Nereti, kad Latvijas publiskajā telpā tiek uzsākta diskusija par dzimumu līdztiesību vai feminismu, runātājs tiek apklusināts ar frāzi: "Priecājies, ka nedzīvojam X (lasīt – valsts planētas dienvidu puslodē), tur sievietes patiesi ir apspiestas." No vienas puses – nav melots. Kā zināms, Latvijā ir stingri dzimumlīdztiesības principi – mēs visi esam vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. No otras puses – tikai tāpēc, ka kaut kur ir "sliktāk", nenozīmē, ka, nu, "jāsēž biksēs", klusējot par aspektiem, kur progress mums krietni pieklibo.
Atgādinājumam tikai daži – joprojām aktuāls ir jautājums par atalgojumu. Proti, vidēji par katru eiro, ko nopelna vīrietis, sieviete Latvijā saņem vien 78 centus. Tāpat skaudra statistika, no kuras nekādi netiekam vaļā, attiecas uz vardarbību. Latvijā sieviešu īpatsvars, kuras kopš pusaudža gadiem ir pieredzējušas fiziska vai seksuāla rakstura vardarbību no saviem vīriešu partneriem, ir 33%, kas ir sliktākais rādītājs ES.
Veicot pašmāju eksperimentu, kurā aplūkoti dažādu sieviešu pieredzes stāsti, arī gūstam ieskatu, kā šie un citi aspekti ielaužas Latvijas sieviešu ikdienā.
Video aplūkoti dažādi sabiedrībā iesakņojušies stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām un to, kas ir "sievišķīgi" un kas – "vīrišķīgi". Viens piemērs, kas izskan video, ir jautājums par prasmi nomainīt automašīnai riepu. Lai arī dažas sievietes to prot izdarīt, video izskan, ka tas nav "sievišķīgi" un ka "sievietei tas nebūtu jādara". Tāpat visas eksperimenta dalībnieces "piekrīt" vai "drīzāk piekrīt" apgalvojumam, ka Latvijā pastāv diskriminācija pret sievietēm. Apgalvojumu papildina situācija iz dzīves, kurā sieviete strādā "vīrišķīgā" profesijā – viņa ir pilote.
Sieviete atzīst, ka darba vidē izjūt lielu spiedienu attiecībā uz to, kā sevi prezentē, ko dara un ko saka, – kaut kas, kas viņas vīriešu kolēģiem nav bijis jāpieredz. Tieši šīs spriedzes un diskriminācijas dēļ viņa kļuvusi izcila savā profesijā. Bet par kādu cenu?
Interesanti, ka, lai arī visas dalībnieces uzskaita vēl citus ikdienišķas diskriminācijas piemērus, ar kuriem katrai ir nācies saskarties, uz jautājumu, vai sevi uzskata par feministi, atbildes variē. Protams, lai uz to būtu vieglāk atbildēt, vispirms jādefinē, kas ir feminisms. Vienkāršojot –feminisms ir pārliecība, ka starp dzimumiem ir jāpastāv līdztiesībai un ka visiem* dzimumiem jābūt vienādām politiskajām, sociālajām, seksuālajām, intelektuālajām un ekonomiskajām iespējām. Domājams, ka jebkurš piekritīs, ka tā tam vajadzētu būt, tomēr Latvijas sabiedrībā šim vārdam ir negatīva konotācija, ko bieži pavada frāzes – "Visas feministes ir histēriskas un ienīst vīriešus!", "Viņām nepatīk sievišķīgi ģērbties un krāsoties!" u. c. No vienas puses, nav jābrīnās, ka dabīgi ir vēlme no šī termina disociēties. Bet tā tam nevajadzētu būt.
Iespējams, šo problēmu mēs varēsim atrisināt tikai tad, kad kā sabiedrība beigsim uz lietām raudzīties binārajās kategorijās (šajā gadījumā – sievišķīgajā un vīrišķīgajā), tādējādi attālinoties no striktajiem dzimumu stereotipiem, kas mūs lielā mērā ierobežo. Bet par to parunāsim citreiz...
* Mūsdienu feminisma skolas pamatā iedalās divās apakškategorijās: (1) kur ceļš uz līdztiesību tiek redzēts tradicionālajā – stingri binārajā – dzimumu sadalījumā un (2) kur ceļš uz līdztiesību ir intersekcionāls (iekļaujot dzimtes fluiditātes un sociālā dzimuma aspektus).
" Safe Space" ir 2019. gada novembrī dibināta biedrība, kuras mērķis ir veicināt izpratni par mazāk aizsargātām sabiedrības grupām un identitātēm Latvijā. Iesaisties arī tu, pievienojoties vai atbalstot iecietīgākas sabiedrības veidošanu. Vairāk informācijas meklē www.safespace.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
