Ieva Krūmiņa: Kaulainā zinātne ar izkapti
Foto: Publicitātes foto

Līdz šim niecīgais finansējums zinātnei it kā nav nodarījis ļoti acīmredzamu kaitējumu Latvijas ekonomikai, kas jau atkal attīstās strauji. Taču tas ir mānīgs komforts. Novājinātais pētniecības process ir liels un šobrīd jau teju nenovēršams šķērslis izaugsmei tālākā nākotnē. Nerunājot par zinātnes nepieciešamību kvalitatīvai augstākajai izglītībai un inovāciju radīšanai, tautsaimniecības ražīgums ir tieši atkarīgs no pētniecības rezultātu pielietošanas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Latvijas un pasaules uzņēmējdarbības vide strauji mainīsies, tāpēc uzņēmumiem, kuri nebūs gatavi paaugstināt savas darbības intelekta koeficientu, nākotne būs bēdīga.

Ekonomikai būs jāaug citādi

Jaunāko zinātnes sasniegumu izmantošana nav vienīgais veids, kā palielināt pievienoto vērtību ražošanā un uzņēmējdarbībā kopumā. Daudz ko var panākt jau radītu tehnoloģiju pārņemšana. Tas, ka Latvijas labklājības līmenis pagaidām ir zem ES vidējā, atspoguļo to, ka daudzas pasaulē jau radītas tehnoloģijas pie mums vēl netiek izmantotas, vismaz pilnībā. Mums ir ultramoderna sakaru sistēma, augsti attīstīta programmēšanas nozare, turpretim rūpniecībā lielākā daļa uzņēmumu strādā ar tehnoloģijām, kas nav pašas modernākās, vai vismaz to ražošanas mērogs nav optimāls to izvēlētajai nozarei. Šeit attīstība vēl kādu laiku var turpināties, papildinot iekārtu parku ar tirgū jau pieejamām tehnoloģijām. Citiem vārdiem, darba ražīgumu nozarē vēl var celt, palielinot kapitāla apjomu, ar ko strādā viens nozarē nodarbinātais.

Taču, jo vairāk ekonomika tuvojas pasaules tehnoloģisko iespēju robežai, jo vairāk tās spēja turpināt attīstību ir atkarīga no spējas pašai radīt jaunas idejas, tehnoloģijas, piedalīties pasaules zināšanu kopuma paplašināšanā. Citiem vārdiem, tai nepieciešama attīstīta zinātne. Par spīti pārdzīvotajām krīzēm, kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas ekonomika ir attīstījusies sekmīgi, to darot ar ļoti nelielu pašu valstī radītas zinātnes palīdzību. Kopš 1995. gada Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā trīskāršojies – tas ir izcils sasniegums, kas ir pilnīgi pārvērtis mūsu valsts iedzīvotāju dzīvi.

Skatoties tikai no īstermiņa apsvērumu viedokļa, politiskā izvēle dot maz naudas zinātnei ir bijusi izdevīga un zināmā mērā pat racionāla – kāpēc mēģināt otrreiz izgudrot divriteni, ja to var nopirkt? Taču tālākā nākotnē zinātnes noplicināšana var radīt ļoti nepatīkamas sekas. Ir pēdējais laiks mainīt valsts politiku zinātnes jomā.

Labajiem būs jākļūst vēl labākiem

Pat ja vienā brīdī apjausma par zinātnes nozīmi lēmumu pieņēmējiem atausīs un viņi būs gatavi tai piešķirt lielu naudu, ar to nevarēs labot iepriekšējās desmitgadēs nodarīto kaitējumu. Kvalitatīvu pētniecības procesu nevar radīt īsā laikā un "uz pasūtījumu". Tikmēr strauji tuvojas brīdis, kad Latvijas ekonomikas tālāka attīstība vairs nebūs iespējama bez pašu valstī radītu zinātnisku atklājumu iesaistes vērtības radīšanas procesos gan ražošanā, gan pakalpojumu nozarēs. Fakts, ka pievienotā vērtība uz strādājošo Latvijā ir neliela uz ES fona, slēpj vienu svarīgu apstākli. Lielai daļai strādājošo šis parametrs jau ir ES vidējā līmenī vai virs tā. Uz to nepārprotami norāda kaut vai tas, ka Rīgā un Pierīgā vidēji reālais IKP uz iedzīvotāju šogad ir ap 92% no ES vidējā (pašā Rīgā pat virs 100%, bet to veido arī citur dzīvojošie).

