Otrā daļa: Risinājumi
Ko darīt, lai 9. klases jaunietei nebūtu sasvīdušai un smirdīgai jāsēž matemātikā pēc sporta stundas? Lai viņai būtu laiks elementārai dušai 21. gadsimtā? Ko darīt, lai visai klasei nenāktos mocīties ar pilniem vēderiem fiziskajā nodarbībā uzreiz pēc pusdienām?
Ko darīt, lai vingrošana skolā atbilstu visām bērna fizioloģijas un higiēnas prasībām? Ko darīt tiem skolēniem, kuri atsākuši nodarbības pēc slimošanas. Kā ir šādā gadījumā jādozē slodze? Tie, kuri ir mācījušies Sporta akadēmijā, to zina. Un tie, kuriem ir veselais saprāts, arī. Un šī pielāgotā slodze ir jānodrošina!
Galu galā - ko darīt, lai pat visnesportiskākajiem un, piedodiet, tizlākajiem jauniešiem un jaunietēm neveidotos riebums pret sportu?
Zinu, ideālus apstākļus mēs nesasniegsim, taču uzlabot varam ļoti daudz! Un tam ir nepieciešama apziņa, ka patiesībā mēs visi esam vienoti, kā viens cilvēks. Skolotāji, direktori un bērni, vecāki un ierēdņi, nejauki treneri-izlēcēji un augstskolu mācībspēki. Tam ir nepieciešama aktīva sadarbība. Griba un rīcība.
Definēsim skolas sporta stundu mērķi. Manuprāt, tas varētu būt: "Fiziskajā kultūrā, veselīgā un sportiskā dzīvesveidā izglītots un iespēju robežās fiziski attīstīts jaunietis". Kas tam ir nepieciešams? Tam ir nepieciešami attīstošie vingrinājumi. Tie ir vingrinājumi stājai, koordinācijai, lokanībai, veiklībai, spēkam utt. Un ir vajadzīgas arī spēles un rotaļas. Priekam. Visām klasēm, no 1 līdz 12. Par vingrinājumiem vairāk pēc 3 rindkopām.
Bet tagad īsumā par iepriekšējā rakstā solīto - par skolu sporta programmas atbilstības realitātei vērtējumu. Ir tā, ka uz papīra jau viss izskatās skaisti. Taču ar esošu sporta stundu skaitu, MK noteikumos deklarētās skolēna prasmes var būt tikai tālu no jēdziena "prot". Vienkārši iedomāsimies - ko patiesībā nozīmē "prot"? Tās ir tiešām pamatīgi apgūtas iemaņas. Nevis "apgrābstītas", kā ir šobrīd. Ikviens sporta skolotājs man piekristu, ka bērniem būtu jāsporto vairāk.
Arī skolu sporta apstākļi - inventārs, laukums un āra laukumi reti kur atbilst vismaz vēlamam līmenim. Īpaši Rīgas centra skolās. Ko darīt? Ko darīt tiem sporta skolotājiem, kuru rīcībā ir, ja godīgi, nožēlojami darba apstākļi (salīdzinājumā ar literatūras skolotājiem, piemēram)? Turklāt skolotājs ir atbildīgs par MK programmas izpildi. Jā, tieši tā ir rakstīts likumā. Tad ko darīt?
Ja reiz šī programma ir neizpildāma (visu cieņu, izstrādātāji, tomēr atvainojiet!), un, ja tās īstenošanas realitāte daudziem bērniem rada tikai negatīvas emocijas, fiziskas un morālas traumas, tad sāksim darīt to, kas dod skolēniem reālu labumu ilgtermiņā, to, kas veselīgi un vispusīgi attīsta augošu organismu.
Noteikti arī nemeklēsim vainīgos. Zinoši cilvēki strādāja un gribēja kā labāk. Paldies jums! Kļūdas un neveiksmes ir tikai normāla evolūcijas procesa sastāvdaļa. Milzīga, tūkstošiem gadu ilga attīstības procesa vajadzīga sastāvdaļa. Vienkārši padomāsim par šo visu globāli. Un varbūt izveidosim jaunu programmu?
Un tagad atpakaļ skolas sporta stundā. Ja mums ir definēts mērķis, tad arī sākam to realizēt. Atkāpei - es nebūt negribu teikt, ka šī realizēšana nenotiek. Notiek. Progresīvi skolotāji spēj daudz. Taču runa ir par ierobežotiem apstākļiem. Maza sporta zāle, trūkst inventāra, lai izpildītu programmu... Ko darīt? Ja programma ir "attīstība", tad atbilde - viss, kas nepieciešams, ir vieta. Vienkārša, fiziska 3D telpa sporta zālē, kur katram skolniekam ir kaut vai 2 kvadrātmetri grīdas. Pielāgojamies.
