Neskatoties uz dažādajiem viedokļiem, vismaz vienā jautājumā valda vienprātība - salīdzinājumā ar iepriekšējo jaunais likums balstās uz daļēji atšķirīgu izpratni par maksātnespējas procedūru mērķiem un uzdevumiem, kā arī atšķirīgu izpratni par valsts un procesa dalībnieku (parādnieka, kreditoru, administratoru) lomu maksātnespējas procesā. [..]
Runājot par maksātnespējas tiesību nozari, parasti tiek nošķirta juridisko personu maksātnespēja no fizisko personu jeb patērētāju maksātnespējas. Šā raksta ietvaros koncentrēšos uz jaunā likuma aplūkošanu tikai no juridisko personu perspektīvas. Turklāt, ņemot vērā, ka absolūti lielākā daļa juridiskās personas maksātnespējas procedūru klienti ir komersanti, rakstā tiks likts uzsvars uz maksātnespējas regulējuma un komercdarbības vides mijiedarbību.
Ekonomiskā krīze - maksātnespējas reformu laiks
Lai izprastu procesus, kas notiek mūsu valstī, palūkosimies uz sevi no plašāka mēroga skatupunkta. Raugoties no starptautiskās pieredzes viedokļa, tieši ekonomisko satricinājumu periodi ir laiks, kad valstis pievēršas maksātnespējas regulējuma izvērtējumam un uzlabošanai.[1] Īpašs pavērsiena punkts šajā ziņā notika pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad pēc astoņdesmito gadu ekonomiskās augšupejas sekoja lejupslīde. Līdzīgas tendences pasaulē vērojamas arī šobrīd. Pēc Pasaules Bankas datiem pēdējā ekonomiskā recesija ir bijusi stimuls reformēt savu maksātnespējas regulējumu 16 valstīm, tostarp ne tikai Austrumeiropā un Āzijā, bet arī valstīs ar augsti attīstītu ekonomiku.[2] Diskusijas par maksātnespējas regulējuma uzlabojumiem joprojām notiek Nīderlandē, Vācijā, Lielbritānijā un citur. Tas skaidrojams ar to, ka pēdējās desmitgadēs maksātnespējas regulējums ir atzīts par svarīgu ekonomiskās aprites elementu, kas atkarībā no tā efektivitātes vai nu stimulē ekonomisko stabilitāti un attīstību, vai tieši pretēji, to bremzē. Ekonomiskās krīzes laikā uz maksātnespējas procedūrām ir papildu spiediens, izgaismojot to vājākās vietas un ietekmi uz ekonomiku kopumā.
Mūsu līdzšinējais Maksātnespējas likums pretēji pasaules tendencēm bija izstrādāts un pieņemts brīdī, kad ekonomika piedzīvoja augšupeju. Lai arī šis likums nenoliedzami bija solis uz priekšu maksātnespējas regulējuma attīstībā,[3] tomēr ekonomiskā krīze kā lakmusa papīrs skaudri iezīmēja daudzu likumā ietvertu institūtu neefektivitāti galveno maksātnespējas regulējuma mērķu sasniegšanā. Proti, palīdzēt dzīvotspējīgiem komersantiem atveseļoties un savlaicīgi atsijāt dzīvotnespējīgos, ātri atgriežot šo komersantu aktīvus atpakaļ ekonomiskajā apritē. Tāpēc, raugoties no starptautiskās prakses viedokļa, Maksātnespējas likuma reforma tieši šobrīd ir absolūti likumsakarīga. [..]
Mērķis - saistību izpilde
Iezīmēto problēmu saknes un arī risinājumu meklējumi ir jāsāk, aplūkojot likuma mērķi un likuma pamatos ielikto filozofiju.
Saskaņā ar jaunā Maksātnespējas likuma 1. pantu likuma mērķis ir "veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus". Salīdzinot to ar iepriekšējā likuma definēto mērķi,[4] ir jāuzsver vairākas lietas.
