Ja 56% skolēnu ir gatavi šajā gadā pirkt eksāmenu jautājumus, tad droši vien atradīsies arī kāds, kas būs gatavs tos pārdot. “Vidējais skolēns” ir gatavs par eksāmenu maksāt 28 latus… Tā nav nauda, par kuru var aiziet “nopirkt saldējumu”, kā iesaka Izglītības ministrs, par šo naudu var iegādāties divus ne-pirātiskus diskus, mēnesi nomaksāt rēķinu par Ultra DSL pieslēgumu vai – atsevišķās ģimenēs – mēnesi ēst. Starp citu, aptaujā bija arī jautājums par to, kāpēc iespēja iegādāties eksāmenus vērtējama negatīvi. Atbildes variēja starp “tāpēc, ka tas ir slikti”, “tas nav godīgi pret tiem, kas labi mācās”, “tas ir dārgi” un “var dabūt nepareizos variantus”. Tiesa, reti kurš uztvēra jautājuma būtību: kāpēc negatīvi vērtējama iespēja iegādāties eksāmenus, t.i., tas, ka tie tiek pārdoti. Bet, šķiet, visvairāk skolēnus aizvaino fakts, ka negodīga eksāmenu nokārtošana ir iespējama tiem, kam pietiek tam līdzekļu, tas ir, trūcīgajiem jāmācās, bagātajiem – pēc izvēles. Rezultāts – it īpaši, ja centralizēto eksāmenu rezultāti iegūs lielāku svaru arī augstskolu iestājpārbaudījumos – var būt tāds, ka studēs bagāto vecāku bērni, kamēr sliktāk nodrošinātajiem, kam jau tā ir problemātiski studēt un izdzīvot vienlaicīgi, arī iekļūšana budžeta grupā būs apgrūtināta.
Bet – kāpēc tad tik liels procents skolēnu ir gatavi maksāt salīdzinoši lielas summas par eksāmenu jautājumiem? Galu galā vismaz teorētiski visiem ir zināms, ka šāda rīcība ir nosodāma no morāles viedokļa un var būt arī diezgan bīstama – ja gadījumā kādu pieķertu. Klasiskais variants: pārliecība par to, ka eksāmens netiks nokārtots. Protams, daļai skolēnu tiešām eksāmens ir grūti nokārtojams, bet ne jau 56 procentiem! Pie tam šajā gadījumā taču eksāmenu tirdzniecībai nebūtu jābūt tik populārai “prestižajās” Rīgas skolās, kuru skolēni ir “Latvijas labākie” un kuriem centralizētajam eksāmenam nebūtu jāsagādā problēmas. Citi varianti? Tādēļ, ka visi tā dara? Tādēļ, ka tā ir vieglāk? (Katrā ziņā, atbildot uz jautājumu par pozitīvajām pusēm eksāmenu tirdzniecībā, ļoti bieži tika minētas iespējas samazināt stresu un labāk sagatavoties eksāmenam.) Lai nodrošinātos “katram gadījumam”? Vai arī principa pēc – lai “iegrieztu” izglītības sistēmai? Šķiet, lielai daļai skolēnu nav akūtas vajadzības eksāmenu pirkt, bet tomēr viņi to darītu pie pirmās iespējas. Manuprāt, tas liecina par cinisku attieksmi pret izglītības sistēmu kā tādu.
Es nebūšu tā, kas šajā gadījumā nosodīs skolēnus. Nobijies skolasbērns, kas uzskata eksāmenus par vienu no svarīgākajiem notikumiem savā dzīvē un izgāšanos tajos par katastrofu – kurš var pārmest viņam, ja viņš izmanto visur pieejamo piedāvājumu tikt ar to galā bez liekiem satraukumiem? Es, protams, varētu arī mest akmeni Izglītības ministrijas dārziņā, bet par to, cik šī sistēma tagad būs uzticama, ir runāts vairāk, kā vajag… Nu, paskatīsimies… Varētu vainot arī vecākus, kas audzina tādus bērnus… Mans viedoklis tomēr paliek viens: mūsu izglītības sistēma kā tāda pati provocē negodīgu rīcību no skolēnu puses. Un, kamēr tā netiks mainīta pašos pamatos, normālu attieksmi pret to nav ko gaidīt. Netiks jau.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
