Helmuts Rodke: Veselais saprāts skolas sportā un sabiedrībā
Foto: Publicitātes foto

Lietām ir jānotiek tā, kā pēc loģikas pienākas. It īpaši fiziskajā audzināšanā un sportā! Skolā šis ir vienīgais mācību priekšmets ar spēcīgu iedarbību uz bērna ķermeni un prātu vienlaicīgi. Te slēpjas tā unikalitāte. Un nerealizētās iespējas. Tāpēc šim mācību priekšmetam ir jābūt tik lieliskam, cik vien iespējams!

Šis ir ceturtais raksts kā loģisks turpinājums iepriekšējiem trim, kurā ieviešu vairāk skaidrības, atbildot uz jautājumiem "kāpēc?", "kas?" un "kā?".

Un apsolu - raksta beigu daļā būs vēl šis tas!

Kāpēc es par šo tēmu runāju? Tāpēc, ka es katru dienu redzu fiziski neattīstītus bērnus. Bērnus ar katastrofālu stāju, gaitu un citām sliktām kustību spējām. Tāpēc, ka, strādājot ar jaunajiem sportistiem, esmu spiests mācīt viņiem pašus kustību pamatus tā vietā, lai darītu ko advancētāku, vairāk sporta specializācijai piemērotu. Tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki to vien runā, ka jaunatne ir kļuvusi mazkustīgāka, tizlāka un ar lieko svaru. Tāpēc, ka ir tik maz to, kas risina šīs problēmas. Un, ja godīgi, tāpēc, ka es neesmu dzirdējis Sporta akadēmijas patiešām skaļos vārdus šajā sakarā.

Es šeit rakstu tāpēc, ka mani audzēkņi stāsta tiešām daudzas, no fiziskās attīstības viedokļa, absurdas lietas, kas notiek skolas sporta stundās. Tāpēc, ka man regulāri pienāk vēstules un komentāri par visu šo nejēdzību. Un tāpēc, ka manam pirmajam materiālam blogā par šo tēmu bija 3600 fb like. Tas ir tautas viedoklis!

Paldies, skola, man ir darbs! Un arī citiem fiziskās sagatavotības treneriem ir darbs. Tomēr atvainojiet - kas tad tiek darīts skolā, ja bērns 11 gados vēl neprot skriet? Ja viņam nav izpratnes, kā strādā rokas un kājas pašās vienkāršākajās kustībās? Protams, ir arī daudz kustīgu, aktīvu un sportisku jauniešu, kuriem ir krietni mazāk fiziskās attīstības problēmu, un viņi neizpratnē rausta plecus - "Viss taču ir ok!". Sportiski vecāki, kuru bērni apmeklē sporta sekcijas arī nesūdzas par savām atvasēm. Piebilstot, ka skolas sports nav pieminēšanas vērts, un ka viss vajadzīgais tiek apgūts treniņos. Ir tikai viena nianse - ne vienmēr arī treniņos ir pietiekams uzsvars uz vispusīgo fizisko attīstību, jo pārsvarā ir specializācija...

 Taču, ticiet man, ļoti daudziem šīs problēmas pastāv. Tie, kuriem viss ir kārtībā, nesaprot otrus. Paēdušais izsalkušo nesaprot. Bet mēs nevaram ignorēt lielu daļu bērnu reālos dotos apstākļus. Esmu nolēmis publicēties, ne tikai tāpēc, lai skaļi kliegtu par to, ka viss ir slikti (cik tad var kliegt), bet arī tāpēc, ka man ir ļoti daudz priekšlikumu, kā efektīvāk, un atsevišķos jautājumos samērā vienkāršā veidā risināt jauniešu fiziskās attīstības problēmu skolā.

Ir daudzas mācību iestādes, kurās sports notiek ļoti saprātīgi. Ir daudz pedagogu, kuri pavisam ne vieglos apstākļos spēj realizēt labas lietas, nevis traumēt, bet veiksmīgi attīstīt skolēnus. Viņiem - mūsu kopīgais apbrīns! Taču ir arī sporta stundas ar tādām bērna veselībai un psihei bīstamām aplamībām, ka pats Tarantīno skolotājam sajūsmā pasniegtu ziedus! Un tam beidzot IR jāpieliek punkts!

Kas es tāds esmu? Esmu vieglatlēts, savulaik biju labākais tāllēcējs valstī, daudzkārtējs Latvijas čempions. Man ir arī pieredze bobslejā. Kāda ir mana izglītība? Kad iestājos Sporta akadēmijā, nomācījos nepilnus 4 gadus. Diemžēl vairāku iemeslu dēļ studijas nācās pēkšņi pārtraukt. Tās atsāku un augstskolu pabeidzu jau vieglatlētikas trenera specialitātē, un man ir "B" kategorijas sertifikāts.