Pirmkārt, ir definēts izmērāms sasniedzamais rezultāts. Parādnieka finansiālo grūtību tiešas sekas ir nespēja izpildīt uzņemtās saistības, līdz ar to kreditori cieš zaudējumus. Tāpēc nevar būt šaubu, ka kreditoru galvenā interese jebkurās parādnieka maksātnespējas procedūrās vienmēr ir bijusi un būs sava prasījuma pēc iespējas pilnīgāka apmierināšana. Šis skaidri noteiktais uzstādījums tad arī ir jaunā likuma vadmotīvs. Iepriekšējais likums šajā ziņā runāja diemžēl pārāk abstrakti, kreditoru galveno interesi - atgūt savus prasījumus - izšķīdinot formulējumā "kreditoru kopuma interešu aizsardzība". Šāds likumdevēja dots neskaidrs uzstādījums, lai arī uzsvēra kolektīvo interešu aizsardzību, praksē diemžēl nereti noveda pie tā, ka process notika procesa pēc un abstrakta kreditoru kopuma interešu piesaukšana pašiem kreditoriem nepārvērtās taustāmā labumā (skat. iepriekš minētos datus par kreditoru atgūto līdzekļu apmēru procesos). Paturot prātā galveno uzstādījumu - parādnieka saistību pēc iespējas pilnīgāka izpilde -, jaunajā likumā likumdevējs aicina piemērot konkrētajiem apstākļiem atbilstošāko procedūru (tiesiskās aizsardzības procesu vai maksātnespējas procesu) šā mērķa sasniegšanai.
Otrkārt, tāpat kā vecais likums arī jaunais īpaši uzsver nepieciešamību tiekties uz parādnieka maksātspējas atjaunošanu. Par to, ka pēc iespējas jāveicina ekonomiski dzīvotspējīga biznesa saglabāšana, neviens nestrīdas, un starptautiskā mērogā tā ir kļuvusi par neapšaubāmu modes lietu. Tomēr mūsu likumdevējs nav uzķēries uz stereotipu, ka parādnieka maksātspējas atjaunošana ir vienīgais veids, kā saglabāt darbojošos biznesu un darba vietas, kas, protams, ir ļoti svarīgi no sabiedrības interešu viedokļa. Tādu pašu efektu ir iespējams sasniegt arī parādnieka likvidācijas gadījumā, pārdodot parādnieka uzņēmumu kā mantas kopumu. Tāpēc jaunajā likumā likumdevējs ir atzinis, ka parādnieka maksātspējas atgūšana nav pašmērķis. Parādnieku glābšana pēc būtības notiek uz kreditoru rēķina, kreditoriem labprātīgi vai piespiedu kārtā atsakoties no prasījuma apmierināšanas sākotnējā apmērā vai termiņā. Tāpēc parādnieka maksātspējas atjaunošanas centieni ir attaisnojami tikai tad, ja to rezultātā ieguvējs ir ne tikai parādnieks, bet arī kreditori, kuri parādnieka likvidācijas gadījumā (kas parasti ir vienīgā alternatīva maksātspējas atjaunošanai) būtu neizdevīgākā situācijā. Arī no ekonomiskā viedokļa ne visus parādniekus ir iespējams glābt (ja finansiālās grūtības ir ielaistas pārāk tālu) un ne visus ir nepieciešams glābt (ja parādnieka veiktā uzņēmējdarbība jau saknē ir nerentabla un konkurētnespējīga). Mēģinājumi glābt neglābjamo noved pie veltīgas resursu izšķiešanas. Jaunā likuma mērķī ietvertā atruna "ja iespējams" šajā gadījumā ir skatāma ciešā kontekstā ar jau minēto galveno uzstādījumu - maksimāli iespējamo parādnieka saistību izpildi.
