Nenoliedzami, ka spēles noteikumus pirmsvēlēšanu laikā diktē reklāmas publiskotāji — masu mediji. Viņi izvēlas gan izcenojumus, gan apmaksas variantus, gan politiskās reklāmas izvietojumu telpā (laikrakstā vai žurnālā) un laikā (radio un TV). Mediju sfēra ir bizness, kura reālu augšupeju saistībā ar kārtējām pirmsvēlēšanu aktivitātēm iespējams korekti plānot, tāpēc politisko partiju pārstāvjiem sen būtu laiks ielāgot, ka reklāmas cenas savu apogeju sasniedz tieši pirms vēlēšanām, savukārt, vislabākos reklāmas laukumus un izdevīgākos laikus saņems tie, kuri pirmie (un ar priekšapmaksu!) būs “aizsituši” vietu konkrētajā masu mēdijā.
Šajā procesā visu diktē tirgus likumi, un likums “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām” varbūt kalpo tikai kā brīdinoši pacelts pirkstiņš pārāk neaizrauties ar bezmaksas simpātiju izrādīšanu tiem medijiem, kuri tādu vai citādu apstākļu pēc nevar būt vienādi lojāli pret visiem politiskajiem spēkiem. Kaut gan vairāk par Saeimas pieņemto likumu, manuprāt, nostrādā Blaumaņa Indrānu tēva vēlējums nošķirt lietas, kas priecē sirdi (medija īpašnieka simpātijas pret vienu vai otru politisko spēku), no lietām, kas pilda maku (iespēju labi nopelnīt pirmsvēlēšanu drudža laikā). Protams, iespējami arī izņēmumi, kad kādas konkrētas politiskas partijas un medija “savstarpēja bagātināšanās” notiek pavisam citādā, laicīgi iepriekš sarunātā veidā. Savienības “Latvijas ceļš” iesniegtie grozījumi iepriekšminētajā likumā piedāvā pantu: “Ja preses izdevums ir publicējis kādas politiskās organizācijas (partijas), politisko organizāciju (partiju) apvienības vai kāda deputātu kandidāta priekšvēlēšanu reklāmu, tam jāgarantē iespēja uz vienlīdzīgiem nosacījumiem publicēt priekšvēlēšanu reklāmu arī visām pārējām politiskajām organizācijām (partijām), to apvienībām vai citu nosaukumu kandidātu sarakstos esošajiem kandidātiem, ja viņi to vēlas.”
Politiskās partijas to gribētu gan! Taču jāņem vērā, ka visos normālos medijos pirmsvēlēšanu laikā “ieslēgts skaitītājs” t.i. katra nākošā diena reklāmas iesniegšanai, ja nav iepriekšēja ilgtermiņa līguma, jau reklāmdevējam ir dārgāka. Iespējams, šādai LC piedāvātai likuma normai varētu pakļaut valsts finansētos medijus, taču uzspiest šādu likumu privātajiem laikrakstiem, TV kanāliem un radiostacijām demokrātiskā valstī ar tirgus ekonomiku — tas jau būtu absurds. Latvijas Republikā Satversme garantē vārda brīvību, tāpēc kaut ko sev diktēt “no augšas” nepieļaus neviens sevi cienošs masu saziņas līdzeklis.
Neiztur kritiku arī LC ierosinājums katras priekšvēlēšanu reklāmas ietvaros obligāti norādīt, kura politiskā organizācija jeb partija no sava priekšvēlēšanu fonda priekšvēlēšanu reklāmu ir apmaksājusi. Ja nav runa par pretvalstiskiem aicinājumiem, kurus aizliedz publicēt likums, kāpēc uzlikt mākslīgus ierobežojumus konkurentu finansu avotiem? Šajā valstī, izņemot gadījumus ar pārdesmit latus vērtiem kukuļiem zemākā ranga ierēdniecībai, nav cieņā “iezīmēta nauda”, tāpēc nelolosim ilūzijas arī par sirdsšķīstiem un grāmatvediski nevainojami fiksētiem ziedojumiem partiju pirmsvēlēšanu naudas kulēs.
Manuprāt, vislabāk sevi Saeimas pirmsvēlēšanu batālijās parādīs tie, kuri būs samaksājuši par to vislielāko naudu. Galu galā pastāv viedoklis ievēlēt bagātākos — viņiem vienkārši tik daudz katram vairs nevajadzēs no mūsu kopējā... Un masu mediju attieksme pret politisko reklāmu iesniedzējiem pirms vēlēšanām ir nežēlīga kategoriska: gribi lielākas garantijas, slēdz līgumu agrāk, tad tiksi cauri lētāk. Tas ir tirgus likums, to būs turēt godā mediju pļaujas laikā un Rūdolfa Blaumaņa “Indrānus” savu reizi piesaukt argumentācijai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
