Vislabākā skolas sporta programma ir tā, kurai vairs nav ko atņemt. Nevis vairs nav ko pielikt! Vienkārša, efektīva, jēgpilna un realizējama. Kas tam ir nepieciešams? Vingrinājumu kultūra un pasniegšanas/komunikācijas kultūra. Par to ir tālāk rakstā.
Tāpat šajā materiālā ir lieliska pedagoga, agrāk pieredzējuša sporta skolotāja, tagad sportistes - olimpietes trenera pārliecinošs un arī skarbs viedoklis par sporta stundām skolā.
Es uzskatu, ka ir nepieciešama skolas sporta filozofijas paradigmas maiņa! Iespējams, ka lietošanā ērtais vārds "sports" izzudīs kā šīs mācību stundas nosaukums. Jo tas neizsaka obligātās pamata un vispārējās vidējās izglītības skolā jēgu. Un jēga ir izglītošanā, nevis paviršas sportošanas faktā.
Sporta pamatā ir kustību prasmes, fiziskā izglītotība un funkcionālā bāze. Tas ir galvenais, kas jāiemāca skolā. Bez visa minētā tas nav arī sports. Tās ir sportiskas aktivitātes, kas ir tālu no kvalitatīviem rādītājiem. Un pārāk bieži tās ir traumatiskas aktivitātes.
Piemēram - basketbols skolā. Arī profesionāļi bieži savainojas. Kā tad ir ar bērniem, kas nepārzina šīs spēles kultūru laukumā? Pie savainotām potītēm pieskaitām arī gadījumus, kad skolēns dabū ar bumbu pa galvu. Tas ir smadzeņu satricinājums ar garantiju. Es, protams, esmu par basketbolu. Taču par labi apmācītu basketbolu!
Es esmu par sportu. Taču vēl vairāk es esmu nostājies pārliecinošā pozā par kvalitatīvu fizisko attīstību ikvienam skolniekam. Jo tas jauniešu kustību brāķis, ko lielos apmēros es diendienā redzu, ir pārsteidzošs.
Esmu izveidojis facebook publisku grupu viedokļu un priekšlikumu izteikšanai. Visi ieinteresētie tiek aicināti piedalīties šeit.
Un tagad - trešā daļa: Fiziskās kultūras kultūra
Skolas sporta programmas kustību un vingrinājumu kultūra.
Ir svarīgi ko darīt, taču vēl svarīgāk ir - kā to darīt. Pat 20 nekvalitatīvas nodarbības neatsver vienu kvalitatīvu piegājienu! Ikvienā vingrinājumā vai uzdevumā ir daudz izpildīšanas nianšu. Tieši šo nianšu zināšana un ievērošana novērš traumatismu un kaut ko dod attīstībai. Pareizs kustību dinamiskais stereotips jau no bērnības ir vissvarīgākā lieta fiziskajā attīstībā. Un kā viens no pirmajiem uzdevumiem skolā būtu pareizas, ne-seklas elpošanas iemācīšana. Gribat zināt kas ir pirmais peldēšanas apmācības vingrinājums, ko man savulaik mācīja Sporta akadēmijā? Iemērkt muti traukā ar ūdeni un pūst ārā gaisu. Strādāt ar diafragmu un pierast pie šļakatām!
Lūk, piemērs, niansētai pieejai vingrinājuma izpildīšanā: Vingrinājums - iešana izklupiena solī. Vispirms ir jāzina, tieši kāpēc un kāda vecuma bērniem ir dodams šis vingrinājums, tieši kāda ir tā iedarbība uz atsevišķiem muskuļiem, tieši kādā kombinācijā ar citiem uzdevumiem, nevis tāpat vien - kā slodzi kājām, lai aizpildītu stundas laiku. Nākamais bloks - tieši kā ir jāizpilda vēziens pirms soļa, kāda ir pirkstgala pozīcija vēziena laikā, kādas ir kustības ātruma izmaiņas vēziena laikā, kā ir jātur mugura, plecu daļa un lāpstiņas, kādai ir jābūt ķermeņa smaguma centra trajektorijai, kāda ir gurnu vērpe un pozīcija vēziena laikā, kāda ir pēdas pozīcija zemskares laikā, par ko domāt zemskares brīdī, cik zemu iesēsties aizmugurējās kājas celī, cik plūstošai vai cietai ir jābūt amortizācijai, ko dara rokas...
Un tagad iedomāsimies - pat ja skolotājs šo visu izstāsta klasei, katrs skolnieks tāpat uztver tikai daļu, turklāt katrs saprot pa savam. Vai ar vienu stundu pietiktu, lai labi iemācītos šo vingrinājumu? To pat sportisti apgūst ilgā laika posmā. Tāpēc attīstošo vingrinājumu tehnikas apmācībai ir jānotiek visus 12 skolas gadus, ik pa brīdim atkārtojot arī pašus vienkāršākos. Ticiet man - arī olimpiskais čempions Useins Bolts, regulāri izpilda jaunībā apgūtos vienkāršos sprinta vingrinājumus. Visparastākos ikru muskuļu uzdevumus. Arī tenisists Ernests Gulbis kā bērnībā, tā arī tagad trenē savu sitienu no labās. Tikai regulāra atkārtošana dod rezultātu!
