Guntis Rozenbergs: Zaļās zemes baltais bizness

Vai arī Dānijā bija kāds sakars ar biznesu?
Tēvs ir lauku uzņēmējs, lauksaimnieks ar nelielu saimniecību, cūkkopību un augkopību, kas tagad faktiski ir likvidēta. Kopš bērnības mans mērķis bija kļūt par patstāvīgu lauksaimnieku, kam ir savs īpašums un ražotne. Mācījos, lai būtu sagatavots darbam nozarē.

Iesākumā tomēr darbojāties tūrisma jomā, tikai vēlāk - lauksaimniecībā.
Sākumā dzīvoju pilsētā, viesnīcā. Būtībā man tas nepatika. Meklēju dzīvesvietu ārpus pilsētas. Gadījās, ka atradu skaistu vietu Raiskuma pagastā pie Raiskuma un Auciema ezeriem. To iegādājos īpašumā 1995. gadā. Saimniecībā bija arī 50 hektāru lauksaimnieciski izmantojamas zemes. Mans jaunākais brālis Kastens izrādīja interesi piedalīties zemes apstrādē. Tā nejauši sākās mūsu lauksaimniecība. Kā hobijs.

Bet tagad hobijs izvērties diezgan plaši…
Līdz 2000. gadam nodarbojāmies tikai ar augkopību. Tad uzdevām sev jautājumu: paliksim hobija līmenī vai attīstīsim nopietnāku biznesu? Un nolēmām iet nopietnāko ceļu, piesaistīt augkopībai lopkopību. Izvēlējāmies cūkkopību. Kāpēc? Tāpēc, ka Dānijas zemnieks to labi pieprot. Dānijā cūkkopība ir konkurētspējīga, pasaules līmenī, tāpēc nesaņem subsīdijas no Eiropas Savienības. Arī Latvijā, mūsuprāt, tā ir perspektīva biznesa nozare, tikai nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi, know how. Vieniem tas nebija pa spēkam, tāpēc sameklējām investorus, lai izpalīdz veidot šo nozari. Un 2000. gadā SIA Gaižēni, kas dibināta 1995. gadā, paplašināja darbu. Ir 450 sivēnmāšu, ko ievedām no Dānijas, un tiek nobarotas 10 000 bekona cūciņas gadā.

Kas ir pieaicinātie investori?
Kopumā esam sešas Dānijas privātpersonas, kas nāk ar savu kapitālu un zināšanām cūkkopībā. Nozarē esam ieguldījuši 1,5 miljonus latu.

Kā vispār var attīstīt tūrismu tādā provincē kā Cēsis?
Sāk jau parādīties viesu mājas, nelielas – ar pieciem līdz desmit numuriem. Pēdējā gadā Cēsīs ir krietni uzlabojusies infrastruktūra. Cēsu pilsētas Dome beidzot ir sapratusi, ka Cēsīs nebūs rūpnīcu, bet gan pakalpojumu bizness un ka pasaulē jāveido pilsētas kā labas atpūtas vietas tēls. Tā Cēsīm ir perspektīva.

Vai arī lauksaimniecība ir perspektīva?
Daudziem Latvijā vēl ir romantisks un vecmodīgs priekšstats, kādai jābūt lauksaimniecībai. Cilvēki domā, ka varēs mierīgi turpināt ganīt savas piecas vai desmit gotiņas un priecāties par ekoloģiskumu un tīrību. Tas ir tālu no patiesības, ja gribi saražot kvalitatīvu produktu, ko pircējs vēlas nopirkt. Viņš vairs negrib treknu pienu, biezpienu vai gaļu. Ir tā, ka Latvija pašlaik jau vairs nenodrošina sevi ar vajadzīgajiem lauksaimniecības produktiem. Kā tas var būt? Tas ir tāpēc, ka nav bijis mērķtiecīgas lauksaimniecības politikas. 1991., 1992. gadā līmenis bija labāks nekā tagad. Lauki bija apstrādāti, vismaz kaut kas notika. Tagad ir atsevišķi rajoni, kur ir intensīva lauksaimniecība, bet lielākā daļa joprojām ir saistīta tikai ar augkopību. Diemžēl ar augkopību vien nepietiek. Ir jāpiesaista lopkopība. Līdz šim ļoti maz to ir izdarījuši. Latvija nav gatava Eiropas Savienības prasībām. Sevišķi lauksaimniecības nozarei tas būs diezgan smags pārbaudījums. Prasības ir milzīgi augstas. Turklāt šī nozare nav tā ienesīgākā. Līdzekļi apgrozās ļoti lēni. Mēs pirms biznesa uzsākšanas izpētījām tirgu un ļoti mērķtiecīgi ieviesām modernas metodes cūkkopībā un augkopībā. Mūsu ražotne viena no pirmajām Latvijā tika atzīta par atbilstīgu Eiropas A kategorijas piesārņojošās darbības prasībām. Uzskatu, ka mūsu ceļš ir perspektīvs. Bet ne jau visā Latvijā uzplauks lauksaimniecība. Modernās saimniecības drīzāk būs kā salas jūrā. Pārējās būs tā sauktās naturālās saimniecības, kas laikam iznīks, jo nespēs konkurēt. Pienam un visam pārējam būs jāatbilst augstiem standartiem. Šīm saimniecībām būs jāmeklē papildu nodarbe citās jomās. Daļa nodarbosies ar lauku tūrismu.

