Man var pārmest, ka es gribu atgriezties padomju laikos, kad pirmās ziņas bija: kolhozā “N” šogad novākts par puskilogramu vairāk rudzu nekā pērn vai arī Ziepniekkalna rajonā uzceltas dzīvojamās ēkas, kas, saliekot vienu uz otras, augstumā pārsniedz Parīzes Dievmātes katedrāli. Toreiz patiešam vienīgais melnums (zemtekstā) bija laika ziņās: “Kaut kur uzkritis pirmais sniegs. Upuru un postījumu nav.” Tagadējie TV darboņi vēl var atgādināt, ka Latvijas televīzijas programmās gandrīz visi pārējie raidījumi kalpo izklaidei, ieskaitot filmas par amerikāņu vai krievu rīkļurāvējiem. Nē, man nav nepieciešama padomju optimistiskā traģēdija, kad visi visu zina arī bez TV ziņām, bet kopīgi ar ekrānā redzamajiem diktoriem atklāti vai iekšēji smīkņā.
Vienkārši rodas iespaids, ka viena daļa no ziņās paustajiem vēstījumiem ir pilnīgi lieki, turklāt vakarā, rindas kārtībā paraugoties TV3, LNT un LTV “Panorāmu”, arvien vairāk liekas, ka katras televīzijas darbinieki kā maitu ērgļi salido vienviet, lai par vienu nosacīto sensāciju pastāstītu vienu un to pašu. Tas par visādām tiesu būšanām, kurām katra no programmām varētu atrast 15 minūtes atsevišķam raidījumam: kas grib, lai skatās. Tieši tāpat var vērtēt arī ik pa brīdim uzpeldošos sižetus par nelikumīgiem darījumiem ar zemi un dzīvokļiem, kuri nereti rada politiska pasūtījuma iespaidu: šodien mēs nemīlam šo biznesmeni vai politiķi, rīt mēs nemīlēsim citu, lai gan abi darbojas līdzīgi un vienlaikus. Varbūt vismaz šai specifikai varētu ziedot kādu no tukšākajām izklaides pārraidēm vai daļu tās laika?
Visbeidzot par kārtējo kampaņu pret autoavāriju izraisītājiem (daļēji arī pret negadījumu cēloņiem). Var piekrist, ka visas gudrās domas, ko pauž gan TV ziņu raidījumu vadītāji, gan dažādas amatpersonas ir aktuālas, sāpīgas un nepieciešamas. Vienlaikus rodas iespaids, ka skatītājiem tas ir kā desmitais sauciens: “Vilks aitās!” Autovadītāju pūlis vairs nereaģē, turklāt katrs atradīs sev attaisnojumu: nedzeru, braucu teicami, Latvijā slikti ceļi utt. Savukārt policija pēc katra lielāka negadījuma sola noķertajiem pārkāpējiem novilkt ādu un nomaukt nagus. Labi, lai viņi dara tā un ziņo par panākumiem.
Mani uztrauc kāda neliela ar šo jautājumu saistīta nianse. Ir bijuši daži sižeti, kad reportieris uzbāžas pirms neilga laika vai tikko bojā gājuša cilvēka tuviniekiem un draugiem, pieprasot izteikt viedokli. Var jau būt, ka šāds ekskluzīvs materiāls skaitās baigi krutais, bet īstenībā tas ož pēc ētikas trūkuma un pilnīgas bezjūtības. Īstenībā notikusi nelaime nav nekāds realitātes šovs, kura dalībnieki un veidotāji spēlē teātri vai vismaz paši atbild par savu muļķību un ar to saistītajām ciešanām.