To papildina apjomīgs Komisijas dokuments – 2021. gada izaugsmes stratēģija, kas iezīmē konkrētus virzienus un mehānismu 672,5 miljardu eiro liela Atveseļošanās un noturības finansējuma izmantošanai. Vēl detalizētāku ieskatu par Eiropas digitālo dekādi gandrīz stundu garā preses konferencē sniedza Komisijas vadītājas vietniece Margrēte Vestagere un iekšējā tirgus komisārs Tjerī Bretons.
Arī Latvijā rudens darba cēliens ir iesākts ar jaunu sparu – tiek plānots 2021. gada budžets un vienlaikus domāts par Eiropas atbalsta naudas pielietojumu. Kopējie Latvijai pieejamie cipari vēl nav zināmi, bet tie nebūs mazi, jo no augstākminētajiem paziņojumiem izriet – Eiropa ir izvirzījusi svarīgus un ambiciozus mērķus, lai no vīrusa radītās krīzes iznāktu spēcīgāka. Tas prasa visu dalībvalstu ieguldījumu gan vārdos jeb politikas veidošanā, gan darbos – naudas gudrā tērēšanā.
"Nekāpt uz vecajiem grābekļiem"
Latvijai diemžēl ar naudas tērēšanu digitālajā nozarē iet ļoti raibi, lai izteiktos diplomātiski. Projekti ir bijuši dažādi, lieli un mazi, veiksmīgi un neveiksmīgi. Katrs no mums var aizpildīt šīs kategorijas pēc savas pieredzes un vērtējuma, var gūt dažāda veida apliecinājumus arī starptautiskos pētījumos. Taču visus šos stāstus un viedokļus raksturo viena kopīga iezīme – informācijas tehnoloģiju projekti, tāpat kā politika šajā nozarē, ir fragmentēti. Kā un kāpēc – vēsture ir gara. Var atsvaidzināt zināšanas par e-lietu ministrijas likteni, palasīt Valsts kontroles ziņojumus vai izpētīt atsevišķos projektus – kā veiksmīgos, tā neveiksmīgos.
Šodien svarīgi ir "nekāpt uz vecajiem grābekļiem". Protams, kāpt varēs arī "uz jauniem", un tādu noteikti būs daudz – Latvijas un Eiropas digitālās nākotnes būvniecībā kā iekšēju, tā ārēju šķēršļu netrūkst. Tāpēc, pirmkārt, kritiski svarīga ir digitālās nozares vienota valsts politika. Par šīs politikas īstenošanu atbildīgas var būt dažādas ministrijas un valsts institūcijas, tajā līdzdarbojas arī privātais sektors. Bet lai Latvijas digitālā politika mērķtiecīgi kalpotu mūsu visu labklājībai un valsts ilgtspējai, tai jābūt koordinētai un ar skaidri noteiktu politisku atbildību. Ar politiski atbildīgu amatpersonu par šīs jomas horizontālo pārvaldību.
Priekšnosacījums – infrastruktūra un digitālās prasmes
M. Vestagere savā uzrunā norāda, ka periodam līdz 2030. gadam ir jābūt Eiropas digitālajai desmitgadei. Šim nolūkam tiks atvēlēti 20 % no visa Eiropas nākotnes budžeta NextGenerationEU, un prioritātes ir strukturētas tā, lai ieguvums būtu visai sabiedrībai. Tik lieli naudas ieguldījumi mums tuvākā nākotnē nebūs pieejami. Tāpēc, otrkārt, tieši tagad naudas tēriņi mums ir gudri jāplāno un gudri jāiegulda.
Ne visi Eiropā, atšķirībā no Latvijas, var lepoties ar ātru internetu, tāpēc šim virzienam tiks atvēlēts ievērojams finansiāls atbalsts. Atbalsts tiek piedāvāts gan nacionālā līmenī un reģionu attīstībai, gan Eiropas kopīgai infrastruktūrai, piemēram, veidojot Eiropas "mākoni" jeb ieguldot skaitļošanas spējās – superdatoros.
Latvijā ātrs internets ir pieejams gan caur mobiliem datiem, gan platjoslas interneta, taču resurss nav līdz galam izstrādāts un izmantots, lai sasniegtu visus Latvijas iedzīvotājus un sniegtu cerētos rezultātus. Dažreiz pietrūkst "pēdējās jūdzes", citos gadījumos iestādes vēlas savus risinājumus jeb datu centru, citviet skolām nav nepieciešamā tehniskā nodrošinājuma darbam attālināti. Kā valsts, tā pašvaldību un privātā sektora līmenī ir jārod sinerģija izmantot esošos resursus un nodrošināt trūkstošo, lai kalpotu reģionu attīstībai un visām sabiedrības grupām. Dažreiz pietiktu pat ar konstruktīvu informācijas apmaiņu starp resoriem, lai piekļuve infrastruktūrai uzlabotos.
Infrastruktūra iet roku rokā ar prasmi to izmantot – no skolas sola līdz doktorantūrai, no pārtikas veikala pakalpojumiem interneta vietnē līdz kvantuma kriptogrāfijai. Zināšanas ir nepieciešamas kā vispārīgas, tā specializētas. Kā rāda COVID-19 krīzes laiks, lai mācītos un strādātu, ne vienmēr ir nepieciešams dzīvot lielpilsētas centrā. Protams, Izglītības un zinātnes ministrija plāno modernas mācību programmu, un Ekonomikas ministrija rūpējas par cilvēkkapitāla prasmēm, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mudina veidot kompetenču centrus valsts pārvaldē un vairot sabiedrības vispārīgo digitālo izpratni. Labi, ja visi šie mozaīkas gabaliņi "sakrīt vienā bildē", bet bez koordinācijas tie var sagult cits uz cita, atstājot daudz neaizpildītu balto plankumu gan ģeogrāfiski, gan pa nozarēm un vecumu grupām. Tehnoloģijas kā Šveices pulksteņi sniedz rezultātu tad, ja visi zobratiņi griežas vienotā mehānismā – iepretim tam, ja daži tur būtu ievietoti tikai izskata pēc.