Cūku biznesā bijušas arī problēmas - cūkas ir smakušas, apkārtējiem nav patikusi izteiktā fermas smaka…
Jebkurā nozarē ir risks. 300 cūku nosmakšana bija sagadīšanās, jo vienlaikus nedarbojās divas ventilācijas drošības sistēmas. Tā kā biju apdrošinājis savu biznesu, zaudējumi man nebija ļoti lieli, bet tas ir nepatīkami. Cenšamies jau nodrošināties pret negadījumiem. Ir avārijas ģenerators, kas iedarbojas pats, tiklīdz pārtrūkst elektrības padeve, kas gadās ļoti bieži. Citādi mums būtu katastrofa. Par smaku… Problēma tika uzpūsta lielāka, nekā bija patiesībā. Ražošana notiek divās vietās: Gaujaskalnos, tuvu pie tūrisma objekta Ērgļu klintīm, kur mīt sivēnmātes un kur nekad nav bijis problēmu, un Jaunraunā, kur atrodas lielais bekonu komplekss. Ražošanu jau no paša sākumā veidojām atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Tas nozīmē, ka mums ir mēslu krātuve, kur mēslus glabājam deviņus mēnešus. Citas ražotnes tikai tagad sāk par to domāt. Mana nelaime bija tā, ka esmu ārzemnieks. Sava loma bija arī skaudībai. Divus trīs turīgus kaimiņus neapmierināja it kā smaka, turklāt viņi apvienojās korī ar Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētāju. Tā nu lieta uzblīda.

Bijāt spiests kaut ko mainīt?
Nē. Jau iepriekš šis bija kā pilotprojekts Latvijā, kurš būtu paraugs atbilstībai ES A kategorijas piesārņojošās darbības prasībām. Lai arī pārējie no procesa varētu mācīties. Jau viss bija izdarīts, bija iegūta atbilstību apstiprinoša bieza grāmata. Prasībām neatbilda tikai mēslu izkliedētāji, kas tos izsmidzināja pa gaisu. Protams, kad tīrumos izved kūtsmēslus, vienmēr ir nepatīkama smaka. Bet tas ir divu trīs nedēļu garumā, un viss. Tagad esmu iegādājies jaunu, modernu - 24 metrus platu un 20 tonnu lielu - mēslu izkliedētājmucu, kas tos izlaista uz zemes, un smaka ir krietni mazāka. Vēl jāapsedz mēslu krātuve. Tas jāizdara līdz 2005. gadam. Visas šis lietas jau biju iepriekš ieplānojis sakārtot. Bet tautas balsij ir liels spēks.

Jums ir plaši lauki Priekuļu pagastā, kā tikāt pie tiem? Bijāt ļoti tālredzīgs vai arī pagastā bija jādod īpaši kukuļi?
Viena daļa cilvēku bija gatavi savu zemi pārdot. Liela daļa zemes īpašnieku nedzīvo uz vietas vai arī viņiem nav nekādas sapratnes par lauksaimniecību. Cilvēki jau atskārtuši, ka, esot tikai zemes īpašniekam, nevar pelnīt lielo naudu. Visbiežāk nauda ir jāliek iekšā, lai dabūtu kaut ko atpakaļ. Faktiski veidot lielus laukus, kur varētu nodrošināt efektīvu ražošanu, ir ļoti grūti. Jābrauc pie tantukiem runāt. No tiem, kas bija gatavi pārdot, zemi nopirku, no pārējiem, kas to gribēja atstāt mantojumā bērnu bērniem vai gaidīt augstākas cenas līdz ar iestāšanos ES, noslēdzām nomas līgumus – maksāju nomas maksu plus zemes nodokli. Tā strādāju. Kukuļi nebija jādod. Cilvēki bija diezgan pretimnākoši. Viņu galvenais mērķis bija, lai lauki būtu apstrādāti, lai tajos neaugtu nezāles.

Bet kāda ir pieredze ar kukuļošanu Latvijā? Vai ir nācies 10 gados kādam kaut ko maksāt kukulī vai kaut ko īpaši dāvināt?
Ja runā par puķēm un konfekšu kastēm, tad - jā, bet to diezin vai var saukt par kukuli. To došana ir kļuvusi par tradīciju, lai nodrošinātu labākus sakarus un lietas ritētu raitāk. Kukuli, ar to saprotot skaidru naudu zem galda, nekad neesmu devis. Mans galvenais mērķis kopš paša sākuma bijis viens – esmu atbraucis uz Latviju kā Dānijas pilsonis, esmu viesis, neesmu viens no vietējiem, tāpēc man jābūt krietni uzmanīgākam nekā pārējiem, jo apkārtne mani vēro pavisam citādi. Vietējais var atļauties vairāk nekā es.