Treškārt, jāuzsver, ka saistību izpildes kritērijs ir būtisks, ne tikai izdarot izvēli starp abām Maksātnespējas likumā paredzētajām procedūrām (TAP vai juridiskās personas maksātnespējas procesu), bet arī jautājumā, vai parādniekam vispār piemērot Maksātnespējas likumu. Jaunā likuma pamatā ir ietverta atziņa, ka maksātnespējas procedūras nav izmantojamas par katru cenu, lai likvidētu komercdarbības vidē esošos komersantus, kas faktiski nedarbojas, kuriem nav aktīvu, vai kuru aktīvi nav atgūstami vai arī to atgūšana nav samērojama ar nepieciešamo resursu patēriņu (ir runa par t.s. tukšajiem uzņēmumiem). T.i., maksātnespējas procesa piemērošana sevi neattaisno, ja tā nenoved pie kaut vai daļējas parādnieka saistību izpildes. [..]
Maksātspējīgs - tas, kurš maksā
Viens no priekšnoteikumiem, lai maksātnespējas process sevi ekonomiski attaisnotu, ir tā savlaicīga uzsākšana. Ļoti būtiska loma maksātnespējas procedūru savlaicīgā uzsākšanā ir maksātnespējas pasludināšanas kritērijiem.
Pasaules praksē ir pazīstami divi veidi, kā noteikt parādnieka maksātspēju. Viens no tiem ir bilances tests, otrs - likviditātes jeb maksāšanas tests. Pirmajā gadījumā tiek salīdzinātas parādnieka kopējās saistības ar parādnieka aktīviem, noskaidrojot, vai parādnieks teorētiski būtu spējīgs segt savas saistības, ja tiktu pārdoti visi parādnieka aktīvi. Ja parādnieka saistības pārsniedz aktīvu vērtību, parādnieks tiek atzīts par maksātnespējīgu. Likviditātes tests savukārt koncentrējas uz parādnieka reālo spēju šeit un tagad kārtot saistības, kurām ir iestājies termiņš. Par maksātnespējīgu tiek atzīts tāds parādnieks, kurš ir pārtraucis kārtot saistības, par kuru eksistenci nav strīda. Šādā gadījumā tiek piemērota prezumpcija, ka parādnieks nekārto savas saistības tādēļ, ka tā rīcībā nav pietiekami daudz likvīdu aktīvu.
Abi testi dažādās konfigurācijās tiek izmantoti starptautiskajā praksē, taču, aplūkojot citu valstu pieredzi, acīmredzama tendence ir atteikšanās no bilances testa kā noteicošā, atstājot to labākajā gadījumā kā fakultatīvu.[5] Ekspertu starpā valda samērā liela vienprātība, ka bilances tests bremzē savlaicīgu maksātnespējas procesu uzsākšanu un ir arhaisms mūsdienu dinamiskās ekonomikas apstākļos.[6]
Bilances testam ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tas balstās uz parādnieka grāmatvedības dokumentu izpēti, kur tajā atspoguļotie dati ir paša parādnieka uzrādīti un ne vienmēr var atspoguļot patieso stāvokli. Otrkārt, pat ja grāmatvedība tiek kārtota atbilstoši visaugstākajiem standartiem (kuri arī ir dažādi), grāmatvedībā izmantotās metodes grāmatojamo aktīvu vērtības noteikšanai neļauj noteikt to, cik daudz līdzekļu iegūtu, ja šie aktīvi būtu jāpārdod, lai segtu visas saistības. Treškārt, bilancē nereti ir iekļauti nelikvīdi aktīvi, kuriem vērtība ir tikai uz papīra, bet realitātē no tiem nav iespējams gūt vērā ņemamu līdzekļu apjomu parādu segšanai (piemēram, debitoru parādi).
Biznesa dzīvotspēju nosaka naudas plūsma, nevis statiski grāmatvedības dati. Maksājumu neveikšana ir pirmā un acīmredzamākā pazīme parādnieka naudas plūsmas problēmām. Tāpēc maksāšanas tests pirmais identificē parādnieka maksātnespēju. Tad, kad šī problēma parādās arī uz papīra bilancē, parasti ir jau par vēlu, lai glābtu parādnieka maksātspēju vai arī gūtu kaut cik vērā ņemamus rezultātus kreditoru prasījumu kolektīvā apmierināšanā.
