Heiko Māss: Par Vācijas vienotības 30 gadiem
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

"Tagad kopā saaugs tas, kas sader kopā." Vācijā visi zina šo Villija Branta citātu. Joprojām mēs to gluži dabiski saistām ar mūra un dzeloņstiepļu sašķelto abu mūsu valsts daļu atkalapvienošanos pirms 30 gadiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Bet, iedziļinoties viņa vārdos, var rasties šaubas, vai Villijs Brants patiešām to attiecināja tikai un vienīgi uz Vāciju, jo jau nākamajā dienā pēc Berlīnes mūra krišanas viņš runāja par to, ka tagad mēs piedzīvojam "kaut ko lielu (...), mēs piedzīvojam, ka Eiropas daļas atkal saaugs kopā".

Vācijas vienotība un Eiropas apvienošanās - tās ir un paliek nesaraujami saistītas. Leipcigā, Berlīnē, Drēzdenē un daudzviet citur Austrumvācijā simtiem tūkstošu cilvēku pulcējās demonstrācijās par savu brīvību. Arī Centrāleiropā un Austrumeiropā vīrieši un sievietes izgāja ielās un ar savu brīvības gribu noārdīja mūrus un dzeloņstieples. Mēs to neaizmirsīsim. Bez mūsu Eiropas partneru, ASV un toreizējās Padomju Savienības vadības uzticēšanās miermīlīgai, eiropeiskai Vācijai atkalapvienošanās būtu politiski neiespējama.

Un tāpēc mūsu pateicība par Vācijas vienotību vienmēr ir nesaraujami saistīta ar stingru pārliecību, ka Vācijai var būt nākotne vienīgi un tikai patiešām apvienotā Eiropā. Šī ir vienīgā galīgā atbilde uz "vācu jautājumu", kas tik sāpīgi nodarbinājis Eiropu pagājušā gadsimtā.

Tāpēc "vairāk Eiropas" nekad nav bijusi cena, kas mums, vāciešiem, bija jāmaksā par atkalapvienošanos, bet gan vēl viens vēsturisks sasniegums. Tāpēc ir loģiski ierakstīt "vienotas Eiropas īstenošanu dzīvē" tajā pašā mūsu konstitūcijas pantā, kas savulaik ietvēra tiekšanos pēc Vācijas atkalapvienošanās.

Galvenie vēstures pavērsieni kopš tā laika ir labi zināmi: Eiropas Savienības izveide, parakstot Māstrihtas līgumu, Ekonomikas un monetārā savienība, tagadējais Lisabonas līgums un, it īpaši, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pievienošanās. Šo valstu brīvības alkas un enerģija kļuva par izšķirošo impulsu tālākai Eiropas apvienošanai – veidojot ne tikai lielāku iekšējo tirgu, bet arī vērtību kopienu.

30 gadus pēc atkalapvienošanās izaicinājumi ir mainījušies: koronavīrusa krīze nav tikai vēl viena krīze līdzās citām krīzēm, piemēram, labējo nacionālistu un populistu ietekmes pieaugumam visā Eiropā, aizvien lielākai sāncensībai starp ASV un Ķīnu un dezinformācijas draudiem mūsu demokrātijām. Pandēmija tos pastiprina un saasina. Mums uz to jāatrod reāla Eiropas atbilde - tāpat kā pirms 30 gadiem. Un šī atbilde ir tāda pati kā pēc mūsu kontinenta atkalapvienošanās: mums ir vajadzīga iekšējā solidaritāte, lai Eiropa varētu pārliecinoši paust savas vērtības un intereses uz ārpusi. Solidaritāte un suverenitāte ir vienas medaļas divas puses.

Pēdējos mēnešos mēs esam parādījuši, ka Eiropa iekšienē spēj rīkoties solidāri, pavisam nesen vienojoties par vēsturiski nebijušu palīdzības pasākumu paketi, par kuru mēs visi esam atbildīgi.
Mēs vēlamies iet vēl tālāk mūsu prezidentūras laikā ES Padomē un vēl plašākā dimensijā, stiprinot visu Eiropu kopumā, kam jābūt sociālai un inovatīvai, veidojot ilgtspējīgu Eiropas ekonomiku ar ambicioziem klimata un vides aizsardzības mērķiem. Un pieņemot nākamo ES budžetu, kas balstīts uz mūsu kopības vērtību pamatiem.

Tā veidojas Eiropa, kas var aizstāvēt savas vērtības un īstenot savas intereses pasaulē. Sākot ar zāļu un vakcīnu iegādi, ar krīžu pārvarēšanu tās kaimiņos un beidzot ar aktīvāku digitālo pārmaiņu ieviešanu.

Visās jomās "vairāk Eiropas" nozīmē vairāk kopīgas suverenitātes, lielāku spēju rīkoties, lielāku ietekmi rītdienas pasaulē.

Tam mums ir vajadzīga tā pati pārliecība, tā pati dziņa, ar kuru Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotāji pirms 30 gadiem izcīnīja vienotību un brīvību. Tāpēc mēs vēlamies, lai "Konference par Eiropas nākotni" sāktu darbu vēl pirms mūsu prezidentūras ES Padomē noslēguma. Lai Eiropas pilsoņi varētu kopīgi apspriest krīzes pārvarēšanas ceļus un to, kādai jābūt Eiropai 2025. vai 2030. gadā - atklāti un kontraversi. Jo vienotība neizriet no tā, ka mēs visi jau no sākta gala esam vienisprātis.

Viena no Eiropas stiprākajām pusēm ir mūsu daudzveidība, ja vien mēs neaizmirstam to, kas mūs vieno – mūsu vērtības. Mēs, vācieši, zinām, cik grūti ir saaugt kopā. Bet mēs arī zinām, ka tas ir visa veida pūliņu vērts. Tāpēc šodien mēs par Eiropas vienotību iestājamies ar tikpat lielu aizrautību kā pirms 30 gadiem par Vācijas vienotību. Lai saaugtu kopā tas, kas sader kopā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form