Foto: Publicitātes foto
Šā gada sākumā tika publiskots starptautiskais ekspertu vērtējums par apmēram 150 Latvijas zinātnisko iestāžu reģistrā iekļautajām institūcijām. LU Latvijas vēstures institūts un LU Latviešu valodas institūts tajā dala 53.-54. vietu, un līdzīgs vērtējums ir arī LU Vēstures un filozofijas fakultātei. Ārzemju ekspertu zemais vērtējums par Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtu ir izsaucis izbrīnu un protestu vēsturnieku un valodnieku vidū, kā arī plašākā sabiedrībā.

Neizpratni rada fakts, ka sadaļā "ekonomiskā un sociālā ietekme" LU Latvijas vēstures institūta  un LU Latviešu valodas institūta ietekme tiek novērtēta ar "divi".  Pirmkārt, sociālo ietekmi nevar novērtēt, neveicot mērķauditorijas aptauju, zina ikviens sociālo zinātņu students. Dokumentu pavirša izpēte nav pietiekams pamats tik zemam vērtējumam. Otrkārt, jāsaprot, ka neadekvāts vērtējums apdraud šo seno, ar akadēmiskajām tradīcijām bagāto institūtu pastāvēšanu, un kopā ar tiem pazudīs daudzas pētniecības jomas, piemēram, arheoloģija, kas ir Latvijas vēstures institūta labā pārraudzībā. Kādai citai zinātnieku apvienībai nodarboties ar arheoloģiskajiem pētījumiem būtu grūti, pat neiespējami.

Šajā reizē vairāk par LU Latvijas vēstures institūtu, kuru vadu. Vērtētāji nav vēlējušies pamanīt, ka LU Latvijas vēstures institūts uztur dzīvu vēsturisko atmiņu sabiedrībā, regulāri apgādājot to ar kvalitatīviem pētījumiem par Latvijas vēsturi. Izdevumi "Arheoloģija un etnogrāfija", "Latvijas viduslaiku pilis", "Senā Rīga" un "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls" regulāri atrod ceļu pie lasītājiem.

Gan Latvijas vēstures institūta, gan Latviešu valodas institūta zinātniekiir  devuši būtisku ieguldījumu Valsts pētījumu programmā "Nacionālā identitāte" tapušajā četrus sējumu izdevumā "Latvieši un Latvija", kas tiks izdota šā gada februārī. Šis, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā tapušais pētījums, būs plašākais, kompleksais pētījums par latviešu valodu, vēsturi un kultūru, kas tapis laikā pēc neatkarības atjaunošanas.

Atbalstu LU Vēstures institūta saglabāšanai paudis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš atzīmē, ka vēstures institūta darbinieku darbi izceļas ar augstu zinātnisko kvalitāti, turklāt Latvijas vēstures institūts ir senākais humanitāro zinātņu institūts Latvijā. Tas dibināts ar Kārļa Ulmaņa rīkojumu 1936. gadā kā pirmais institūts iecerētajā Latvijas Zinātņu akadēmijā. "Būtu bezprātīgi to likvidēt divus gadus pirms astoņdesmitās gadadienas", uzskata Jānis Stradiņš.

Runājot par ietekmi uz sabiedrību, jāatzīmē, ka mūsdienās Latvijas vēstures zinātne un skolu izglītības programmas balstās galvenokārt uz Latvijas vēstures institūta un Vēstures un filozofijas fakultātes arheologu un vēsturnieku pētījumos iegūtajām atziņām. Latvijas vēstures institūta darbinieki regulāri piedalās konferencēs, semināros, lasa publiska lekcijas, sadarbojas ar novadu muzejiem. Institūts regulāri sadarbojas ar Turaidas muzejrezervātu, Cēsu muzeju un citiem muzejiem visā Latvijā.

Lieli pasākumi ar sabiedrības piedalīšanos bija Kurzemes hercoga Jēkaba 400 gadu jubilejas pasākumi, Autīnes sacelšanās 800  gadu atceres pasākumi un citi.  Varbūt ne vienmēr izskan institūta vārds, bet institūta darbinieki regulāri tiek aicināti piedalīties radioraidījumos, piemēram "Zināmais nezināmajā", "Kultūras rondo", televīzijas raidījumi "Melu laboratorija", sastāda jautājumus jaunajai TV spēlei "Gudrs vēl gudrāks". Vai tā nav ietekme uz sabiedrību un vai to var konstatēt un izmērīt ārvalstu speciālists īsa apmeklējuma laikā?"

Latvijas vēstures institūta darbiniekos izbrīna arī novērtējums "1"sadaļā "Attīstības potenciāls". Neskatoties uz to, ka humanitāras zinātnes nekad nav saņēmuša pietiekošu finansējumu, Latvijas vēstures institūtā ir liels skaits jaunu cilvēku.  Vēl jo vairāk izbrīna tas, ka šāds vērtējums saņemts tagad, kad institūts kā viens no ES projekta "Latviešu valodas, kultūrvēsturiskā mantojuma un radošo tehnoloģiju centrs" dalībnieks beidzot saņem būtisku ieguldījumu infrastruktūras pilnveidošanai.

Institūts pārceļas no Zinātņu Akadēmijas augstceltnes Akadēmijas laukumā uz jaunu, par projekta līdzekļiem celtu korpusu Kalpaka bulvārī 4. Beidzot ir radusies iespēja nodrošināt pienācīgus glabāšanas apstākļus unikālajam bioarheoloģiskajam materiālam. Šajā materiālā ietilpst senākais cilvēka kaulu materiāls Baltijā no Burtnieku ezera krasta, kas datējami ar 7. g. t. pirms  Kristus.

Ja Latvija līdz šim līdzinājās Ēģiptei 19.gadsimta beigās, kurai gan bija bagāts izrakumu materiāls, bet nebija ne speciālistu, ne iespēju to pētīt, tad tagad paveras iespēja kļūt par līdzvērtīgiem partneriem vadošajiem pasaules zinātniekiem. Sakārtota, moderna vide būtu pievilcīga arī jaunajiem speciālistiem. Savukārt, ja Latvijas vēstures institūts vai Latviešu valodas institūts zaudēs bāzes finansējumu, tie nespēs veikt komunālos maksājumus un būtībā tiks likvidēti. Tāds trieciens humanitārajām zinātnēm Latvijas vēsturē vēl nebūtu piedzīvots.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!