Mums ir nepieciešami valsts mēroga sadarbspējīgi, droši un ērti elektroniskie pakalpojumi, kas ļauj ietaupīt valsts iedzīvotāju laiku un naudu, lai katrs no mums varētu koncentrēties uz savā dzīvē svarīgo. Sekmīga digitāla valsts pārvalde ļauj ieguldīt valsts resursus tur, kur automatizēti risinājumi nespēj līdzēt, kur nepieciešama individuāla palīdzība un pieeja.
Digitālās dividendes: valsts un biznesa
Treškārt, Eiropas NextGenerationEU līdzekļi jāiegulda Latvijas nākotnes konkurētspējā. IKT nozarē valsts pasūtījumi daudziem (ne visiem!) uzņēmumiem ir centrālais ienākumu avots. Līdz ar Eiropas finansējuma pieaugumu valsts loma nostiprināsies. Ne tikai caur to, kā tā "apsaimniekos" naudu valsts iepirkumos, bet kā tā līdzekļus ieguldīs, lai veicinātu privātā sektora izaugsmi tehnoloģiju nozarē. Jāpatur prātā – lai arī Eiropas fondu atbalsts būs milzīgs, tas ir vienreizējs aizdevums izaugsmei, ko nāksies atdot.
Tuvākajā desmitgadē Latvijai izšķirošas būs Eiropas un pasaules mērogā konkurētspējīgas tehnoloģiju kompānijas. To ne vienmēr var sasniegt, apkalpojot tikai valsts iestādes, lai gan Igaunijas piemērs panāca tieši valsts un privātā sektora pasūtījuma tādu sākotnējo sinerģiju, kas ļāva izaugt globāli spēcīgām kompānijām (tomēr Igaunija to uzsāka pirms 20 gadiem). Latvijā valsts, privātā un akadēmiska sektora gaišākiem prātiem kopīgi būtu jānosprauž nišas prioritātes, identificējot nozares un zināšanas, kur jau ir iestrādes, kur, sniedzot mērķtiecīgu atbalstu un nozarēm sadarbojoties horizontāli, sākot no infrastruktūras līdz pat zinātnei un pētniecībai, mēs varam sasniegt un apkalpot Eiropas tirgu.
Digitāla nākotne katram no mums var nozīmēt ko citu, arī nozaru pārstāvjiem tās ir dažādas prioritātes, bet tām ir citai citu jāpapildina. Eiropas un mūsu nacionālām naudām ir jāplūst divos virzienos vienlaikus – viena plūsma jāiegulda vispārīgā digitālā attīstībā, radot vidi, kur plaukst jaunas idejas un inovatīvi projekti, otra – nišas spējās, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu Eiropas mēroga konkurētspēju.
Brisele paredz milzīgus Eiropas infrastruktūras un inovācijas projektus, stratēģiskus virzienus. Eiropas finansiālo atbalstu saņems visas dalībvalstis – lielas un mazas. Berlīnei, Parīzei, Romai ir daudz priekšrocību, lai spētu dominēt kādā no segmentiem. Latvija ir neliela, bet mums ir laba infrastruktūra un esam atvērti inovācijai. Attīstot nišas spējas, varam būt par neatņemamu sastāvdaļu Eiropas digitālā nākotnē vai pat kļūt par vadošiem kādā nozarē.
Par Eiropas vērtībām
Eiropai bieži tiek pārmesta digitālā atpalicība un nespēja konkurēt globālā tirgū. Slēdziens ir bezkaislīgs: šodien Amerikas Silīcija ieleja un Ķīnas Komunistiskā partija nosaka tehnoloģiju nākotni. Jā, ir pamats satraukties, vai Eiropa spēs konkurēt globāli jeb būs spiesta pirkt un lietot "trešās puses" digitālos pakalpojumus, zināšanas, produktus un ar saviem datiem (iedzīvotājiem) apkalpot svešu biznesu.
Vēl jo vairāk – vai nākotnes tehnoloģijas būs Eiropas vērtībās balstītas? ASV līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka digitālie risinājumi, kur nav skaidri definētas vērtības un stingrs juridiskais ietvars, ātri vien pārvēršas par manipulējamu ierīci ļaunprātīgās rokās. Šādas tehnoloģijas apdraud ne tikai cilvēku privātumu un rīcības brīvību, bet pakāpeniski vēršas pret demokrātisku valsti.
Ar Ķīnas kontrolētu tehnoloģiju modeli Eiropai nav kopīgs ceļš ejams. Eiropas investīcijas eiropeiskos digitālos risinājumos, infrastruktūrā un pakalpojumos ir kritiski svarīgas kā ekonomikai un labklājībai, tā arī demokrātiskas sabiedrības eksistencei. Latvijas balss, pieredze un ekspertīze digitālā nozarē ir jāsaliedē vienotā politikā – gan plānojot finanšu pielietojumu, gan aizstāvot mūsu intereses un vērtības Eiropā un pasaulē.