Nedrīkstat piedzerties?
Kaut vai. Tieši tāpat jūs ārzemēs pētītu kā caur lupu. Tāpēc viss mūsu bizness kopš paša sākuma ir balstīts uz Latvijas likumdošanu. Viss, ko Latvijā darām, no A līdz Z ir legāli. Mums ir simtprocentīgi balts bizness. To varu apliecināt, skatoties acīs. Nav nekāda kreisās rokas biznesa. Tāpēc arī ar viesnīcu iet grūtāk, jo jāmaksā visi nodokļi. Liela daļa konkurentu to nedara.

Vai pilsētas Dome neliek asfaltēt ceļus vai citādi palīdzēt?
Protams, nianses ir vienmēr. Reizēm banketiem viesnīcā piešķiru lielākas atlaides. Bet tas ir normāls bizness. Tā notiek visā pasaulē. Savukārt pilsētas Dome izpalīdz arī man. Tā ir ieinteresēta, lai pilsēta attīstītos, lai brauktu delegācijas. Mums ir abpusējas intereses.

Latvijā visu zemi esot izpirkuši dāņi un zviedri. Kā vērtējat šādu savu tautasbrāļu rīcību? Viņi laikam bijuši ļoti tālredzīgi? Arī jūs esat viens no viņiem?
Tas ir tālu no patiesības. Tikai trīs vai četri procenti Latvijas zemes pieder ārzemniekiem. Eiropas mērogā – pieci, seši, septiņi procenti ir normāli. Es par to neuztraucos. Bet saprotu šo uztraukumu. Pirms 15–20 gadiem Dānijā, kad nāca vācu vai holandiešu zemnieks un nopirka kaimiņa zemi, arī bija liels izbīlis. Zeme ir ļoti nacionāls lielums, tā saistīta ar izjūtām. Tāpēc ir normāli, ka cilvēki tā reaģē, bet – ja pats netiec galā, kāpēc nedot iespēju citam to darīt? Mēs jau nevaram paņemt zemi uz muguras un aiznest prom. Zeme šeit paliks vienmēr. Runājot par spekulācijām ar zemi, patlaban vislielākie grēcinieki ir paši latvieši. Sapirkuši milzīgas platības spekulatīvjos nolūkos. Viņiem zeme stāv neapstrādāta, aizaug ar krūmiem. Ārzemnieki, kas atnāks, tomēr ieguldīs līdzekļus, radīs jaunas darba vietas. Tomēr uzskatu, ka Latvijas zeme pamatā vienmēr piederēs pašiem latviešiem. Atkārtoju – visstiprākais zemnieks patlaban Latvijā ir pats latvietis.

Kā vērtējat faktu, ka lieli Latvijas nacionālie uzņēmumi, piemēram, Lauma, Spilva, tagad nonāk ārzemnieku rokās? Vai šī tendence turpināsies un ies plašumā?
Latvija, tāpat kā Dānija, ir maza valsts. Esam spiesti iet laikam līdzi. Protams, var baiļoties, ka tādus lielus uzņēmumus kontrolēs ārzemnieki, bet, loģiski domājot, jebkura biznesa cilvēka mērķis ir pelnīt naudu. Ja Latvijā ir nodrošināta laba biznesa vide, tad jau šī investīcija un lielā uzņēmuma pārņemšana nenozīmē, ka tas tiks slēgts un aizvests prom. Tieši otrādi, visbiežāk investors grib kaut ko veidot, uzņēmums plauks, tiks nodrošināti lielāki nodokļu ieņēmumi, darba vietas. Nevajag uztraukties, jo tā notiek visur pasaulē. Cik trūcīgi cilvēki dzīvo Latvijā salīdzinājumā ar Dāniju, un kad sasniegsim Dānijas līmeni?
Cēsīs jau arī veidojas vidējais slānis, dzīve iet augšup. Dānijā ir uzskats, ka visiem jābūt vienādā līmenī. Latvijā ir diezgan liels slānis, kas ir nabagi, kam ir problēmas, it sevišķi laukos, un tas mani uztrauc. Ir atsevišķi pagasti, kuros pēc gadiem 10–15 vairs nebūs cilvēku. Jaunā paaudze tur neatgriežas. Žēl, ka visi nemaksā tos nodokļus, ko viņiem pienāktos maksāt pēc likumdošanas. Ja visi uzņēmumi maksātu nodokļus, Latvija kā valsts būtu krietni bagātāka un varētu efektīvāk paaugstināt dzīves līmeni. Arī trūcīgajiem. Tas lēnā garā notiek, bet grūti pateikt, kad dzīves līmeņi izlīdzināsies. Vai tie būs 20, 30 vai 40 gadi, tas atkarīgs no pašiem, cik efektīvi Latvijā strādāsim ne tikai sev, bet arī valstij.

Visu sarunu iespējams izlasīt žurnāla "Kapitāls" jūlija numurā.