Nav nekādas mīlestības pret Genādija Zjuganova vadīto organizāciju, bet šeit rodas cits jautājums vai valstij vajag zaudēt prestižu, ja tāpat ir skaidrs, ka komunistu uzvara vēlēšanās viņiem tāpat nedos? Pašlaik Eiropas Drošības un sadarbības padomes novērotāji jau spriež, ka Krievijā vēlēšanas nebūs demokrātiskas. Jāpiebilst, ka tas nepatīk pašai Krievijai – CVK pieprasa rūpīgu balsu skaitīšanu pat visattālākajos novados. Tomēr tas nav nekas jauns, jo tagadējā valsts vara par katru cenu grib tēloties demokrātiska, bet vairāk īsteno veco – no caru un boļševiku laikiem mantoto modeli. Runājot par komunistiem var piebilst, ka, lai cik tas nebūtu smieklīgi, viņiem ir taisnība un Krievijas masu mediji veltīgi sauc ārvalstu novērotājus par boļševiku advokātiem. Turklāt varam atcerēties neseno vēsturi, kad pēc 1997. gada vēlēšanām komunistiem it kā bija lielākā frakcija Valsts domē, bet kopā ar Agrāro partiju viņi sastādīja vairākumu. Vai izdevās neuzticības izteikšana B. Jeļcinam? Nekas neiznāca.
Pašlaik Krievijas valdošo aprindu rīcība ir tikai sava prestiža graušana ārvalstīs, jo ir skaidrs, ka gan Valsts dome, gan Federācijas padome jau ir iebaidītas un bez ierunām balsos par visiem prezidenta vai viņa padomnieku ieteiktajiem likumiem. Galu galā Krievzeme ir prezidentāla valsts. Vienlaikus tikpat skaidrs, ka valsts ārpolitika nemainīsies. Vismaz attiecībā uz Baltijas valstīm noteikti ne. Veltīgi ir iedomāties, ka iegūstot vairākumu domē prātīgāks kļūtu Vladimirs Žirinovskis vai komunistu līderi, viņi faktiski ir vajadzīgi, lai Rietumiem (ne jau Baltijai) demonstrētu, ka Maskavijā mīt arī tādi ērgļi, kam gribas nomazgāt zābakus Indijas okeānā.
Visa Krievijas priekšvēlēšanu jezga šoreiz ir bijusi daudz klusāka nekā parasti (un mazāk interesanta arī). Liekas, ka lomas jau sadalītas pirms tam un tās dažas partijas, kuras bez jau pieminētajām divām līderorganizācijām iekļūs Valsts domē, varēs kārtējo reizi pildīt statistu lomu. Turklāt bez atšķirības vai tās ir demokrātiskas vai reakcionāras organizācijas.