skaidri zin pat pirmklasnieki. Tāpēc visi skaistie mudinājumi taupīt ir tikpat daudz vērti kā padomju laika lozungs: „Ekonomikai jābūt ekonomiskai.”
Visu to varētu pieciest, jo mēs neatšķiramies no pārējās pasaules. Mums te bija neliela knišļu, pēc tam viesuļvētra, kas neatnesa kādas pilsētas nopostīšanu kā tas notika ASV, tomēr radīja vēl nepārvarētas problēmas. Vienlaikus tās un citas jau 15 gadu laikā ielaistās vai speciāli pieļautās ačgārnības spiež apšaubīt jebkuras valsts amatpersonas godīgumu, ja tiek pieminētas „valsts intereses” vai „valsts prestižs”. Valsts interesēs, lūk, ir atstāt 130 lāčplēšus Irākā pat tad, ja Polija, kuras kontingentā ietilpst mūsu karavīri, pēc dažiem mēnešiem izvedīs savu tūkstošos skaitāmo karaspēku. Arī tad, ja liela daļa Latvijas pilsoņu nekad nav atbalstījuši šo „miermīlīgo” misiju. Valsts interesēs ir vēlme sūtīt mūsu palīdzības misiju uz viesuļvētrā citušajiem Amerikas novadiem. Arī tad, ja paši jenkiji nav tikuši skaidrībā par to, ko īsti glābt, ko apkarot, ko novērst. Varbūt Latvijas politiķiem kaut vai internetā derētu palasīt „The Washington post” rakstu „ Arī jūs esat vainīgs, Buša kungs!” Es, protams, nevainoju tos entuziastus, kas gatavi doties kaut vai uz pekli, ja tas sola kādu labumu viņu ģimenēm.
Es vainoju tos, kuri savas popularitātes vai stulbuma dēļ ir gatavi atbalstīt jebkuru ideju, attaisnojot sevi ar rūpēm par valsts prestižu. Visi šie prestiža jautājumi nerimstas jau otro desmitgadi, kuras laikā nekādi nevar uzcelt Nacionālo grāmatu krātuvi. Pašlaik šis projekts atkal paredzēts iestrēgšanai, jo prestiža dēļ mums ir nepieciešama arī moderna koncertzāle, modernās mākslas muzejs, vienlaikus pasaules čempionāts hokejā un NATO augstākā līmeņa apspriede Rīgā. Es saprotu, ka daļai no visiem minētajiem projektiem ir atrasti sponsori, bet nākotnē tas sola peļņu. Tomēr tikpat labi esmu parliecināts, ka jebkuras idejas īstenošana gan pirms, gan pēc tās laimīgām beigām būs nepārtraukts jaunu komisiju un uzraudzības padomju veidošanas cikls, kas netraucēs veikt nebeidzamus pārkāpumus un kļūdainus aprēķinus.
Nezin kāpēc man liekas, ka ne lielā mīla pret ASV, ne visas jaunbūves necels Latvijas prestižu. Varbūt labāk būtu pievērsties nepatīkamiem, bet nepieciešamiem sīkdarbiem, kaut vai iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai, lai mēs neskaitītos nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Par to derētu padomāt tiem dažiem tūkstošiem, kas sevi uzskata par valsts eliti. Bet mums beidzot derētu atcerēties Satversmes 1.pantu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
