Herolds Džeimss: Desmit Veimāras mācības
Foto: AP/Scanpix

Kopš Vācijas Federatīvās Republikas nodibināšanas 1949. gadā vācieši ir bažīgi atskatījušies pagātnē uz Veimāras republikas sabrukumu 1930. gadu sākumā un nacisma uzplaukumu. Taču, tā kā daudzas pasaules demokrātijas piedzīvo arvien pieaugošu spriedzi un autoritārisma uzplaukumu, šā perioda sniegtās mācības ir jāzina arī citiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sāksim ar faktu, ka ekonomiskie triecieni – piemēram, inflācijas spirāles, depresijas un banku krīzes – ir izaicinājums visām valdībām, visur un vienmēr. Ekonomiskā nedrošība un grūtības pārliecina cilvēkus, ka ikvienam nākamajam režīmam vajadzētu būt labākam, nekā ir pašreizējais. Tā ir acīmredzama mācība ne tikai no Veimāras laikiem, bet arī daudziem un dažādiem pētījumiem par demokrātijas ekonomisko loģiku.

Otra nozīmīga mācība ir tā, ka ekstremālos ekonomiskos apstākļos proporcionālās pārstāvības princips (PR) visu var padarīt vēl sliktāku. Kad valsts politikā struktūra ir sadrumstalota, PR vēlēšanās vairākumu var iegūt visdažādākie spēki, parasti ietverot galēji kreisās un galēji labējās partijas, kas vēlas noraidīt "pastāvošo iekārtu", taču reti kad spēj rast kopsaucēju citos jautājumos.

Runājot par Veimāras pieredzi, politikas zinātnieki parasti piemin šīs divas mācības. Tomēr pārlieku bieži katra mācība tiek apskatīta izolēti, novedot pie bīstamas bezrūpības sajūtas. Pirmā mācība liek cilvēkiem domāt, ka tikai galēja ekonomiskā krīze var apdraudēt politisko sistēmu. Savukārt otrā liek cilvēkiem – maldīgi – pieņemt, ka iekārtas bez PR automātiski ir stabilākas.

Lai novērstu šādu bezrūpību, būs lietderīgi izvērtēt pārējās astoņas mācības, ko mums sniedzis Veimāras laiks. Pirmkārt, referendumi ir bīstami, īpaši, ja tos izmanto reti un elektorātam ar tiem ir maz pieredzes. Veimāras republikā nacionālsociālisti būtībā līdz 1929. gadam bija izzuduši. Taču tajā gadā partija spēja savas pozīcijas atjaunot, rīkojot kampaņu ļoti asā referendumā saistībā ar reparācijām, kas izmaksājamas pēc Pirmā pasaules kara.

Otrkārt, parlamenta priekšlaicīga atlaišana gadījumos, kad likums to neprasa, ir, maigi sakot, riskanta. Pat balsojumu, kas rada bāzi jaunām vēlēšanām, var interpretēt kā atzīšanos, ka demokrātija ir cietusi neveiksmi. 1932. gada jūlijā nacisti ieguva lielāko balsu vairumu (37%) brīvās, bet tiesiski nevajadzīgās vēlēšanās. Iepriekšējās vēlēšanas bija notikušas mazāk nekā pirms diviem gadiem, un nākamās bija paredzētas vien 1934. gadā.

Treškārt, konstitūcija ne vienmēr pasargā iekārtu. Veimāras konstitūcija, kuru izstrādāja daži tā laika viedākie un ētiskākie eksperti (Maksu Vēberu ieskaitot), bija tuvu perfekcijai. Taču, kad negaidīti notikumi – vienalga, vai drāmas starptautiskajā politikā vai nemieri iekšzemē – tiek interpretēti kā ārkārtas situācijas, kam nepieciešams papildu tiesiskais ietvars, konstitucionālā aizsardzība var strauji iet mazumā. Un demokrātijas ienaidnieki spēj radīt šādas situācijas.

Līdzīgā kārtā ceturtā mācība ir tā, ka kaitnieciska aizskatuves loma, graujot parlamentāro frakciju vienošanās, var būt uzņēmējdarbības lobētājiem.

