Veicot darba pienākumus, man bieži nākas saskarties ar PVD, un es varu teikt, ka šī iestāde veic ļoti lielu un nozīmīgu darbu sabiedrības interesēs. Tas, ka pārtika Latvijā ir kvalitatīvāka un veselībai drošāka nekā vairumā valstu, kuras nav Eiropas Savienībā, ir panākts, pateicoties arī PVD darbinieku ieguldījumam.
Taču nebūtu arī pareizi izlikties neredzam, ka PVD rīcībā vienkārši nav tādu resursu, lai pilnībā novērstu visus apzināti vai nejauši izdarītos higiēnas noteikumu pārkāpumus pārtikas ražotnēs un sabiedriskās ēdināšanas vietās. PVD, kā liecina publiskais pārskats par 2018. gadu, ir 350 pārtikas inspektoru, no kuriem kontroli uzņēmumos, pēc paša PVD ziņām, veic tikai 150 inspektoru. Viņiem jāuzrauga aptuveni 34,5 tūkstoši pārtikas uzņēmumu. Saprotams, ka ar šādiem resursiem, ar valsts finansējumu, kas ir tikai 12,6 miljoni eiro, pārbaudes katrā uzņēmumā iespējams veikt labākajā gadījumā tikai dažas reizes gadā. Rezultātā negodprātīgiem uzņēmumiem rodas sajūta, ka gan jau kaut kā izdosies izsprukt sveikā arī tad, ja pārtikas aprites noteikumus stingri neievēros.
Šķiet, ka Rīgā, kur atrodas liela daļa pārtikas ražotāju un ļoti daudz sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, pārbaudes ir biežākas, kamēr ārpus galvaspilsētas dienesta kontroles iespējas ir krietni pieticīgākas. Turklāt tur nav iespējams nodrošināt pienācīgu darbinieku rotāciju. Inspektors, kurš par salīdzinoši nelielu algu jau gadiem ilgi pārrauga sanitāro normu ievērošanu, pazīst teju ikvienu uzņēmēju un pat darbinieku, turklāt ar daļu viņam izveidojušās ciešas attiecības, tāpēc gluži cilvēciski var būt grūti saukt pie kārtības un sodīt labi pazīstamus cilvēkus. Situāciju varētu uzlabot darbinieka aizrotēšana uz citu novadu, aizvietojot viņu ar citu speciālistu, taču pie pašreizējā finansējuma to izdarīt diemžēl nav iespējams.
Tas, ka PVD nepieciešams stiprināt, manuprāt, ir acīmredzami. Jā, pārtika mūsu valstī kopumā ir droša un kvalitatīva, taču 2018. gadā ir reģistrēti 440 gadījumi, kad cilvēki inficējušies ar salmonelozi. Iespējams, reālais saslimšanu skaits ir vēl iespaidīgāks.
Kad mēs laiku pa laikam lasām ziņas, ka kaut kur atrasts nelegāls gaļas sadales cehs, paši varam iedomāties, kā tur (ne)tiek ievēroti pārtikas aprites noteikumi. Taču arī daļā aptuveni 34,5 tūkstošu legālo, reģistrēto uzņēmumu vēl ir daudz iespēju uzlabot higiēnu.
PVD droši vien varētu izskaitļot tos uzņēmumus, kuru darbība vieš bažas par problēmām ar sanitāro normu ievērošanu. Piemēram, tas, cik daudz (maz) uzņēmums iepērk tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļus, pie īpaši taupīgajiem varētu iniciēt ārpuskārtas pārbaudes. Taču tam nepieciešami darbinieki, kuru PVD gluži vienkārši nav.
Ir svarīgi, lai šādas krīzes, kāda joprojām ir Siguldas bērnudārzos, nebeigtos, kā ierasts, tikai ar sašutumu medijos un sociālajos tīklos, ar vainīgo meklēšanu un pirksta pakratīšanu uzņēmumiem un darbiniekiem, kas nav bijuši draugos ar tīrību. Pagājušajā gadā bija salmonelozes uzliesmojums Svētes pamatskolā, kur saslima 28 bērni, tagad par to jau esam aizmirsuši, nekas nav mainījies. Arī sods par higiēnas pārkāpumu bija simbolisks – 250 eiro.
Ja gribam, lai nākotnē līdzīgu infekciju izplatīšanās iespējas būtiski samazinātos, PVD spēju stiprināšana ir viens no pirmajiem reālajiem darbiem, kas jāveic. Jā, ir nepieciešams papildu finansējums, kā valstij vienmēr trūkst, taču neaizmirsīsim, ka par "taupību" šajā jomā maksājam ar bērnu un pieaugušo veselību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