Šis nelielais laukums ir pat ļoti pietiekams, lai visdažādākajos veidos trenētu, vingrinātu un attīstītu bērnu. Vingrinājumi stājai, pēdas velvei, koordinācijai, lokanībai, visu muskuļu nostiprināšanai, atsperīgumam, reakcijai, tempa vingrinājumi, eksplozivitātes, jautrības, izturības un veiklības uzdevumi. To ir simtiem! Tātad - vajadzīga ir tikai vieta. Ja katram skolniekam ir savs vingrošanas paklājiņš - lieliski. Stepa platformas arī nemaksā dārgi. Ja vēl ir kaut vai bumba, vai kāds cits inventārs... kādas plašas iespējas strādāt uzreiz ir. Vajag tikai zināt ko un kā darīt.
Divos kvadrātmetros var izdarīt pilnīgi visu, lai skolnieks iegūtu vajadzīgās fiziskās īpašības sekmīgai skriešanas tehnikas apguvei. Un labā ziņa ir tā, ka parasti tomēr uz katru skolnieku ir vairāk par 2m2. Var izdarīt visu, izņemot pašu skriešanu. Kā tāllēcējs, es varu 100% apgalvot, ka šis mazais grīdas laukumiņš ir pilnīgi pietiekams laba atsperīguma ieguvei, ļoti stipru kāju un muguras muskuļu iegūšanai. Un te pat nav runa par sagatavotību sportam. Tā ir dzīvei. Taču ļoti noderēs arī sportam, jo sporta sekcijās prevalē specializācija.
Ja man ir jāizdala 3 galvenās jauniešu fiziskās problēmas, no kurām izriet daudzas citas ar stāju un pārvietošanos/skriešanu saistītās, tad tās ir vēdera preses un ikru muskuļa vājums, kā arī nefunkcionāls gurns, jeb vāji sēžas muskuļi Šo visu var lieliski novērst, atrisināt, uztrenēt šajos 2 m2. Vai ar 40 vingrinājumiem būs pietiekami? Man šķiet, ka minētās 3 problēmas var atrisināt arī ar 20!
Protams, ka nevar jau visu laiku tā vingrot, jo tas apnīk. Tāpēc priekam un pozitīvām emocijām ir domātas sporta spēles. To jau mēs visu zinām. Un skolēni ir obligāti jāved darboties arī svaigā gaisā. Un ticiet man - bez sprinta, tāllēkšanas un izturības skrējieniem ārā var darīt daudzas citas sportiskas un norūdošas aktivitātes.
Tātad vispusīgās fiziskās sagatavotības jautājumu var atrisināt ļoti vienkāršos apstākļos, pedagoģiski prasmīgi to organizējot visus 12 mācību gadus kā nepārtrauktu un obligātu treniņu. Treniņu tikai pozitīvā gaisotnē.
Palielināt sporta stundu skaitu ne visās skolās ir iespējams, jo tas ir atkarīgs no paralēlklašu un sporta zāļu skaita. Jaunu sporta zāli ne katrai skolai drīzumā uzbūvēs. Tāpēc uzskatu, ka nav nekādas jēgas no divām 45 minūšu stundām, bet, ja savādāk nav iespējams, organizēt divu mācību stundu pāri vismaz 1x nedēļā. Tas arī ir garants vismaz kādai attīstībai. Un arī higiēnai!
No fizioloģijas viedokļa, sirds muskuļa trenēšanas un cīpslu attīstības aspektiem viena nodarbība nedēļā ir nekas, retos gadījumos pat nevēlama, skolas pienākumos būtu vecāku informēšana un stimulēšana organizēt bērniem papildus sportiskas aktivitātes. Dodot praktiskus ieteikumus. Kaut gan man ir ļoti liela pārliecība, ka skolēna kustību balsta aparāta ātro treniņu/tonizēšanu var elementāri veikt īsā papildus pusstundā jebkurā telpā. Piemēram, aktu zālē vai gaitenī. Vislabāk uzreiz pēc stundām (tiem bērniem, kas nekur citur netrenējas). Un ir konkrēti vingrinājumi šādai nodarbības formai.