Raugoties arī no procesa efektivitātes viedokļa, nav lietderīgi veikt laikietilpīgu un dārgu parādnieka izmeklēšanu, izmantojot bilances testu, ja tiesvedības gaitā apstiprinās acīmredzams maksātnespējas simptoms un parādnieks saprātīgā laikā nav bijis spējīgs segt pat tās saistības, kuru dēļ ir iesniegts maksātnespējas pieteikums.
Latvijā līdz šim bilances tests faktiski ir bijis noteicošais, un rezultātu mēs varam redzēt, atskatoties gan uz pieticīgo kreditoru atgūto līdzekļu apjomu, gan līdz šim retajiem veiksmīgas restrukturizācijas gadījumiem. Tāpēc, sekojot starptautiskās prakses tendencēm,[7] jaunajā Maksātnespējas likumā un tam pakārtotajā Civilprocesa likuma regulējumā likumdevējs ir atteicies no bilances testa, koncentrējoties uz likviditātes jeb maksāšanas testu. Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad maksātnespējas procesa lieta ir ierosināta pēc kreditoru pieteikuma, gan uz gadījumiem, kad lietu skata uz paša parādnieka pieteikuma pamata.
Ir ieviesta prezumpcija, ka parādnieks ir atzīstams par maksātnespējīgu pēc viena vai vairāku kreditoru pieteikuma, ja tiek konstatēts, ka parādnieks pēc brīdinājuma saņemšanas nav izpildījis vienu vai vairākas saistības, kuru pamatparāda apmērs pārsniedz likumā noteikto.[8] Protams, papildu nosacījums ir strīda neesamība par attiecīgās saistības spēkā esamību un apjomu.
Arī pašam parādniekam ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu, ja tas nespēj izpildīt saistības, neatkarīgi no parādnieka kopējo saistību un aktīvu attiecības.[9] Totāla parādnieka finansiālā stāvokļa izmeklēšana situācijā, kad parādnieks, pats nespēdams norēķināties ar kreditoriem, atzīst savu maksātnespēju, no procesa efektivitātes viedokļa ir vēl nelietderīgāka. Nav neviena iemesla, kādēļ parādnieks ļaunprātīgi varētu doties maksātnespējas procesā, kurš nozīmē neatgriezenisku likvidāciju.[10] Parasti problēmas sagādā parādnieka motivēšana iesniegt maksātnespējas pieteikumu, turklāt darīt to savlaicīgi. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem, kā nodrošināt maksātnespējas pieteikuma savlaicīgu iesniegšanu, ir vienkārša maksātnespējas procesa uzsākšanas procedūra. Sekojot šai domai, likumdevējs Civilprocesa likuma 363.3 pantā ir paredzējis tādu procedūru, kas parādniekam liek deklarēt savu maksātnespēju un neprasa šā fakta pierādīšanu. [..]
Kopsavilkums
Lai arī no tiesiskās stabilitātes viedokļa bieža regulējuma mainīšana nav vēlama, jaunā Maksātnespējas likuma pieņemšana no starptautisko kopsakarību viedokļa ir bijusi likumsakarīga un nepieciešama. Jaunais Maksātnespējas likums ir balstīts uz starptautiskajā praksē uzkrātām un akceptētām atziņām par labo praksi, lai risinātu galvenos mūsu līdzšinējās maksātnespējas sistēmas trūkumus: novēlotu procesu uzsākšanu, neefektīvu parādnieku maksātspējas atjaunošanu, kā arī lēnu un neproduktīvu parādnieka likvidāciju. Likums par galveno mērķi un vienlaikus priekšnoteikumu maksātnespējas procesu piemērošanā izvirza tiešu ekonomisko ieguvumu iesaistītajām pusēm jeb parādnieka saistību izpildi. Jaunā regulējuma pamatos ir ielikta privātās iniciatīvas ideja, stimulējot kreditorus aktīvi rīkoties savu tiesisko interešu aizsardzībā, savukārt parādnieku - atbildīgi risināt savas finansiālās problēmas. Lai veicinātu savlaicīgu un ātru maksātnespējas procesu uzsākšanu, ir vienkāršoti maksātnespējas procesu