Piektkārt, demokrātiju grauj politiskā kultūra, kuras līderi demonizē savus oponentus. Veimāras republikā šāds ieradums sāka veidoties, vēl pirms nacisti kļuva par ievērojamu spēku. 1922. gadā tika nogalināts ārlietu ministrs Valters Rātenavs, pret kuru nacionālistiski noskaņotie labējie pirms tam bija veikuši intensīvu, bieži antisemītisku naida kampaņu. Drīz pēc tam kanclers Jozefs Virts, centriski kreiss katolis, vērsās pie parlamenta labējām partijām un teica: "Demokrātija – jā, bet ne tāda veida demokrātija, kas sit dūri galdā un saka: tagad mēs esam pie varas!" Savu pamācību viņš noslēdza ar paziņojumu, ka "ienaidnieks atrodas pa labi", – apgalvojumu, kas tikai vēl vairāk uzpūta tribālisma liesmas.

Sestkārt, bīstama var būt prezidenta ģimene. 1925. gadā par Veimāras prezidentu tika ievēlēts jau cienījamos gados esošais feldmaršals Pauls fon Hindenburgs, kuru 1932. gadā pārvēlēja amatā. Taču jau 1930. gadu sākumā pēc vairākām nelielām triekām viņš cieta no demences, un jebkuru pieeju prezidentam kontrolēja viņa gļēvais un nespējīgais dēls Oskars. Rezultāts bija tāds, ka viņš beigu beigās parakstīja itin visas vienošanās, kas vien viņam tika noliktas priekšā.

Septītkārt, dumpinieku grupai nav nepieciešams vispārējs vairākums, lai kontrolētu politiku, arī PR sistēmā. Lielākais balsu skaits, ko nacisti jelkad ieguva, bija 37% 1932. gada jūlijā. Nākamajās vēlēšanās, kas tika rīkotas novembrī, atbalsts viņiem bija samazinājies līdz 33%. Diemžēl šis samazinājums pārējām partijām nacistus lika novērtēt pārāk zemu un uzskatīt tos par iespējamu koalīcijas partneri.

Astotkārt, pie varas esošās amatpersonas var izdzīvot, kādu laiku uzpērkot neapmierinātos iedzīvotājus, taču ne mūžīgi. Veimāras laikā Vācijas valsts nodrošināja dāsnus pašvaldības mitekļus, pašvaldības pakalpojumus, lauksaimniecības un ražošanas subsīdijas un uzturēja lielu civildienestu, taču tas viss tika finansēts uz parādu rēķina.

Patiesi, sākotnēji šķita, ka Veimāras republikas ekonomika ir brīnums. Tikai vēlāk ar Vācijas politiku nogāja greizi, valdībai meklējot atbalstu ārvalstīs. Citām valstīm bija grūti noticēt valdības brīdinājumam, ka bez steidzamas palīdzības notiks politiskā katastrofa. Un vēl grūtāk būtu bijis pārliecināt savus vēlētājus palīdzēt Vācijai finansiāli.

Bieži vien tiek pieņemts, ka valstis ar mažoritāru vēlēšanu sistēmu – tādu kā Amerikas Savienotajās Valstīs vai Apvienotajā Karalistē – ir dzīvotspējīgākas nekā valstis ar PR sistēmu. Galu galā ASV un Lielbritānijas demokrātijas ir senākas, ar dziļāk iesakņotu politiskā pilsoniskuma kultūru.

Tomēr realitātē šīs sistēmas vēl aizvien laika gaitā var kļūt viegli ievainojamas. Piemēram, apmērs, kādā valsts ekonomika ir atkarīga no ārvalstu noguldītājiem ("citu cilvēku naudas"), ilgu laiku var būt politiski nesvarīgs. Taču ar norēķinu konta deficītu 3,7% un 3% apmērā no IKP, kā šogad tiek prognozēts attiecīgi ASV un Lielbritānijai, būtu jāsāk rēķināt līdzi, īpaši, ja ASV un britu vēlētāju izolacionistiskais nacionālisms atņem ilūzijas šo zemju ārvalstu kreditoriem.

* Herolds Džeimss ir vēstures un starptautisko attiecību profesors Prinstonas Universitātē un Starptautiskās pārvaldības inovāciju centra vecākais līdzstrādnieks.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form