Būtībā es esmu parasts čalis, kuram ir gan savas stiprās puses, gan arī trūkumi. Man garšo maizes zupa ar putukrējumu, un vēl joprojām ir bail izlēkt ar gumiju. Man ne visai padodas bārstīt jokus, taču es spēju iedvesmot ikvienu savu audzēkni. Esmu arī uzņēmējs, tāpēc treniņi man nepavisam nav vienīgais iztikas avots, taču ar sirdi un dvēseli es esmu sportā. Šis fakts ir par iemeslu tam, ka es nemaz neaicinu pie sevis kādu trenēties, jo mans laika resurss ir ierobežots. Audzēkņu skaitu papildināt ir problemātiski, jo es visu daru 100% pats.

Vairāk, kā 30 aktīva sportista, un 18 trenera darba gados, vienkāršoti izsakoties, esmu ar to vien nodarbojies, kā mācījies un attīstījis pārvietošanās spējas sportā. Studējis, eksperimentējis un pilnveidojis neskaitāmus fiziskos vingrinājumus stājai, ātrumam, atsperīgumam, skriešanai utt. Tāpēc es nekautrēšos teikt, ka es zinu KĀ to darīt. Šī pieredze un eksperimenti uz sevis man ir ļāvuši labot daudzus Latvijas rekordus veterānu sportā, un dažus gadus būt pat Nr. 2 pasaules rangā savā vecuma grupā. Par sporta kustību pašiem pamatiem es arī uzstājos semināros, un apmācu savus studentus.

Jā, esmu nedaudz trenējis hokeja izlases vārtsargu Kristeru Gudļevski, taču es nesitu sev pie krūtīm, un nesaku, ka, lūk, tāpēc viņš spēlē labi. Man vienkārši bija prieks viņam kaut ko iemācīt. Esmu strādājis ar daudziem sportistiem, taču to neafišēju. Toties es daudz vairāk lepojos, piemēram, ar puisi, kurš atnāca pie manis 11 gados, un vispār nespēja sakarīgi skriet un lēkt (jau 4 gadi basketbolā!), bet pēc sešu gadu 480 vieglatlētikas un fiziskās sagatavotības treniņiem viņš ir kļuvis par LBL 2 čempionu. Lai arī šobrīd sportists vēl ir tālu no ideāla, basketbola laukumā viņš ir ātrāks un atsperīgāks par daudziem "talantīgajiem". Lūk, tas ir klusais, bet vērtīgais sasniegums!

Taču tagad likšu punktu sevis "slavināšanai", jo svarīgāks ir kas cits. Un tas ir jautājums - kā skolā ikvienam skolniekam, katram puisim vai meitenei "iedzīt" šo, dzīvei nepieciešamo fizisko kultūru, izpratni un attīstību.

to izdarīt? Atkārtošos - ikvienam skolniekam visos mācību priekšmetos, un arī dzīvē veiksies labāk, ja ar viņa fizisko kondīciju viss būs kārtībā, un viņam būs pozitīvs hormonālais fons. Skolā šo lieliski var atrisināt ar adekvāta ilguma sporta stundu. Veselais saprāts diktē, ka 40 minūtes sportam ir ļoti par maz. Tas vienkārši ir izsmiekls! Tas ir neatbilstoši cilvēka fizioloģijai un kaitīgi! Tās ir intensīvas, stresa pilnas minūtes gan skolotājam, gan skolēniem. Ja vien viņi visu stundu savā vaļā nedzenā bumbu.

 2 x 40 minūtes eleganti atrisina šo problēmu. Skolotājam ir laiks gan noskaņot skolniekus, gan iesildīt, gan veikt attīstošos vingrinājumus, gan arī priekam uzspēlēt kādu sporta spēli. Ja kāds satraucas, ka 40 minūšu tikai vingrošana sporta stundā 12 gadu garumā ir drūms un neciešams pasākums, tad es saku, ka šo programmas daļu var veikt ļoti jautri, interesanti un kreatīvi. Skolotājam vajag tikai gribēt to darīt. Un sporta stunda, skolēna izpratnē, pārvērtīsies par vismīļāko no visa priekšmetu saraksta. Garantēju!