piemērošanas kritēriji un procedūra. Tiesiskās aizsardzības process ir kļuvis par vienīgo tiesas ceļā veicamu parādnieka restrukturizācijas procedūru un piedāvā motivētam parādniekam plašas iespējas atrisināt finansiālās problēmas, ja atveseļošanās ir ekonomiski pamatota un valda savstarpējā uzticība ar kreditoru vairākumu. Apgrozības ātruma un efektivitātes vārdā ir padarīta elastīgāka parādnieka mantas pārdošanas kārtība juridiskās personas maksātnespējas procesā (kurā turpmāk tiks veikta tikai parādnieka likvidācija). Šajā procesā administratoram ir piešķirtas plašākas pilnvaras izvēlēties lietderīgākos pasākumus procesa mērķu sasniegšanai. Lai nodrošinātu administratoru diskrētās varas labticīgu un efektīvu izmantošanu, kā arī sekmētu visu iesaistīto pušu uzticēšanos maksātnespējas procesiem, ir būtiski palielināta procesa caurskatāmība
[1] Doing Business 2011. Making a difference for entrepreneurs. p.77. Pieejams: .http://www.doingbusiness.org/reports/doing-business/doing-business-2011.
[2] Allan Beatty. Emerging markets rejing insolvency measures. Pieejams:http://www.ft.com/cms/s/0/56c6355a-e776-11df-b5b4-00144feab49a.html#axzz16edqBC2Q.
[3] Ar iepriekšējo likumu tika ieviesti divi nozīmīgi un progresīvi maksātnespējas institūti: tiesiskās aizsardzības process, kas ir analogs ASV pazīstamajai procedūrai debtor in posession, un fiziskās personas maksātnespējas process, kas mūsdienās ir civilizētas maksātnespējas sistēmas neatņemama sastāvdaļa.
[4] Saskaņā ar 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likuma 1. pantu, tā mērķis bija: veicināt maksātnespējas subjekta maksātnespējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas maksātnespējas gadījumā.
[5] Piemēram, ASV no bilances testa atteicās jau 1978. gadā, pieņemot pašreiz spēkā esošo likumu Insolvency Act.
[6] Skat.: UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law, United Nations. New York, 2005, p. 46, 47; Peter H. Bankruptcy and Reorganisation Trigger Criteria: From Retrospective (Balance Sheet) to a Prospective (Cash Flow) Test. The Challanges of Insolvency Law Reform in the 21th Century, Zurich. Basel. Genf, Schulthess Juristishe Medien AG, 2006, p. 38.
[7] Saskaņā ar UNCITRAL Maksātnespējas likuma izstrādātāju vadlīniju 17. rekomendāciju Maksātnespējas likumā var noteikt prezumpciju, ka parādnieks vispārēji ir uzskatāms par maksātnespējīgu, ja nav samaksājis vienu vai vairākus parādus, kuriem ir iestājies termiņš un parāds netiek apstrīdēts vai nav pamats ieskaitam.
[8] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57. panta 2. un 3. punktu neapmaksātais pamatparāda apmērs SIA un AS ir 3000 latu, savukārt pārējiem juridiskās personas maksātnespējas procesam pakļautajiem subjektiem - 1500 latu.
[9] Maksātnespējas likuma 57. panta 5. punkta un 60. panta trešā daļa.
[10] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.8 otro daļu, parādnieks nav tiesīgs atsaukt maksātnespējas pieteikumu. Maksātnespējas likuma XIX nodaļa gan pieļauj maksātnespējas procesa pāreju uz tiesiskās aizsardzības procesu, taču maksātnespējas procesa izmantošana ar mērķi iegūt TAP būtu gaužām neloģisks solis, jo jebkurā gadījumā ir nepieciešams saņemt kreditoru saskaņojumu vispārējā kārtībā. Turklāt TAP ierosināšanai arī nav nepieciešama īpaša finansiālo grūtību pierādīšana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
