Helmuts Rodke: Biohakings un bioloģiskā pulksteņa gals (?) – 1
Foto: Privātais arhīvs

Mana drauga X mērķis ir tiešām grandiozs – nodzīvot līdz 150 gadiem, ar vienu ieelpu bez aprīkojuma ienirt Dahabas "Blue Hole" 100 m dzelmē un uznirt, kā arī redzēt tumsā. Taču pagājušo sestdien kaut kas nogāja greizi!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viņa acis pēkšņi sāka trakoti svilt, plaksti kļuva violeti un uzpampa tik milzīgi, ka kopumā viņa galva sāka atgādināt smagi piekautu bokseri. Laikam pie vainas bija īpašie pilieni. Tā kā X gribēja, lai acis tumsā arī nedaudz spīdētu, tajās tika pilināts specifisks maisījums, kura formulu nevaru jums atklāt, jo visas tiesības pieder viņam.

Kad, vedot uz slimnīcu, jautāju X – kam vēl, neskaitot brīvo niršanu (freediving), viņam ir vajadzīga redze tumsā, atbilde bija – naktī lasīt, kaut kādā Rumānijas alā pētīt sikspārņus un palaikam redzēt arī naktī zem segas. Gribēju jau ieteikt viņam labāk pilināt kādas smadzeņu zāles pret aklu uzticēšanos internetam, jo "X-cilvēku" komandā viņu tāpat nepaņems... Bet tad, iztēlojoties, kā viņa spīdošās acis tramda zvēriņus vai gultā šauj ar lāzeriem, es sāku tik traki smieties, ka likās, man pa vienu aci tūlīt izspiedīsies aklā zarna.

Vārdu sakot – tā vietā, lai sestdienas vakarā X kā normāls vīrietis izietu sabiedrībā ar kādu iekāres objektu pie sāniem, mēs abi un viņa sāpošās acis draudzīgi sēdējām uzņemšanā, gudri tērzēdami par sevis uzlaušanu jeb biohakingu.

Kas ir biohakings?

Vēl nesenā pagātnē, kad par internetu uzskatīja faksa aparātus no koka, vārds "biohakings" (biohacking) neeksistēja. Tas ir radies teju nupat, un jēga ir – kļūšana par sevis labāku versiju. Tas nozīmē ne tikai atteikšanos no frī kartupeļiem par labu lineļļai vai liekā svara zaudēšanu, bet jau mazliet citu dzīves līmeni: sava ķermeņa spēju un potenciāla atklāšanu un izmantošanu ar dabas, tehnoloģiju un zinātnes resursiem (ir vēl viens slepenais ierocis, bet par to vēlāk) un, protams, ilgdzīvošanu.

Citas versijas: 1) uzvedības sistēma un pasākumu komplekss, kad cilvēks grib būt izskatīgs, veselīgs un nekrietni pārdzīvot vienaudžus; 2) slima suņa murgi; 3) funkcionālā medicīna; 4) vienkārši – apnicīgi pareizs dzīvesveids, kas papildināts ar modernu un uzmanību piesaistošu vārdu; 5) eksperimentāla pieeja savai labsajūtai.

Ar ko īstens biohakeris atšķiras no parasta veselīga dzīvesveida piekritēja, kurš brīvdienās nedzer, bet ģimeniski pastaigājas Pokaiņu mežā? Galvenokārt ar stingri zinātnisku pieeju savai veselībai, ko nepārtraukti arī attīsta. Tas prasa visu laiku būt tēmā un regulāri izglītoties.

Būtībā tas ir ciklisks daudzpakāpju process. Pirmajā posmā cilvēks parasti nodarbojas ar dažāda veida medicīniskas informācijas, zinātnisko rakstu, bioloģijas, bioķīmijas, fizioloģijas, novecošanas faktoru, uztura jautājumu un psiholoģijas studēšanu un pētījumu metaanalīzi ar mērķi papildināt zināšanas.

Otrajā posmā ir jāveic dažādi testi – kognitīvie, IQ, sportiski funkcionālie, jānoskaidro cilvēka stiprās un vājās puses, potenciālie veselības riski, jāiet uz laboratoriju, lai noskaidrotu bioķīmiskās analīzes rezultātus utt.

Kad ir iegūta milzīga visdažādāko datu pakete, sākas trešais posms – rīcība un savas veselības uzlabošana tur, kur tas ir nepieciešams. Un te rodas jautājumi – kā visus datus interpretēt, ko tieši darīt un kurš spēs šajā "uztūnēšanas" procesā biohakeri konsultēt? Tā kā informācijas apjoms ir iespaidīgs, laika un finanšu ir tik, cik ir, sevis "uzlaušana" ir jāsāk ar kaut ko vienu. Kaut vai ar spinātu smūtiju čipsu vietā.

