Otrkārt, ANO nav spējusi pierādīt savu ietekmību pasaules degpunktos. Dažus piemērus var minēt gan no pagātnes, gan no mūsdienām. Kad sešdesmito gadu sākumā varu Kongo (tagadējā Zaira) sagrāba Mobutu, ANO spēki faktiski atbalstīja jauno diktatoru, kurš valdīja trīsdesmit gadus, noplicināja izrakteņiem bagāto valsti un tikai nesen pārtrauca savu eksistenci.
Vienlaikus ir zīmīgs fakts – toreizējā ANO ģenerālsekretāra Dāga Hammeršelda lidmašīna uzsprāga nenoskaidrotos apstākļos, bet daudzu valstu pētnieki vēsta: pārāk daudz zinājis par apvērsumu.
Atstāsim mierā veco un tagadējo Āfriku vai arābu pasauli. Pirms dažiem gadiem Bosnijas serbi pieķēdēja pie saviem lielgabaliem ANO miera misijas kareivjus, lai izvairītos no NATO uzlidojumiem. Izņemot protestus, organizācija neko pret šādu rīcību nevarēja likt pretī. Arī sekojošie notikumi Kosovā un Maķedonijā liecināja, ka miera spēki ir labi tiktāl, kamēr dala bezmaksas pārtiku vai apģērbu. Pēc tam uz tiem var arī izšaut vai vismaz kādam kareivim sadauzīt ģīmi.
Pašlaik starp ANO valstīm draud iespējama šķelšanās, varbūt pat pilnīgs sabrukums. Arābu valstu līga ir aicinājusi sasaukt ANO Ģenerālās Asamblejas ārkārtas sapulci. Arvien aktīvāk šo jautājumu atbalsta Maskava, bet būtiskākā ir ziņa no Pekinas – ķīnieši arī uzskata, ka par karu Irākā jārunā vēlreiz. Der piebilst, ka neviena no piecām pastāvīgajām DP dalībvalstīm, savu veto pret ASV un Lielbritānijas mērķiem Irākā neizteica, bet tā ir cita tēma: kuru uztrauc Irākas liktenis, ja notiek cita veida politiskās spēles starp lielvalstīm.
Pašlaik vienlaikus ar S.Huseina režīmu uz spēles likta arī ANO pastāvēšanas jēga un nepieciešamība pēc šīs organizācijas. Viss ir vienkārši: ja ANO Ģenerālā Asambleja pēkšņi nosoda ASV un tās sabiedrotos, tad organizācija paraksta paziņojumu par pašnāvību, jo ASV ir galvenais ANO finansētājs.
Tagadējo – 57.ANO Ģenerālo Asambleju vada bijušais Čehijas ārlietu ministrs Jans Kavans. Viņš jau paziņojis par ASV spiedienu, lai šī asambleja vispār nenotiktu. Tomēr J. Kavans ir piedāvājis pielietot rezolūciju 377. “United for peace (Vienotība mieram)”, kāda iedarbojās Suecas kanāla krīzes laikā 1956.gadā. Tomēr šo rezolūciju var pieņemt tikai ar divu trešdaļu balsu pārvaru. Pirmkārt, panākt šādu pārsvaru nav viegli, otrkārt, pastāv jau minētā iespēja, ka ASV (ja dokumentā tika nolikta agresora lomā) to ignorēs.
Pašlaik radies iespaids, ka pat ASV pretinieki: Francija, Krievija, Vācija un pārējie nav droši par balsošanas rezultātiem, turklāt viņi nav vienprātīgi. Piemēram, Francijas prezidents Žaks Širaks izteicies par citu dokumentu: ANO piedalās Irākas atjaunošanas darbos, lai kādi arī nebūtu kara rezultāti. Skaidrs ir galvenais fakts: visas valstis – gan karojošās, gan karu nosodošās grib gūt savu labumu reģionā, bet ne S. Huseins, ne viņa tauta nevienu īpaši neuztrauc.
Arī “Vienotība mieram” nav nekāda panaceja. Šī rezolūcija ir radīta ANO Ģenerālajā Asamblejā 1950. gadā un ļauj ANO piemērot dažādus pasākumus, ja tiek apdraudēts miers pasaulē vai arī notiek atklāta agresija. Ar šo dokumentu var apiet arī Drošības Padomes veto, ja pastāvīgo DP locekļu vidū valda domstarpības. Tomēr praksē viss ir notiek citādi. Par to liecina kaut vai kari Korejā, Vjetnamā, Afganistānā un citos zemeslodes nostūros. ANO dokumenti ir gaiši uz papīra, bet tie nav nedegoši manuskripti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