Cilvēki, kuri izprot norises Latvijas rūpniecībā, labi zina, ka teju visās nozarēs ir neliels skaits ļoti modernu uzņēmumu, kuri rada lauvas tiesu nozares apjoma un kuros ražīgums ir ļoti augstā līmenī. To tālāk celt nebūs viegli, jo īpaši bez zinātnes palīdzības. Vienlaikus ir liels skaits mazāk ražīgu uzņēmumu, kuri spēcīgi ietekmē nozaru vidējā ražīguma rādītāju, bet stipri nelielā mērā – saražotā apjomu. Piemēram, kokapstrādes nozarē ap 4/5 tās produkta top uzņēmumos, kuri būtu uzskatāmi par ļoti moderniem jebkurā Rietumeiropas valstī. Vidējo ražīgumu vēl var celt, darbiniekiem pamazām pārceļojot no rūpniecības "tradicionālā" uz moderno sektoru.

Tāpat vidējo pievienoto vērtību uz strādājošo valstī var palielināt, mainot nozaru proporcijas, piemēram, mazāka lauksaimniecības un tirdzniecības, lielāka rūpniecības, IT pakalpojumu daļa. Taču šīs iespējas nav neierobežotas. Darbaspējīgā vecuma cilvēku skaits samazināsies. Zemāka ražīguma uzņēmumos strādājošo kāpums būs kā strauji kūstošs aisbergs, kuru no vienas puses kausēs modernais sektors, palielinot savu daļu ekonomikā un strādājošo skaitu, no otras puses – deviņdesmito gadu dzimstības krituma atbalss.

Tāpēc attīstība būs izšķiroši atkarīga no tā, kā izdosies ražīgumu tālāk kāpināt uzņēmumos, kuri jau ir tehnoloģiski moderni. Vienmēr varēs atrast kādu iekārtu ar mirdzošām lampiņām, ar kuru tiem papildināt jau esošo iekārtu parku. Taču šāda rīcība neizbēgami saskarsies ar dilstošas atdeves principu – mazāku atdevi no katra šādi ieguldīta eiro.

Pienācis laiks partnerattiecībām

Šo uzņēmumu attīstības iespējas ir atkarīgas no produktu radīšanas prasmēm. Dažkārt tas ir iespējams bez zinātnes palīdzības, atrodot jaunu praktisku pielietojumu pašreizējām tehnoloģijām. Taču, ja patiešām gribam radīt pasaules mērogā revolucionārus produktus, zinātne var būt neaizstājama. To, ka tieši produktu radīšana ir izšķiroša spējai palielināt pārdošanu, tātad labklājību, parāda ražotāju aptaujas par to, kurš faktors visvairāk kavē to tālāko izaugsmi. Tas it kā ir nepietiekošs pieprasījums.

Taču pasaules pieprasījuma kopējais apjoms, kas vairāk nekā 2000 reizes pārsniedz Latvijas ekonomikas lielumu, nevar būt fundamentāls šķērslis, ja vien spējam pasaules iedzīvotājiem piedāvāt izgudrojumus, kuri palīdz darīt labāku viņu dzīvi. No gandrīz jebkura Latvijas uzņēmuma skatpunkta pasaules tirgus ir bezgalīgi liels.

Turklāt zinātnes sasniegumu pielietošana ražošanā var būt veids, kā straujāku ekonomisko progresu panākt ar salīdzinoši nelielu finanšu kapitāla apjomu. Uz Eiropas fona Latvija joprojām ir valsts, kura ir relatīvi nabadzīga finanšu, bet bagāta cilvēkresursu ziņā. Viss ekonomikā notiekošais atspoguļojas cenās, kuru vēstījums ir nepārprotams — mūsu valstī ir salīdzinoši zemas algas pat ļoti augstas kvalifikācijas cilvēkiem (salīdzinot ar viņu kolēģiem Rietumeiropā), bet uzņēmumu kapitāla atdeve ir diezgan augsta. Signāls nepārprotams – viena resursa ir diezgan daudz, otra – maz. Tāpēc noteikti pastāv iespējas daļu no tehnoloģijām, kuras par lielu naudu pērkam ārzemēs, aizstāt ar pašu mājās radītām. Zinātnieku smadzeņu darba laiku Latvijā var nopirkt par ievērojami zemākām izmaksām nekā bagātākajās Eiropas valstīs.

