Bet nu par pašiem lasījumiem. Šķiet, daudziem autoriem Prozas lasījumi bija ne tikai iespēja iepazīstināt klausītājus ar saviem jaunākajiem tekstiem, bet arī savveida atskaite par paveikto, iespēja izmēģināt, kā tad viņu jaunā lieldarba fragmentu uztver publika. Piemēram, Guntis Berelis šķita visnotaļ samulsināts par faktu, ka viņa nedaudz īpatnējais varonis, kas savas sievas mirstīgās atliekas izmanto mūzikas instrumentu veidošanai, izraisīja nevis šausmu drebuļus vai pārdomas par “mīla stiprāka par nāvi” tēmu, bet... gandrīz histēriskas smieklu šaltis.
Starp citu, publika patiesi bija ar lielisku humora izjūtu – smiekli skanēja daudz un vietā. Šeit būtu vieta apcerējumam par latviešu humoru – nav tiesa, ka tā ir neeksistējoša parādība, drīzāk tik ļoti sajaukta ar traģisko vai vismaz skumjo, ka, šķiet, jebkuru no lasītajiem “smieklīgajiem” stāstiem varēja tikpat labi klausīties arī ļoti nopietni, atrodot tur visas prozai pienācīgās vērtības.
Autoru nopietnajai attieksmei pret lasījumiem bija arī sava ēnas puse – daudzi lasījumi ievilkās stipri gari, un autoru maiņas laikā daļēji mainījās arī publikas sastāvs – daļa aizgāja izlocīt kājas vai uzsmēķēt, atgriezās iepriekšējie aizgājēji. Lai arī šī tautu staigāšana bija pietiekami korekta, tomēr turpmāk vajadzētu paredzēt 1-2 pārtraukumus lasījumu laikā un sākt vakara lasījumus ātrāk, lai tiem, kas dzīvo tālāk no centra, nebūtu jāraizējas par transportu uz mājām.
Šīgada lasījumos bija arī pārsteigumi. Nepierasti bija dzirdēt Gundegas Repšes topošā romāna fragmentus, kas nevis rakstīti pierastajā sarežģītajā, metaforām bagātajā stilā, bet piektās klases skolnieces dienasgrāmatas formā. Ļoti daudzsološs bija Arvja Kolmaņa romāna fragments – intelektuāls un mistisks teksts Rīgas tumšāko slāņu vidē. Tāpat iepriecināja arī Andra Zeibota neierasti emocionālais stāsts. Izdevies bija arī viesu vakars – lasītāji nenogura arī šajā pasākumā, lai cik arī nepateicīgs ir pienākums nemitīgi tulkot no vienas valodas uz otru. Bet šeit izdevās tulkojumus pat padarīt par pasākuma rozīnīti.
Secinājumi? Ja kādam likās, ka latviešu proza ir neinteresanta un nevienam nevajadzīga, tad šis “kāds” ir mazliet atpalicis no notikumu gaitas. Lai arī, protams, gaumes jautājums.
Aktuālāka varbūt ir atziņa, ka arī mūsu it kā nelasošajā un it kā nepraktiskajā valstiņā spējam organizēt interesantus, apmeklētus un atmiņā paliekošus literārus pasākumus. Cerēsim, ka arī citi pasākumu organizatori sasparosies – īpaši tas attiecas uz Rakstnieku Savienības organizētajiem pasākumiem. Paradoksāli taču būtu, ja Oficiālās Vislatvijas Dzejas dienas ar gadu desmitiem ilgām tradīcijām, atpazīstamību un gandrīz vai nacionālo svētku statusu nobālētu it kā nepretenciozo Prozas lasījumu priekšā... Un šobrīd, ja Prozas lasījumu organizatori strādās tikpat veiksmīgi, šādas “briesmas” pastāv...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
