Ziņas no Liepājas par datoru trūkumu bērnu attālināto mācību nodrošināšanai izgaisa krīzes saasinājumā. Tā ir tikai viena no daudzām šodienas problēmām. Vēlos to izcelt plašākā kontekstā un pie tās atgriezties ar konkrētiem apsvērumiem, jo bez digitāli prasmīgiem bērniem Latvijas nākotnes izaugsme nebūs iespējama.
Dators ir darbarīks nākotnes karjerai
Dators ir nepieciešams skolēna darbam mājās ne tikai Covid-19 krīzes laikā – jo jāmācās attālināti. Datoram ir jābūt ikdienas mācību procesa neatņemamai sastāvdaļai, ja vēlamies, lai mūsu nākotnes paaudze varētu konkurēt ne tikai Latvijas, bet Eiropas un pasaules tirgū. Lai zināšanas, ko piedāvā pasaules tīmeklis, kalpotu ne tikai kā informatīvs vai izklaidējošs resurss, bet gan kā iespēja izkopt savas prasmes un spējas, lai nākotnē vairotu savu labklājību un mainītu Latvijas tautsaimniecības profilu no zemas produktivitātes uz augstu.
Pasaules Ekonomikas foruma jaunākais pētījums vēsta, ka vidēji pusei šodienas darbinieku būs nepieciešams apgūt jaunas tehnoloģiju prasmes – pārkvalificēties, lai noturētos darba tirgū. Lai noturētos – pat ne izaugtu. Mūsu šodienas vidusskolas jaunieši būs tā jaunā paaudze, kas pretendēs uz darbu vai tālākām studijām jau pēc pieciem gadiem. Mūsu bērniem šodienas skolas solā ir nepieciešams ielikt šīs prasmes tagad, jo katra nākamā izglītība jeb pārkvalifikācija dzīves ceļā maksās arvien dārgāk gan valstij, gan tās iedzīvotājiem.
"Skola2030" un resursi
Ir jau daudz vērtīga izdarīts. "Skola2030" ir izstrādājusi labu un pasaules līmeņa izglītības reformu. Mēs zinām, kas jādara. Jaunā mācību programma dod iespēju apgūt tehnoloģiju kursus padziļināti jau vidusskolā, no 7. klases ir palielināts stundu skaits datorikā, lai gūtu programmēšanas iemaņas, un virkne citu digitālās pratības aspektu ir integrēta kopējā mācību procesā jau no sākumskolas.
Arī krīzes situācijā, kad jārīkojas ātri, ir sperti soļi pareizajā virzienā – ar industrijas atbalstu ir sarūpēti planšetdatori skolām jau pavasarī un norit papildu portatīvo datoru iepirkums. Gan valsts, gan privātā sektora organizācijas īsteno vērtīgus un vērienīgus izglītojošus projektus. Tomēr tā nav visaptveroša sistēma izglītībai, kurā prasmes ir nepieciešamas ikvienam.
Ar ko sākt? Dati, iepirkumi un skolotāji
Trīs svarīgi aspekti, kas būtu jāņem vērā nākotnē un jāintegrē valsts kopējā darbā, tai skaitā finanšu izlietošanā.
Pirmkārt, ir nepieciešami precīzi dati par esošo materiāltehnisko nodrošinājumu skolās un ģimenēs. Ir skaidrs, ka no 7. klases katram bērnam būs nepieciešams savs dators arī pēc krīzes, ar ko strādāt ikdienā. To nevar sadalīt ar vecākiem un māsām vai brāļiem, jo jāstrādā ir ikvienam. Ziņās izskan, ka lielākajai daļai ģimeņu dators ir pieejams. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā ar milzīgu skaitļošanas kapacitāti – šos datus ir iespējams apzināt precīzi un arī atspoguļot. Neder lielākā daļa – katram bērnam ir jābūt iespējai iegūt šīs prasmes. Pirms gadsimta tas skanētu kā – gandrīz visiem bērniem būs grāmatas, lai iemācītos lasīt.
