Ekonomija, samazināšana, krīze... Dzirdam šos vārdus pusgada garumā ikkatru dienu. Jau esam pieraduši, tāpēc uztveram bieži kā anekdoti. Tikai šīs anekdotes būtību izjūtam kā reālu apdraudējumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu un darbinieku arodbiedrībai (IVPADA) sekojot līdzi notiekošajam valstī, izvērtējot situācijas izklāstu no dažādu politiķu, atbildīgu amatpersonu redzesloka, valdībā pieņemtos lēmumus, ir radušās nopietnas bažas par amatpersonu, kas nodrošina sabiedrības, tajā skaitā arī valdības vīru, drošību. Esam spiesti vērst valdības uzmanību uz apstākļiem, kas šobrīd ir izveidojušies, jo situācijas labošanai tādā veidā kā tiek lēsts masu medijos, neredzam perspektīvu.

Pēdējā laikā masu medijos plašam sabiedrības lokam tiek sniegta stindzinoša informācija par to, ka katru dienu valstī notiek slepkavības, bruņoti uzbrukumi, laupīšanas un zādzības. Cietušie šajā situācijā ir visdažādākie sabiedrības slāņi. Iedzīvotāji cieš no smagu un sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu uzliesmojuma, un ikkatrs aptver, ka noziedznieku skaits valstī ir krietni palielinājies un tam ir tendence palielināties. Te ir vieta narkotisko un psihotropo vielu, alkohola ietekmē izdarītām laupīšanām, slepkavībām cietsirdīgā veidā, seksuālām vardarbībām. Masu mediji nepārstāj informēt sabiedrību par to, ka vainīgiem tiek piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums. Bet šie aizturētie jau netiek izsūtīti uz Sibīriju vai kur citur, bet gan nogādāti tieši uz Latvijas cietumiem.

Ir skaidrs viens- cietumi, kas pilda kriminālsodu izpildes funkcijas un reālo brīvības atņemšanas soda izpildi, ir bijuši jau senos laikos, bet vai būs tagad...?!

Liels solis kriminālsodu izpildes praksē pēdējo gadu laikā tika sperts līdz ar jauno Eiropas Cietumu noteikumu pieņemšanu 2006.gadā. Ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, integrējoties tās struktūrās, cietumu sistēmas morālās un ētiskās attiecības mūsu valstī centās tuvināt modernas soda izpildes filozofijas standartiem, īpaši ņemot vērā to, ka sods jāīsteno taisnīgos apstākļos, jārespektē katra ieslodzītā cilvēktiesības un viņa personību, brīvību neierobežot vairāk, kā to nosaka likums, tiesas spriedums un pēc iespējas atteikties no represīvām metodēm- tās ir pamatprasības, kas jāievēro penitenciārajām iestādēm.

Tikai vai šīs valsts situācijas apstākļos spēsim to īstenot- māc pamatotas šaubas. Koncepcijām, resocializācijas jaunajam modelim, uzvedības korekcijas veidošanas programmām pārvilkta liela svītra.

Neticami, bet fakts, Latvijā pēdējo mēnešu laikā ieslodzījuma vietās ieslodzīto skaits ir palielinājies par 700. Savukārt, cietumu finansējuma apjoms ir tik tālu "apcirpts", ka ne tikai ieslodzīto, kas skaitās pilnā valsts apgādībā, uzturēšanas uzlabošanai, pat minimālai sadzīves vajadzību nodrošināšanai nepietiek. Finansējums salīdzinoši ar 2008.gadu ir samazināts vairāk nekā par 9 miljoniem latu. Tikai šī gada četros mēnešos tas ir samazināts jau vairākas reizes. Vai tas bija prātīgi darīts?

Ieslodzītie jau tagad ir iesnieguši dažādās instancēs neskaitāmus iesniegumus par sadzīves vajadzību nodrošināšanas pārkāpumiem, kas visdrīzāk tiks vinnēti un Ieslodzījuma vietu pārvaldei (Pārvalde) būs jāmaksā kompensācijas, kas īstenībā tomēr ir valsts nauda. Vai šajos gadījumos būs vainīgas Pārvaldes amatpersonas? Kā lai nodrošina ieslodzīto uzturēšanu?