Arī uzņēmumiem jāsaprot, ka to darbības vide strauji mainīsies. Latvijas darba tirgū neapturams spēks tuvojas neizkustināmam objektam. Sadursmes radītā enerģija noslaucīs uzņēmumus, kuri netiks līdzi darba algu kāpumam.

Lai attīstītos zinātne, jo īpaši praktiski pielietojamā zinātne, ir vajadzīga uzņēmumu interese par to. Viņiem jāapzinās, ka biznesa attīstīšanas paņēmieni, kas labi strādājuši vairāk nekā 20 gadus, tuvojas derīguma termiņa beigām. Viņu konkurenti Latvijā kļūs arvien gudrāki, konkurence ar citu valstu uzņēmējiem pastiprināsies, darbaspēks kļūs dārgāks.

Laime maksā naudu

Tāpat zinātnei ir vajadzīgs lielāks valsts finansējums. Vispārzināma lieta, taču ir svarīgi par to atgādināt. Turklāt arī piedāvāt veidu, kā nonākt pie šī mērķa politiski. Viens no risinājumiem – pārcelt zinātni no Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzības Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Šī ir ministrija, kuras galvenais politiskais uzdevums ir gādāt par attīstību. Izglītības un zinātnes ministrijai vienmēr prioritāra būs izglītība, kurai ir spēcīgs "politiskais pasūtījums" – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Daudzās atvērtās "kaujas frontes" izglītības reformas jomā paņem tik daudz ministrijas resursu, ka sports un zinātne paliek aiz uzmanības līnijas. Latvijas tautsaimniecība nesagrūs, ja nebūsim sporta lielvalsts, bet zinātnes jomas vajadzību ignorēšana tieši ietekmē to, kādā valstī dzīvos mūsu bērni.

Citu valstu pieredze rāda, ka lielāki valsts ieguldījumi zinātnē ved gan pie lielāka iegūtā finansējuma no "Apvārsnis 2020" projektiem un attiecīgi vēl lielākas zinātniskās vērtības, gan lielākas uzņēmumu radītās vērtības. Latvijas gadījumā darāmais ir pavisam vienkāršs: beidzot sākt darīt to, ko esam apņēmušies jau sen. 2005. gadā Zinātniskās darbības likumā norādīja, ka zinātniskajai darbībai piešķiramā summa no budžeta palielināma vismaz par 0,15% no IKP ik gadu, līdz zinātnes daļa budžetā sasniedz vismaz vienu IKP procentu. Šī brīža valsts ieguldījumi zinātnē veido vien septīto daļu no šī minimālā apjoma mērķa: nepilni 40 miljoni apmēram 270 miljonu vietā.

Valdības koķetēšana ar likumā ierakstīto atgādina klīrīgas kundzītes pastāvīgo vēlmi notievēt, vienlaikus ar abām rokām stumjot vēderā kūkas, – īstermiņa baudas dēļ mēs norakstām savas nākotnes iespējas. Nākamgad, beidzot sākot rīkoties atbildīgi pret sevi un likumu, nozīmētu šī brīža zinātnes budžetu 2019. gadā divkāršot. Tas dotu jūtamu lēcienu mūsu tautsaimniecībai gan tuvākā nākotnē caur praktiski pielietojamo zinātni, gan tālākā nākotnē caur fundamentālās zinātnes atklājumiem. Ir izpētīts, ka tieši pēdējie dod vislielāko ekonomisko vērtību, tikai – pēc ilgāka laika. Piemēram, lāzera tehnoloģijai vajadzēja vairākus gadu desmitus, līdz tā kļuva par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu.

Mums ir pienācis laiks apzināties savu mirstību. Atzīt, ka arī ātro kredītu kultūrā nevaram mūžīgi tērēt un nedomāt par atmaksas termiņa beigām. Saprast, ka ir jāiegulda savā, savu bērnu un savas tautas nākotnē. Domāt uz priekšu un attiecīgi rīkoties, kamēr vēl varam.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form