Gribētos domāt, ka tas, ko pasaulē sauc par "digitālo plaisu" (digital divide), neattiecas uz mums, bet mazattīstītām valstīm citos kontinentos. Diemžēl tā nav. Un šī plaisa veidojas jau skolas solā. Eiropas Savienības atbalsta fondi uzsver to kā vienu no prioritātēm un paredz atbalsta mehānismus, lai šo plaisu nepieļautu Eiropā. Tai jābūt arī Latvijas prioritātei, un šis atbalsts ir jāizmanto.
Otrkārt, tehniskā nodrošinājuma iepirkumi ir jāorganizē centralizēti un pārdomāti – pat ja praktiskā izpilde notiek lokāli reģionos. Šis ir jautājumus, kas jārisina un jāsakārto nacionālā līmenī un jāievieš reizē ar reģionālo reformu. Tās mērķis – optimizēt pārvaldību, tai skaitā resursu izmantošanu.
Tāpat ikvienam datoram ir nolietošanās termiņš, kas tiek rēķināts kā vidēji pieci gadi. Tātad 7. klases skolēnam varētu nepietikt ar vienu nopirktu datoru līdz skolas beigšanai. Iespējams, jāapsver nevis jaunas tehnikas iepirkšana, bet īrēšana, kas noteiktā laika periodā ar zemākām izmaksām ļauj tehniku nomainīt.
Arī internets ir priekšnosacījums prasmju iegūšanai, un esmu pārsteigta, uzzinot, ka tikai aptuveni pusei Latvijas skolu ir pieejams optiskā kabeļa pieslēgums. 315 skolās no 595 pieejamā interneta jauda ir līdz 50 Mbits/s. Esmu lepna par mūsu valsts reputāciju saistībā ar ātru internetu un neierobežotu bezmaksas datu pieejamību savā viedtālrunī, tomēr kontrasts ar bērnu iespējām klasē vienlaikus strādāt tiešsaistē mani sarūgtina. Tas atgādina mani vidusskolā, kad darbs ar datoru bija ekskluzīva iespēja tikai datorklases kabinetā pēc stundām un tikai dažiem skolēniem.
Treškārt, ir jārod steidzams risinājums mācību procesam – skolotāju trūkumam jeb nepieciešamo prasmju apgūšanai. Jārod pagaidu sadarbības formāts uz gadu vai diviem starp skolām, augstskolām un tehnoloģiju kompānijām, lai "aizlāpītu caurumu". Tai nav jābūt labdarībai, bet sinerģijai, kur, iespējams, lokāls, reģionāls vai arī nacionāls uzņēmums, saņemot valsts atbalstu, finansējumu un apņemoties veselu gadu pasniegt noteiktu stundu skaitu nedēļā, var palīdzēt valstī rast tik kritiski nepieciešamo resursu. Tieši nozares pārstāvju iesaiste skolās, iespējams, skaidrāk rada izpratni bērnos, kādas iespējas paver digitālā pratība nākotnē.
Eiropas finansiālais atbalsts digitālam izrāvienam
Eiropas finansējums paredz ievērojamu atbalstu Eiropas valstu digitalizācijai, un Latvijas zemākie vērtējumi ir tieši cilvēkkapitāla segmentā. Tas ietver dažādus aspektus, bet pamata izglītībai ir jābūt prioritātei.
Šodien mēs dzīvojam krīzes situācijā, un daudziem tā ir izdzīvošana, nevis izaugsme. No otras puses, tiek plānoti milzīgi Eiropas atbalsta mehānismi, arī nacionālie, kur tehnoloģijas ieņem prominentu vietu. Ja mēs neizvirzīsim konkrētas prioritātes investēt kritiskās nākotnes pratībās jau no skolas sola, šī nauda izkūpēs gaisā bez atdeves.