Ministru kabinets ir noteicis ministrijām veidot budžeta samazināšanu par 40%. Tā taču ir puse no jau tā nepietiekamā finansējuma! Tiek paustas idejas par 4 cietumu slēgšanu. Pie ieslodzīto skaita pieauguma tendences? Atgriezīsimies 90-gados? Trīsstāvu gultas, gulēšana maiņās, viens uzraugs uz pieciem stāviem? Vai tiešām ir jānotiek kam ārkārtējam, lai pievērstu uzmanību tam, ka šai valsts funkcijai nav pēdējā loma sabiedrības drošības saglabāšanā. Izskatot jautājumus par finansējuma „apcirpšanu", neviens jau nav iedomājies, ka, ja ieslodzījuma vietas klusē un godbijīgi vēro ar cerību, ka varas pārstāvji esošajā situācijā sapratīs sabiedrības drošības apdraudējumu, tas nenozīmē, ka tās klusēs arī turpmāk. Situācija ar katru dienu sāk saasināties. Pacietības mērs ir izsmelts!

Eiropas Cietumu noteikumi paredz ieslodzījuma vietu darbinieku pietiekamu atalgojumu, lai tas varētu piesaistīt un paturēt darbiniekus, sociālajām garantijām un nodarbinātības nosacījumiem jāatspoguļo tas, cik sarežģīts ir darbs tiesībaizsardzības iestādēs.

Pārvalde ir darījusi visu iespējamo taupības režīma ievērošanā optimizējot cietumus, izvērtējot amatpersonu un darbinieku noslogotību un lietderīgu to izmantošanu. Amatpersonu un darbinieku samazināšana? To var, tikai vai būs iespējams nodrošināt cietumu funkciju izpildi, ja uzticēs vienam darbiniekam 500 ieslodzīto uzraudzību, sociālo rehabilitāciju un citas funkcijas? Vai tad atradīsim entuziasma pārpilnus darbiniekus, kas pildīs šos pienākumus par niecīgu algu bez jebkādām sociālajām garantijām, riskējot ar savu dzīvību un veselību? Šobrīd ir noņemti visi iespējami pabalsti un piemaksas, kas īstenībā sastāda dienesta atalgojumu. Ikkatrs darbinieks ir zaudējis vidēji 150 Ls mēnesī. Ar kādu noskaņojumu lai stājas dienesta pienākumu pildīšanai, kādas pozitīvas domas lai ietver, ja nomāc komunālo pakalpojumu apmaksa un cenas pārtikai? Pazūd uzmanība, piesardzība, pašaizliedzība... Pieaugs nelegālu sakaru skaits ar ieslodzītajiem. Ne jau tāpat vien bija noteikts izdienas stāžs, kas dod tiesības uz šo pensiju, sociālās garantijas, tam visam ir pamatojums. Cilvēkam, strādājot ar ieslodzītajiem, ir milzīga psiholoģiska slodze, kas ietekmē viņa veselību. Jaunas ģimenes, kur mācās gan paši, gan jāskolo bērni, kā lai izdzīvo? Laikā, kad penitenciārajā sistēmā trūkst jaunu speciālistu ar speciālajām zināšanām, mums viņi, acīmredzot nav vajadzīgi. Tagadējais atalgojums neļauj apmaksāt ne pašam, ne arī valsts sedz, jo tā pati kompensācija mācību apmaksas segšanai 50% apmērā ir noņemta.

Vai valdībai rūp valsts un sabiedrības drošība? No tā visa var secināt, ka nerūp nemaz. Gan jau izvilks, izturēs? Ja neizturēs? Jā, var aizbildināties ar zvērestu vai normatīvajiem aktiem, kur noteikti pienākumi. Tikai šobrīd tiesību un sociālo garantiju paliek aizvien mazāk, īstenībā jau tādu nemaz nav, bet pienākumu apjoms un atbildība gan pieaug.

Tajā pat laikā ir valsts institūcijas, kas nav izjutušas un neizjutīs ne krīzi, ne samazināšanu, ne taupību.