Kas vispār ir fiziskais vingrinājums? Tā ir anatomijas veidošana, jo veicina muskuļu, cīpslu, nervu ceļu, nervu šķiedru kūlīšu smadzenēs veidošanos un neironu savienojumu attīstību.
Bet tas vēl nav viss. Fiziskais vingrinājums ir dzīvei svarīgu gribas izpausmju treniņš. Neviens bērns nepiedzimst ar prasmi trenēties. Tāpēc skolā jau ar pirmo klasi ir pamazām jāmāca šī vingrošanas kultūra. Katrā vingrinājumā ir apmēram šāds iekšējais monologs: lēmums - koncentrēšanās - sākšana - kontrole - piepūle - grūtību pārvarēšana - izturēšana - sekmīga pabeigšana - gandarījums.
Tā ir ar ikvienu lietu dzīvē. Visur ir sekmīgi jāpārvar grūtības. Mēs visi gribam, lai mūsu bērni ir spējīgi saņemties un paveikt kaut ko nozīmīgu. Lai tas nenotiktu tikai reizi gadā uz emocijām, bet gan būtu kā samērā regulāra ikdienas parādība. Pat dažādu sīkumu izdarīšana kārtīgi līdz galam.
Fiziskie vingrinājumi skolas sportā ir ideāls līdzeklis šo spēcīgas personības iemaņu apguvei. Jo tas notiek vislabvēlīgākajos apstākļos - ar paaugstinātu pulsu, hormonu aktivitāti un zinoša skolotāja kontroli. Ar pozitīvu līdzpārdzīvojumu un bagātīgu skābekļa pieplūdi smadzenēm. Skolas sportam vajadzētu būt tam instrumentam, kas šo "izdarīšanas", "spēšanas" iekšējo monologu padara par katra skolnieka zemapziņas bāzi. Par zemapziņas attieksmes matrici ikvienam mājasdarbam, katrām grūtībām un attiecībām. No šī viedokļa sporta stunda ir kā katalizators visu pārējo mācību priekšmetu labākai apguvei. Jo garīgais un fiziskais ir nesaraujami saistīts. Tieši tāpēc mums ir vajadzīgas lieliskas sporta stundas skolā!
Esmu par ikdienā spējīgiem skolniekiem, nevis par "ar milzu piepūli reizi gadā viņš kaut ko spēj". Spējīgums ir vistiešākais ceļš un pārliecinošu konkurētspēju starptautiskā darba tirgū.
Individuālos treniņos, paralēli fiziskajam darbam, protams, notiek šī - uzvarētāja, dzīves veiksminieka personības veidošana. Un audzēknis to nemana kā presingu, bet kā interesantu informāciju, kā labu attieksmi pret viņu. Domāju, ka lielā mērā tas ir iespējams arī skolā. Kā tas panākams - raksta turpinājumā.
Komunikācijas kultūra. Par skolotāja komunikāciju ar skolēniem var rakstīt daudz: Oratora spējas, harizma, runas kultūra, vārdu krājums, valodas bagātība, utt. Taču pie divām niansēm pakavēšos vairāk.
Kas skolēnos, vispār cilvēkos izraisa zinātkāri? Carnegie Mellon universitātes uzvedības ekonomikas speciālists George Loewenstein ir publicējis izsmeļošu pārskatu par šo tēmu. Izrādās, ka zinātkāre rodas, ja cilvēks sajūt kādu "robu" savās zināšanās. Viņam rodas tāda kā kņudoša vieglas neapmierinātības sajūta, ja viņš nezina visu. Un to ir grūti paciest. Tā iedarbojas ikvienas jaunas filmas treileris. Tie ir robi zināšanās.
Kas attiecas uz skolēniem - viņiem ir jādod šīs fiziskās attīstības zināšanas (Un vēl pirms tam mums viņiem ir jāiestāsta, kāpēc šīs zināšanas viņiem ir nepieciešamas). Pakāpeniski, kā interesants stāsts par vingrinājumu iedarbību, par ieguvumu. Un par to, kāds būs ieguvums no ieguvuma. Kā stāsts par kādu sportistu vai atgadījumu. Piemēram, palēcieni dod ieguvumu - labu atsperīgumu. Kāds ikdienā būs ieguvums no laba atsperīguma? Kādas nebijušas sajūtas būs jaunietim? Tātad visa informācijas došana balstās uz stāstiem. Jo detalizētākas zināšanas mēs dodam skolēniem, jo vairāk viņi interesējas. Jo vieglāks turpmākais darbs skolotājam.