Medicīna

Biohakings ir nosacīti vesela cilvēka nodarbošanās ar to, ko medicīna neuzskata par slimību, bet gan, teiksim, par vecumam atbilstošu normu. Bet ko tad, ja, sasodīts, es ar šo situāciju nesamierinos? Ja es tās normas vispār apšaubu? Ko tad, ja es esmu nolēmis novecošanu aizkavēt? Atjaunināt sirdsdarbību, uzlabot ādas kondīciju, locītavu veselību, iekšējo orgānu, smadzeņu vai hormonu darbību?

Procesa sākumā ir svarīgi nevis zināšanu trūkuma dēļ ilgos eksperimentos pašam atklāt no jauna to, ko medicīna, rehabilitācija vai psiholoģija zina jau sen, un citiem to pasniegt kā gadsimta sensāciju, bet konsultēties ar profesionāļiem. Nevis ietekmēties no interneta dīvainīšiem, iedomāties sevi par pašārstēšanās ģēniju un dienā dzert pa tējkarotei joda, bet aiziet pie izglītota endokrinologa. Un tikai tad lasīt citiem lekcijas.

Pie kāda speciālista tad biohakerim meklēt virsuzraudzību? Man, piemēram, būtu svarīgi, lai šis ārsts konsekventi ievērotu zinātniski pamatotus ieteikumus, lai viņš studētu jaunākos pētījumus (no pirmavota) un līdz galam tos izprastu. Pretējā gadījumā cilvēks var būt manipulējams. Brīva terapijas izvēle ir liela vērtība, bet tā uzliek arī lielāku atbildību. Vieglāk, protams, ir uzticēties farmācijas industrijai. Skaidrs, ka ārstam ir jābaro arī ģimene – kurš gan riskēs ar reputāciju?

Ko ierindas cilvēks var likt pretī, ja viņam nav pamatzināšanu, kas ļautu izvērtēt ārstēšanas paņēmienus, riskus un pārbaužu rezultātus, vai arī ir tās, ko viena tante pačukstēja? Lai gan es pazīstu daudzus lieliskus ārstus, ir arī dakteri, kuri ar tevi gandrīz nemaz nerunā, neskaidro un neiepazīstina ar alternatīvām.

Lai kaut ko mainītu, droši vien ir jāiedzīvina Pacientu tiesību likums un jānogalina apzinīgs un noslogots ģimenes ārsts, nākamajam liekot mūs izglītot un veltīt mums trīsreiz vairāk laika un nervu. Lai rinda aiz durvīm gaida... Vai arī atliek doties uz privātklīniku (kuru?) un maksāt (kam?).

Jā, biohakings var būt dārgs. Pasaulē ir indivīdi, kas iztērējuši pat 200 000 par analīzēm, testiem, medicīniskām manipulācijām, tehnoloģijām un brīnumpulveru iegādi. Šķiet, tas nav domāts studentam, kurš pārtiek no roltoniem, vai pensionāram Purvciemā, kuram knapi pietiek zālēm. Taču patiesībā ir daži ļoti iedarbīgi sevis uzlabošanas paņēmieni, kas nemaksā neko un pat ietaupa mūsu naudu. Tos pieminēšu vēlāk.

Vai jums nerodas jautājumi? Piemēram: kas notiek biohakera guļamistabā? Kāpēc pienāk bioloģiskā pulksteņa gals? Kura paaudze ir tā, kurai ir izredzes kļūt par nākotnes supercilvēkiem? Paaudze X (dzimuši apmēram 1965–1985), Y jeb mileniāļi (1986–2000), Z (2000–tagad)? Kādam ir jābūt veselības starta stāvoklim gados divdesmit, lai sasniegtu 120? Vai sportisti ir sevis uzlauzēji? Ko darīt tiem, kam pāri 60? Un kādas īpašas spējas ar biohakingu var iegūt?

Pat ja jūs nakts tumsā nelegāli apmeklēsiet ministres Andas kabinetu un uzlauzīsiet viņas datoru, domāju, ka nekādus slepenos failus par šo tēmu neieraudzīsiet. Ne ar kādām acu spējām. Tāpēc, lai tuvotos skaidrībai, es nekavējoties ķeršos pie jautājuma, kas interesē PILNĪGI visus.

Turpinājums sekos.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form