Vēl viena svarīga nianse - skolotāja sarunāšanās ar skolēniem, noskaņošana uzdevumiem, apmācība - tas viss prasa audzēkņu uzmanības piesaistīšanu, nesteidzīgu vēstījuma "aiznešanu", atkārtošanu, kustību korekciju, paskaidrošanu un uzslavēšanu. 40 minūtēs tas nav iespējams! Vai arī minimāli. Tāpēc jau ir tā, ka skolā vienkārši liek darīt, īsti nepaskaidrojot un neiemācot - darīt. Turklāt vēl uz atzīmi. Šis "kā" arī ir galvenā atslēga uz fiziski attīstītu un izglītotu jaunieti! Tāpēc mums ir stunda "sports", bet skolēni, kas neiet kaut kur papildus trenēties, ir neattīstīti. Nekāds sports nesanāks, ja pirms tam nav ielikta vispusīgās fiziskās sagatavotības bāze. Tam 100% piekritīs jebkurš sporta treneris.

Rodas jautājums - ja sporta stundā pusi no laika notiek vingrošana, kur kustības un uzdevumi, kaut arī ļoti interesanti, pēc slodzes un sarežģītības ir viegli izpildāmi sportiskiem bērniem, vai viņiem tas nešķitīs garlaicīgi? Nē, jo, pirmkārt jau paši uzdevumi kā tādi ir interesanti, un spējīgākajiem jauniešiem skolotājs individuāli var iedot grūtāku uzdevumu, vai arī lūgt palīdzēt tiem, kam nesanāk. Uzreiz iegūstam pozitīvu sociālo efektu + kaut ko no sporta ētikas. Šo visu var elementāri noorganizēt, lai ir interesanti un vērtīgi visiem. Pat nevajag nekādus papildus budžeta līdzekļus.

Kāpēc vēl ir obligāti ieviešama 2x40 min sporta stunda? Sporta skolotājam ir daudz lielāka fiziskā un emocionālā slodze, nekā jebkura teorētiskā priekšmeta pasniedzējam. Tie ir nervi un balss saites. Un šādi katru dienu, raustoties trakā konveijerā 5-6x40 min. Stresā un pārgurumā. Lielas klases ar bieži vien grūti valdāmiem skolniekiem. Tā ir realitāte, ko es gribētu izbeigt. Sporta skolotāji IR pelnījuši normālus darba apstākļus. Tikai 40 minūšu sporta stunda neatbilst ne fiziskās kultūras, ne šī darba specifikas veselajam saprātam! Par kādu kvalitāti var būt runa?

Turpretī 80-90 minūšu sporta stunda noris daudz mierīgāk, un ir daudz labāka iespēja sasniegt attīstības mērķus. Ekonomija ir uz divām skolēnu pārģērbšanās reizēm un vienu starpbrīdi. Plus higiēna un "atiešana" no sporta. Ideālā variantā divi sporta skolotāji uz vienu klasi! Kaut vai zēniem un meitenēm atsevišķi.

Ja skolā nav iespējams ieviest divas divkāršās stundas, bet tikai vienu pāri, tad skolotājam ir iespēja informatīvi iedarboties uz bērnu vecākiem. Ja šo praksi sāktu piekopt jau no pirmās klases, tad pierastu gan vecāki (kas ir atsaucīgāki bērnam skolas gaitas sākot), gan arī paši bērni. Pierastu pie fiziskajām aktivitātēm kā pie mājas darba kopā ar ģimeni. Iegūtu gan skolnieki, gan vecāki.

Šim nolūkam mums ir nepieciešama "Fiziskās kultūras, veselīga un sportiska dzīvesveida mācību grāmata" visām trim klašu grupām. Grāmata ar vienkāršiem un gan mājas apstākļos, gan arī sporta laukumā izpildāmiem vingrinājumiem, interesantām ilustrācijām, un skolēniem nepieciešamās "sporta" teorijas saprotamu izklāstu.  Ļoti nepieciešama! Turklāt par šīs teorijas zināšanām skolotājs var izlikt vērtējumu. Nevis par sarežģītu sporta elementu izpildi.

Jā, piekrītu, ka no fiziskās sagatavotības viedokļa viena nodarbība nedēļā ir nepareizi. Taču izglītošana noteikti kļūtu labāka, un ir arī vērtīgāka lieta pati par sevi. Tiem bērniem, kas trenējas kādā sporta veidā, viena divkāršā sporta stunda ir tieši vēlama. Tiem, kas netrenējas ārpus skolas, var bez problēmām pēc stundām noorganizēt 40 minūšu "konsultāciju" vairāku klašu bērniem kopā. Šī konsultācija var būt kā tik ļoti svarīgais kustību-balsta aparāta treniņš. Kā ķermeņa nostiprināšana. Un pēc stundām atkal mums ir laiks tai pašai higiēnai. Pozitīvs noskaņojums garantēts!

