Latvijā vizuālās mākslas jomā pēdējo gadu laikā arvien aktuālāka ir kļuvusi jauno mākslinieku paaudzes parādīšanās, tāpēc par objektīvu nepieciešamību ir kļuvusi šo mākslinieku snieguma novērtēšana un salīdzināšana ar jau notiekošo Latvijas mākslas vidē, tādā veidā izceļot jaunpienācējus un parādot tos plašākai sabiedrībai.
Kā vienu no nozīmīgākajiem notikumiem mākslas nozarē, kas varētu radīt jaunu perspektīvu turpmākai izaugsmei, redzu Purvīša balvas pasniegšanu, jo šīs balvas kandidātu vidū sastopamas gan jaunas personības, gan arī sevi jau pierādījuši mākslinieki.

Sabiedrībai visbiežāk par konkrētu mākslas virzienu un jau zināmiem māksliniekiem ir izveidojies noteikts priekšstats - par viņu darbiem un to, kā tie pasniegti. Savukārt par jaunajiem jāsaka, ka tā ir niša, kura nes sevī zināmu noslēpumainību, mākslinieki nav tik atpazīstami un visiem zināmi. Viņi ir ļoti dažādi un spēj radīt ap sevi un savu mākslu daudzveidīgus notikumus, taču mūsdienu informācijas telpā iespējas izsekot līdzi visam aktuālajam ir ierobežotas - respektīvi, aktualitāšu ir tik daudz, ka izlasīt, apskatīt un uzzināt visu nav fiziski iespējams.

Tā kā pēdējā laikā mākslā, jo īpaši ar jauno mākslinieku piedalīšanos notiek arvien vairāk pasākumu, sabiedrībā sākusi rasties interese par to, kuras jaunās personības Latvijas mākslas vidē spēs pārliecinoši parādīt savu talantu. Spēju radīt daudzveidīgus notikumus mākslā daļa no viņiem jau nodemonstrējusi, taču pats galvenais ir tas, kā viņi spēj ar savu darbu uzrunāt skatītāju, vērtētāju, pircēju. Tajā brīdī ir tikai mākslas darbs, kas uzrunā bez papildu informācijas par to, cik atzīts, aktuāls ir šis mākslinieks vai arī kā viņš pierādījis sevi līdz šim. Manuprāt, katram ir svarīgi saņemt šo atzinību par savu darbu jau pašā sākumā, nevis mākslīgi radīt savu tēlu, popularitāti un tādā veidā piesaistīt auditoriju.

Šo iemeslu dēļ ir runāts par jauna laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, atsevišķas galerijas un izstāžu zāles cenšas veicināt tieši jaunākās paaudzes mākslinieku izpausmes iespējas, taču līdz šim pietrūcis pietiekami objektīva apvienojošā faktora - kā tāda, pēc kā plašāka sabiedrība (kas, iespējams, mākslas aktualitātēm seko līdzi tikai fragmentāri) var izdarīt savus secinājumus un veidot jaunus priekšstatus.

Kā vienu no šādiem vienojošiem faktoriem es redzu šogad dibināto Purvīša balvu, kuras pirmā pasniegšana jau tuvojas. Tomēr jau tagad redzams, ka eksperti, kuri strādā, vērtē un nominē balvas kandidātus, cenšas aptvert visu plašo spektru, ievēro un parāda citiem gan vecākās paaudzes mākslinieku sniegumu, gan jaunās paaudzes "uznācienus".

Balvas dibinātāji gada sākumā solījās to pasniegt vismaz turpmākos 10 gadus - reizi divos gados. Tas, manuprāt, ir nozīmīgs laika periods, vēsturisks etaps, kura aculiecinieki esam mēs paši, un par šo laika posmu mums nevajadzēs lasīt grāmatās, bet gan reizi divos gados mēs varēsim redzēt spilgtākos māksliniekus un viņu darbus vienuviet. Tādas iespējas mums nekad nav bijis, un tas ir būtisks ieguldījums Latvijas mākslas vēsturē.

Tiesa gan, jau agrāk dzirdētas dažādas pārdomas par balvas piešķīrējiem. No vienas puses, Nacionālais mākslas muzejs, kura darbība šādas balvas izveidē un pasniegšanā ir tikai loģiska, no otras - privāts atbalstītājs, turklāt vēl strādājošs jomā, par kuru dzirdēti dažādi spriedumi un pārdomas.

Manuprāt, tuvojoties pirmās balvas pasniegšanas brīdim, diskusijas par šo jautājumu atkal aktualizēsies, taču, strādājot ar māksliniekiem - jo īpaši jauno paaudzi, es teiktu, ka nekādu pretrunu tur nesaredzu. Tas, ka SIA "Alfor" ir radījis šādu saikni, sava veida precedentu starp mākslu un azartspēlēm, nav nekas nosodāms, tas pat ir labi un atzinīgi vērtējams, jo pamudina arī citus uzņēmējus iesaistīties, investēt savus līdzekļus tādā apjomā un ilgtermiņā, kas attīstītu kādu nozari kopumā.. Ir daudz sfēru, kurām noderētu šāda palīdzība, turklāt tas arī liek sabiedrībai līdzdarboties - salīdzināt un izvērtēt, diskutēt un izdarīt secinājumus.

Turklāt zīmīgi, ka tāpat kā azartspēles ir izklaide, arī māksla ir veids, kā cilvēki izklaidējas un gūst baudu. Vieni izvēlas baudīt mākslu, citi spēlēt, turklāt vēl kāda būtiska kopīga iezīme - abas šīs jomas parasti izraisa dzīvas diskusijas sabiedrībā.

Purvīša balvas piešķiršanā iesaistītie žūrijas locekļi un eksperti ir sabiedrībā zināmi ar mākslu un arī citām sfērām saistīti cilvēki - ja es redzu žūrijas vidū tādas personības kā Eduards Klaviņš, kurš ir viens no izcilākajiem mākslas zinātniekiem, daudzu grāmatu autors, tad jebkuras diskusijas par ētiskumu vai neētiskumu, manuprāt, vispār atkrīt. Tāpat arī, piemēram, Artis Svece, kurš nav mākslas pārstāvis, taču viņa esamība ekspertu vidū arī ir viens no indikatoriem, kas liecina par šādas balvas objektivitāti.

Purvīša balvu, kā zināms, gatavojas pasniegt tikai vienam māksliniekam reizi divos gados, kas ir šķietami reti, tomēr šī iemesla dēļ balva kalpos kā stimuls un kvalitātes apzīmējums - Purvīša balvai ir visas iespējas kļūt par kvalitātes etalonu un mērķi, uz ko tiekties Latvijas māksliniekiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!