Vai nav pārsteidzīga rīcība ar tiesībsargājošo iestāžu amatpersonu, darbinieku atalgojumu samazināšanu un sociālo garantiju "apcirpšanu" ?

Vai tiešām ne Iekšlietu ministrijai, ne Tieslietu ministrijai cietumi savā pārraudzībā, ne arī sabiedrībai nav vajadzīgi? Varbūt cietumi arī tiešām nav vajadzīgi? Profesionāļi, mēģiniet iztēloties situāciju, ja cietumi vienu darba dienu pildīs tikai ieslodzīto uzraudzību cietumā un neko vairāk... Cik tiesas sēžu un izmeklēšanas darbību nenotiks, cik advokātu nevarēs satikties ar saviem aizstāvamajiem, cik ieslodzīto nevarēs satikties ar radiniekiem un izmantot telefonsarunas, neapmeklēs skolu un arodskolu, cik zaudēs tie komersanti, kuri vēl nodarbina ieslodzītos, cik ieslodzīto nesaņems vēstules no radiniekiem un atbildes uz sociālajiem un citiem svarīgiem jautājumiem. Valdība ir tam gatava? Ja cietumi prasa pārlieku lielu finansējumu to uzturēšanai, varbūt valdība un sabiedrība piekritīs tam, ka atbrīvosim visus 7 tūkstošus!? 

Varbūt jāmeklē iespējas veicināt ekonomikas un sabiedrības labklājības pat ne jau augšupeju, bet tās saglabāšanu, nevis nogriezt, nogriezt līdz absurdam. Kas paliks un kā paliks- vai tas kādu interesē? Ja nepieciešams slēgt cietumus, tad varbūt prātīgāk būtu to vietā celt vienu jaunu cietumu, izmantojot pašu ieslodzīto darbarokas un piesaistot investīcijas. Proti, lai to varētu realizēt, nepieciešami likumu grozījumi, ko mūsu valdībā ir iespējams izdarīt „diennakts laikā".

Vai nebūtu lietderīgi ieklausīties pieredzējušo darbinieku viedokļos, izbraukt uz vietām, vismaz veidot dialogu, nevis pieņemt lēmumus, neredzot reālo situāciju un noskaņojumu? Jā, pieredzējušu darbinieku tūlīt jau nebūs, aizies pensijā pat pašiem tam neesot gataviem. Aizies ar nospiestu sirdi, cietuma vadības paspiestu roku un vārdu "paldies". Jaunie? Lai varētu strādāt pilnvērtīgi, diemžēl ar teorētiskām zināšanām vien nepietiek, vajadzīga prakse, kam nepieciešams laiks. Šobrīd pārsvarā strādā pieredzējuši darbinieki, kuriem atliek līdz pensijai 1-2 gadi vai ir gatavi aiziet jau šodien, un pavisam jauni. Rodas sajūta, ka cilvēciskās vērtības ir zudušas. Cilvēks nav cilvēks, bet robots, kuru "ieprogrammē" kā vēlas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu un darbinieku arodbiedrība neprasa ne sociālās garantijas, ne atalgojumu kā visās Eiropas Savienības valstīs, bet lūdz iespēju pārskatīt un:

1) Piešķirt Pārvaldei (ieslodzījuma vietām) valsts noteikto funkciju izpildei pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu ieslodzīto primāro uzturēšanu un darbinieku atalgojumu 2008.gada līmenī;

2) Atjaunot uzturdevas kompensāciju 120 Ls apmērā 2009.gadā vai garantēt tās izmaksu par 2009.gadu 2010.gadā;

3) Atjaunot atvaļinājuma pabalstu amatalgas apmērā 2009.gadā vai garantēt tās izmaksu par 2009.gadu 2010.gadā;

4) Atjaunot kompensāciju, kas sedz pusi no gada mācību maksas, izmaksas amatpersonām, kuras nepārtraucot dienesta pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās par maksu valsts akreditētā augstākās izglītības iestādē, lai iegūtu dienesta pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas.

Izlasiet, padomājiet, izvērtējiet pirms "ņemt rokās šķēres"!!!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form