Otra lieta - motivēšana un izvairīšanās no "Maslova piramīdas pakājes". Neapspriežot faktu, ka Maslova pasaulē nav izbadējušos mākslinieku, šoreiz par ko citu: Speciālos pētījumos ir atklājies lielākās daļas cilvēku uzskats, ka viņus pašus motivētu augstāka līmeņa faktori, taču citus zemāka. Respektīvi - daudzi zemapziņā uzskata, ka viņi paši atrodas Maslova piramīdas mansardā, turpretī citi dzīvo "pagrabā". Šī ir ļoti izplatīta savstarpējās komunikācijas kļūda. It kā sīkums, taču otrs šo attieksmi jūt. Pievēršot pārāk lielu vērību Maslova piramīdas pakājei, mēs varam palaist garām virkni iespēju motivēt skolniekus.
Tas nenozīmē, ka "apakšējie stāvi" nav motivējoši, protams, ir. Taču koncentrēšanās tikai uz pamata vajadzībām mums, pedagogiem atņem iespēju uzrunāt daudz dziļāku motivāciju jauniešos. Piederību, identitāti, atbildību, palīdzību apkārtējiem un citas augstākas vērtības.
Lai kvalitatīvi veiktu skolēnu fiziskās apmācības procesu, mums ir nepieciešama šim procesam adekvāta ilguma stunda. Divas savienotas sporta stundas pirms pusdienu starpbrīža ir obligāts priekšnosacījums sekmīgam darbam ar skolniekiem!
Stāsta Andis Austrups, 2012. gada labākais treneris Eiropas Vieglatlētikas asociācijas vērtējumā, olimpietes, Latvijas rekordistes un Eiropas čempionāta laureātes daudzcīņā Lauras Ikaunieces treneris, bijušais sporta skolotājs.
"Majoru pamatskolā vadīju sporta stundas 4-9 klasei. Bija volejbola laukuma izmēra zāle 9x18 m un parasti zālē bija divas klases un bieži sakrita, ka bija 1 un 9 klase! Sporta laukuma nebija! Šos gadus es atceros kā sliktu sapni! Es centos pielāgot visus iespējamos skolas un pagalma kaktus sporta nodarbībām, ierīkoju trenažieru zāli, tāllēkšanas bedri un skrejceliņu, darbmācības stundās sameistarojām inventāru. Braucām uz visām iespējamajām sacensībām, bet apmierināts par savu darbu nebiju, nebija pareizā darba organizācija skolā! Arī bērni par manu darbu noteikti nebija apmierināti, jo pastāvīgi biju stresā, lai tikai kaut kas slikts nenotiek stundas laikā! Par higiēnas jautājumiem protams bija jāaizmirst - kāda duša pēc 40 minūšu stundas, un 10 minūšu stapbrīdī nevar paspēt nomazgāties! Nonācu pie secinājuma, ka šāda veida sporta stunda tiešām nav nepieciešama, pat kaitīga.
Tad man piedāvāja darbu Jūrmalas Valsts ģimnāzijā un tur viss bija daudz savādāk! Skolas vadība bija tik saprātīga, ka uzticējās mums ar manu kolēģi Ludmilu Butāni un sporta stundas tika saliktas vienai klasei kopā - tātad 120 minūtes laika sportam un pēc sporta stundas sanāca laiks ieiet dušā, jo bija taču starpbrīdis garāks! Sporta zāles izmērs bija tieši tāds pats kā iepriekšējā skolā, bet stundas daudz efektīvākas! Tātad neko daudz jau nevajag, tikai atsaucīgu skolas vadību, kas uzticas skolotājiem! Arī fakts, ka bijām divi skolotāji divām vecuma ziņā līdzīgām klasēm bija ļoti labvēlīgs, uzticējāmies viens otram, stundas noteikti ieguva, uz darbu gāju ar prieku, jo zināju, ka šādā veidā varu strādāt droši un efektīvi. Bija klases, kurās piedalījās visi skolēni, pat tie, kuriem bija atbrīvojumi, centāmies atrast individuālu pieeju katram.
Sporta stundas galvenais uzdevums ir iemācīt skolēnu pareizi sagatavoties sporta nodarbībai, iesildīties, veidot izpratni par kustības kultūru un higiēnu. 40 minūtēs nav iespējams pat normāli iesildīties un 10 minūtēs klasei nomazgāties. Labāk 120 minūšu sporta stunda vienu reizi nedēļā ar pareizu iesildīšanos, vingrošanu, rotaļām jaunākajām klasēm un sporta spēlēm vecākajās klasēs un atsildīšanos pēc slodzes un dušu pēc stundas.
Skolotājam noteikti ir jāpalīdz talantīgākajiem atrast savu sporta veidu. Esmu par normatīviem, jo tie palīdz saprast skolotājam uz kādu sporta veidu virzīt skolnieku un tie disciplinē. Protams ir jābūt alternatīvai iespējai, ja kāds nevar šos normatīvus izpildīt. Galvenais, lai bērns justu, ka viņam patīk sporta nodarbības."
Nākamajā rakstā vēl par normatīviem sporta stundās un par pedagogu iespējām.
