Izmantojot izdevību, nevaru nepateikt „paldies” žurnāla autoriem arī par Krīzes centra „Skalbes” Bērnu uzticības tālruņa reklāmu tieši pie slejas par vīriešu problēmām ar sievietēm un seksu. Negribētos gan domāt, ka īsts vīrietis šos jautājumus risina, zvanot uz uzticības tālruni, kas paredzēts bērniem un jauniešiem; cerams, ka tā vienkārši ir muļķīga kļūda, radusies nezināšanas dēļ.
Var izdarīt dažus spekulatīvus secinājumus: 1) iespējams, ka vīriešos pastāvīgi tiek kultivētas neirotiskas bažas par viņu potenci, 2) vīriešus sabiedrībā mēģina padarīt atkarīgus no sievietēm un bezspēcīgus, maskējot to ar aktīvu iekarotāja pozīciju, 3) rodas jautājums, kāpēc vīriešu žurnālā vairāk ir sievietes, nevis paši vīrieši? Pēc idejas mums katram vispirms ir jādomā par sevi un tikai tad – par otru. Tātad pašiem vīriešiem būtu jābūt primāriem... 4) Kāds piemērs: „Kad meitene paver muti... jums atliek tikai brīnīties un labi ātri pierakstīt sievišķās valodas pērles,” liek secināt: ja ir tik svarīgi uzsvērt sieviešu prāta spēju iedomātās nepilnības, tad jau vīriešos pastāvīgi tiek uzturētas raizes par viņu intelektu. Bet varbūt bailes no pretējās sabiedrības tendences – dzimumu unificēšanās, „saplūšanas” un robežu zuduma starp tiem - ir tik paniskas, ka atšķirības tiek uzsvērtas tādā drusku hiperkompensētā veidā.
Turpinot analīzi, jāpriecājas, ka nākošie top 10 rādītāji ir mūzikas aparatūrai un diskiem - 22 bildes. Tad seko 21 mašīnu bilde, no kurām diemžēl 18 ir avarējušas (nesaprotu, kāpēc vīriešus grib redzēt tik destruktīvus!). Kas vēl patīk vīriešiem? 11 bildēs ir daba un dzīvnieki. Mīļi! Vēl vīrieši ģērbjas (6 bildes), lieto mobilos tālruņus, datorus, alkoholu, ieročus (4). Miroņgalvu attēli un gruveši (2) ir vairāk nekā grāmatas un televizori (1). Vēl daži interesanti dati par to, kā tiek attēloti paši vīrieši. 11 gadījumos viņi reklamē apģērbu, 3 gadījumos – kosmētikas preces. Tātad īsti vīrieši ir skaisti un rūpējas par savu izskatu. Visu cieņu – īsti vīrieši rūpējas arī par veselību – 5 fotogrāfijās ir dakteri, un smēķēšanas apjoms ir relatīvi mazs – tikai 2 bildes. Ir arī kautiņi, šaudīšanās, sakropļota Švarcenēgera seja u.c. Jāpiebilst, ka bija arī 11 komiksi, kas acīmredzot rāda, ka īstiem vīriešiem ir attīstīta humora izjūta.
Visticamākais, šie dati nevar tikt attiecināti uz vīriešiem vispār. Daļa no tā droši vien ir vienkārši labs paraugs kādai kārtējai maskai, kuru mēģina uzlikt vīriešiem un kuru gribot- negribot daudzi varbūt arī attiecina uz sevi. Un tas darbojas ne tikai uz vīriešiem – arī sievietes bieži tic šiem mītiem (piemēram, organizējot vīriešu atbalsta grupas, kritiku saņēmām arī no sievietēm, kuras domāja, ka vīrietim nevajag neko citu kā vien sievieti, naudu un mašīnu). Tomēr: kādi „drīkst” būt „īsti vīrieši”? Bagāti, vienmēr veiksmīgi, vienmēr spējīgi uz seksu, heteroseksuāli, laimīgi, stipri, vēsi, nejūtīgi? Par ko runā „īsti” vīrieši? Sievietes, mašīnas, nauda, mūzika, reizēm politika. Tas ir pavisam normāli. Bet vai viņi runā par sevi? Vai viņi drīkst runāt par sevi? Kādas ir vīriešu problēmas? Vienīgās, kurās viņi atzīstas, spriežot pēc masu saziņas līdzekļiem, ir seksuāla rakstura: peņa garums, potences problēmas, STS u.c. Vai vīriešiem ir arī citas problēmas? Nezinu. Spriežot pēc tā, cik viņi par tām runā – drīzāk nē. Pēc tā, cik meklē psihologu palīdzību – arī nē (80% - sievietes, 20% - vīrieši). Taču pēc dzīves ilguma, alkohola un narkotiku patēriņa, azartspēļu atkarības, kā arī pašnāvību skaita – drīzāk jā un diezgan daudz. Protams, liela daļa šīm problēmām sakņojas ne tikai tradicionālajos stereotipos par vīriešiem, bet arī viņu bērnības pieredzē, par kuras rašanos vienlīdz atbildīga gan viena, gan otra dzimuma vecāku puse.
Pavisam nelāgi paliek, kad atceros kādu skumju iedzēruša vīrieša monologu:
„Vientuļi,” viņš teica. „Derētu kāda vecene. Viena tikko aizgāja. Viņa bija neciešama ar saviem mūžīgajiem pārmetumiem. Droši vien atrada citu veci. Visticamākais. Seksā bija laba, bet pēdējā laikā nedeva. Laikam palieku par vecu. Bet labi, ka nepiekritu Veltai. Viņa bija pārdevēja veikalā. Tā jau labs cilvēks. Jau sen uz mani acis meta. Bet nu nē, labāk vienam. Kad man tas viss pieriebsies, skapī ir tēva vecā bise. Pagaidām pietiek ar šņabi. Tas gan garšo. Tāpat kā tēvam. Viņš ilgi nedzīvoja. Bet vecenes mīlēja. Atceros, kā man bija jāguļ tajā vienistabas dzīvoklī turpat blakus, kamēr viņš ar kārtējo mīļāko....”
Protams, ir grūti iedomāties, kā ar šādu pieredzi un šādām maskām vispār var gribēties meklēt palīdzību vai runāt ar kādu. Nesen atkal dzirdēju veco metaforu par eskimosiem, kuriem ir vismaz 100 vārdu, ar kuriem viņi apzīmē sniegu, bet Floridā – tikai viens. Man negribas teikt, ka sievietēm ir daudz veidu, kuros viņas runā par to, kā jūtas, bet vīriešiem tikai viens: „Normāli.” Tomēr bieži realitātē laikam tā sanāk. Būt īstam vīrietim nav viegli.