Ir dzirdēts viedoklis, ka sports skolā ir tikai lai bērni izskrietos un izdauzītos. Atvainojiet - skola ir izglītības iestāde! Tā izglīto! Ar šādu pieeju mēs pēc 12 gadiem iegūsim tikai neizglītotus "skraidītājus", kuri neko sakarīgu par sportu nespēs iemācīt nākotnē arī saviem bērniem.

Esmu ar mieru par velti dalīties ar sporta skolotājiem tajās zināšanās, kurās es specializējos. Vismaz reizi divās nedēļās, ja veselība ļaus, varu solīt šādu semināru ne pārāk lielai grupai! Nu labi, tik nesavtīgs gluži es neesmu. Es būtu priecīgs, ja cilvēki nāktu ar pozitīvu attieksmi, un ja samestos man tikai vakariņām pēc darba. Tik, cik nav žēl. Nopietni!

Atgādinu, ka esmu izveidojis fb grupu speciālistiem, atbalstītājiem un interesentiem padomu un viedokļu izteikšanai. Pievienoties esi aicināts šeit. 

Un tagad, skolotāji, direktori un vecāki - uzmanību! Antra Šverna, Rīgas 41. vidusskola, "Gada sporta skolotāja 2014":

"Ja man vaicātu, ko es vēlētos uzlabot sporta skolotāja darbā kvalitātes celšanai, es teiktu, ka sporta skolotājiem piedāvāto BEZMAKSAS kursu, semināru daudzveidība un izvēles iespējas ir krietni trūcīgas. Ja, piemēram, esmu "vecā kaluma skolotājs", kas pēkšņi apgaismots un vēlas mainīt savu vadīšanas stilu, tad nav jau no kā iedvesmoties un mācīties, ja vien pats skolotājs saviem spēkiem vai finansiāliem līdzekļiem neizglītojas ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību un maksas kursu apmeklēšanu. Šogad pati esmu bijusi uz kursiem un semināru 2x, abiem šiem pasākumiem bija noderīgs saturs, BET 35 un 15 eur dalības maksa. Nevar gaidīt skaistus ziedus dārzā dziedam, ja tos nelaista, tāpat ir ar skolotāju izglītošanās iespējām un pieejamību.

Otrs lielais jautājums ir par starpskolu sacensībām visos sporta veidos, par kuru apmeklējumu skolas mērogā ir atbildīgs katras skolas sporta darba organizators. Zinot pēc savas pieredzes, varu teikt, ka vairāku skolu direktori vienkārši pieprasa, lai tiktu izcīnītas medaļas, jo tas, viņuprāt, ceļ skolas prestižu, un skolotāji skrien kā roboti pa pēcpusdienām. Mūsu skola sāka izvairīties no šādu sacensību apmeklējumiem, jo bieži vien tā nav sacensība, bet vājprāts!

Kad es ar skolēniem apmeklēju šīs rajona sacensības, tad nereti pieredzēju, ka tur tiek pārkāpta vesela gūzma sporta ētikas normu, un izstrādāti visjaunākie un neprofesionālākie krāpšanas paņēmieni, lai tikai var aiznest direktoram medaļu atrādīt. Ar savas skolas bērniem esmu pieredzējusi, ka florbolā vārtu guvumu ieskaita pēc paša tiesneša pārtrauktas spēles, vieglatlētikā viens puisis lec tāllēkšanu gan par sevi, gan par vēl kādu citu, pārvilkdams citas krāsas kreklu, bērnu neatbilstība vecuma grupām ir ikdiena utt. utjpr.

 Skolotāji paši saka, ka dēļ šīs skriešanas pa sacensībām nevar sagatavoties ikdienas sporta stundām. Man šķiet, ka šī gan ir sistēma, kura būtu spēcīgi jāmaina skolas sporta ietvaros. Es visādā ziņā atbalstu sacensības starp skolām un interešu grupām, bet ne šādā formātā. Agrāk braucām uz "Laimīti", tur bija lieliska atmosfēra un arī viss tika organizēts, tā, lai centrā būtu skolēns, nevis kauss vai medaļa, jo jāatceras, ka šis ir skolu sports, kura uzdevums ir veicināt bērnos pozitīvu attieksmi pret fiziskām aktivitātēm, prasmi darboties komandā un apgūt sporta ētiku."

Turpinājums sekos.

Comment Form