Liels skolēnu skaits uz vienu pedagogu. Risinājums - piebremzējam ar apmācības tempiem, saglabājot atalgojumu, samazinām skolotāja darba slodzi, lai viņš nezaudētu veselo saprātu un saglabātu augstu darba kvalitāti. Vai arī divi sporta skolotāji uz vienu klasi. Tieši tā! Sporta stundas kvalitāte uzlabotos vismaz divkārt. Profesionālās komandās ir vairāki treneri uz sportistu grupu, kas gandrīz visu tāpat jau zina. Taču tieši bērniem, kas nezina gandrīz neko, vajadzētu vislabākos apstākļus un labākos pedagogus. Jā, tas ir budžeta jautājums, bet runa ir par mūsu tautas nākotni... Kvalitāti un vēlreiz kvalitāti pirmajā vietā!
Par sporta stundas ietekmi. Spēcīga un pilnvērtīga personība veidojas tam labvēlīgos apstākļos Īpaši bērnībā/jaunībā. Katram bērnam ir atšķirīga gan anatomiskā, gan hormonālā ģenētika. Iedzimtais hormonālais fons. Šis fakts ir jāņem vērā sporta stundās. Ne visi ir ar uzvarētāja "gēnu". Tāpēc visam skolas sportam ir jābūt gribas īpašību un pārliecību veicinošam. Visas normāla cilvēka sajūtas, psihiskos stāvokļus, emocijas un noskaņojumu rada dažādu ķīmisko vielu un hormonu koncentrācija asinīs. Tā kā sporta stunda noris ar paātrinātu pulsu, vielmaiņu un elpošanu, aktīvi izdalās arī dažādi hormoni. Svarīga loma ir tieši adrenalīnam, testosteronam un stresa hormonam kortizolam.
Par to, cik nelabvēlīga ir super paaugstināta kortizola izdalīšanās pēc fiziski vai emocionāli destruktīvas sporta stundas vispār varētu uzrakstīt atsevišķu rakstu...
Skolas sporta stunda ir unikāla ar milzīgu fizioloģisko ietekmi uz augošu organismu. Ja skolniekam sporta stundas izraisa riebumu vai rada morālu traumu, uz viņa psihi tas atstāj iespaidu ilgtermiņā. Tas ir līdzīgi, ja tevi regulāri divas reizes nedēļā uz ielas pazemo vai piekauj. Ja šādi efekti kumulējas mēnešiem vai gadiem, tad rezultātā veidojas nepilnvērtīga personība. Tas pazemina bērna spējas mācīties, adekvāti komunicēt un vājina gribasspēku. Piemēram - nesportisks bērns ar no dabas vājām gribas īpašībām arī sportā uzreiz nebūs čempions. Viņam neveicas, noskaņojums slikts, pedagogs arī nesniedz vajadzīgo psiholoģisko atbalstu, jo ir pārslogots... No šī viedokļa vien divi pedagogi stundā būtu obligāti uz vienu klasi.
Ņemsim vērā, ka negatīvais efekts var kļūt par refleksu, kas sāk bērnu nelabvēlīgi ietekmēt jau iepriekšējā vakarā, zinot, ka otrā rītā atkal būs "briesmīgā" sporta stunda.
Rezultātā izaug nepārliecināts, kompleksains cilvēks, kurš neko dzīvē nespēj sasniegt. Šādu bērnu, cilvēku uzvedībai ir raksturīga pakļaušanās savām sīkajām vēlmēm, iegribām, kas dod tūlītēju apmierinājumu, šķietamu labumu viņa zemākajām maņām. Un tās ir visas atkarības, neveselīgi ēšanas paradumi (tiek apmierinātas garšas maņas), alkohols, narkotikas, smēķēšana, azartspēles utt. Un ļoti vāja spēja saņemties mācībām vai darbam, kas dos patiesu labumu un augstāka līmeņa baudījumu īstermiņā un ilgtermiņā.
Mēs savam bērnam-skolniekam bieži sakām: "Saņemies taču!". Bet viņš nevar. Tāpēc, ka viņam nav ar ko saņemties! Jo viņam ir "vāji" hormoni. Viņš nevar saņemties izpildīt matemātikas mājasdarbu, jo nav jau ar ko. Vienkārši šo vielu līmenis ir pārāk zems. Viņš arī pēc mokošas sporta stundas nespēs savākties ķīmijas kontroldarbam, jo hormoni būs pavisam izsīkuši. Skolas sporta stundai un sporta skolotāja personībai ir milzīga loma jaunieša labvēlīga hormonālā balansa un personības veidošanā.
Par interesantām pedagoģiskām niansēm, kas ir svarīgas bērnu sporta apmācībā - nākamajā rakstā.
