Savukārt ikvienam investoram, kurš vēlas uzsākt, piemēram, ražošanu Baltijā, ko uztver kā vienotu tirgu, ir izvēle starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Investorus ir grūti piesaistīt ar emocionāliem saukļiem par magnētisko Latviju, viņi ir neiedomājami pragmatiski un sīkumaini. Izraugoties vietu, kur investēt, būvēt un ražot, viņi vispirms rūpīgi skaita un rēķina, līdz atrod pašu izdevīgāko variantu.
Kam tad viņi pievērš uzmanību? Piemēram, elektrības cenai, kas daudziem ražojošiem uzņēmumiem ir viena no lielākajām izmaksu pozīcijām. Diemžēl nesen Eiropas Komisijas mājaslapā publicētais aktuālais cenu salīdzinājums (https://ec.europa.eu/energy/en/data-analysis/market-analysis) ir Latvijai nelabvēlīgs – Igaunijā par vienu megavatstundu (bez PVN) jāmaksā vidēji 97,64 EUR, Latvijā – 101,55 EUR, bet Lietuvā – tikai 83,80 EUR. Pieņemot, ka vidēja lieluma uzņēmuma elektrības patēriņš ir 500 megavatstundas, Latvijā tas par to pašu elektrības apjomu samaksā par aptuveni 108 tūkstošiem EUR (bez PVN) vairāk, nekā darbojoties Lietuvā.
Nākamā svarīgā pozīcija ir darbaspēka izmaksas. Pieņemsim, ka uzņēmums saviem darbiniekiem visās valstīs maksā bruto algu 1100 EUR. Uzņēmuma izmaksas Lietuvā atkal ir vismazākās. Proti, sociālā nodokļa darba devēja daļa Igaunijā ir 33 procenti, Latvijā 24,09, bet Lietuvā – tikai 1,77 procenti. Rezultātā kopējā algā pierēķinot klāt darba devēja sociālās izmaksas, Igaunijā tās ir 1472, Latvijā 1365, bet Lietuvā – 1119 EUR. Izmaksu starpība Latvijā un Lietuvā ir 18 procenti par labu Lietuvai. Pieņemot, ka uzņēmumā strādā 200 darbinieki, ietaupījums sasniegtu gandrīz 590 tūkstošus EUR gadā.
Lietuvieši apzināti un mērķtiecīgi vēlas kļūt par investīcijām pievilcīgāko valsti Baltijā, piesaistīt jaunus ražotājus un pakalpojumu sniedzējus, un izskatās, ka, viņiem tā turpinot un mums muļļājoties, tas arī izdosies. Tad nākotnē diemžēl var izveidoties situācija, ka, piemēram, pārtikas ražotāji jaunās ražotnes būvēs Lietuvā pie Latvijas robežas, ar produkciju apgādās abu valstu tirgu, bet nodokļus maksās Lietuvas valsts budžetā. Tikai tāpēc, ka viņiem tā rīkoties būs izdevīgi.
Svarīgs faktors ir arī darbaspēka pieejamība. Visi zinām, ka Latvijā uzņēmumiem ir ļoti grūti atrast ne tikai izglītotus speciālistus, bet arī mazkvalificētu darbaspēku. Politiķi plēš kreklus, sola par katru cenu nepieļaut migrāciju, bet veicināt dzimstību, lai nākotnē uzlabotos demogrāfiskā situācija. Taču darba devēji nevar gaidīt, līdz sāksies demogrāfiskais bums, jaunie cilvēki pieaugs, izglītosies utt., jo darbiniekus vajag jau tagad. Un kaut kā jau viņi problēmu risina, bet amatpersonas māna sevi un sabiedrību, ka netiek pieļauta viesstrādnieku iebraukšana Latvijā. Šeit strādā, piemēram, ukraiņi, kas "pēc papīriem" ir tā kā poļi. Proti, ukraiņi saņem darba atļaujas Polijā, bet Latvijā viņus nodarbina, slēdzot līgumus ar Polijas ārpakalpojumu sniedzējiem. Protams, nodokļi tiek maksāti Polijā. Savukārt mēs lepojamies ar stingru politiku, bet sildām Polijas ekonomiku.
Latvijas tautsaimniecība signalizē par konkurences kritumu darba tirgū, īpaši jau apkalpojošajā jomā ir redzams, ka servisa līmenis pazeminās. Atkal Latvija zaudē kaimiņiem.
Tie, protams, ir tikai daži aspekti, kurus izvērtē potenciālie un arī pašreizējie investori. Taču tie ir pietiekami nozīmīgi, lai mudinātu lēmumu pieņēmējus nedzīvot ar rožainām iedomām, ka lietuvieši mums nav konkurenti. Lietuvas premjers nemelo, bet Latvijai vajadzētu pielikt visus spēkus, lai radītu apstākļus, kas stimulētu investēt tieši šeit, nevis Lietuvā vai Igaunijā.