Jau pavisam drīz tiks uzsākta Latvijas ārpolitikas kampaņa, lai kā nepastāvīgā locekle Latvija tiktu ievēlēta ANO Drošības padomē. Latvijas darbība politiskā orgāna sastāvā plānota 2026.-2027. gadā. Aktuāls ir jautājums par to, cik Latvija ir saturiski gatava darbībai šīs universālās organizācijas vienā no galvenajiem politiskajiem orgāniem.
ANO Drošības padomes primārais un galvenais mērķis saskaņā ar ANO Statūtiem ir starptautiskā miera un drošības uzturēšana. Šā mērķa vārdā tiek īstenoti tādi pasākumi kā konfliktu novēršana, aktīvu bruņotu konfliktu apturēšana, miera uzturēšana, miera veidošana, pretterorisms un atbruņošanās.
Tomēr saskaņā ar ANO Starptautiskās tiesas konsultatīvo atzinumu ANO izmaksu lietā ANO Drošības padomei ir primārā, bet ne ekskluzīvā atbildība par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu. Minētais attiecīgi nozīmē, ka, lai īstenotu šo starptautiskā miera un drošības uzturēšanas funkciju, politiskajam orgānam ir cieši jāsadarbojas ar citiem ANO orgāniem un specializētajām aģentūrām. Tas noteikti prasītu papildus resursus, lai augsti saturiskā līmenī šīs ANO Drošības padomes kompetences un sadarbība ar citām ANO struktūrām būtu iespējama.
Kā galvenais ANO Drošības padomes darbības pīlārs ir minams ANO Statūtu 39. pants, kas paredz, ka šis politiskais orgāns identificē miera apdraudējumu, miera pārkāpumu un agresijas aktu un sniedz rekomendācijas vai lēmumu, kā starptautiskais miers un drošība būtu atjaunojams.
Minētais nenoliedzami noved pie diskusijas par tiesiskumu un pastāvīgo ANO Drošības padomes locekļu (ASV, Apvienotās Karalistes, Francijas, Ķīnas un Krievijas) veto tiesībām. Raugoties no starptautisko tiesību viedokļa, izmaiņas šajā pasaules lielvaru balsu klātesamībā ANO Drošības padomē kopš Otrā Pasaules kara nav bijušas, neskatoties uz iniciatīvām par šī politiskā orgāna reformām.
Taču zināmu lomu spēlē jau 1942. gadā 200 prominentu amerikāņu un kanādiešu ekspertu pirms ANO Statūtu pieņemšanas izstrādātais dokuments "Starptautisko tiesību nākotne. Postulāti, principi, priekšlikumi", kas, neskatoties uz izvēlēto ANO Drošības padomes lomu, noteica, ka "valstu kopienas tiesības būs starptautiskās tiesības".
Atsauce uz starptautiskajām tiesībām nav nejauša. Jau tagad tādas valstis kā Francija un Lihtenšteina ir nākušas klajā ar aicinājumu visām ANO dalībvalstīm parakstīt Uzvedības kodeksu, kas paredz, ka valstis, būdamas pastāvīgās vai nepastāvīgās ANO Drošības padomes locekles, apņemas pieņemt izšķirošus un laicīgus lēmumus, kā arī nebalsot "pret" situācijās, kas skar masu noziegumus – genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus. Latvija minēto apņemšanas ir parakstījusi. To ir izdarījušas arī tādas ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles kā Francija un Apvienotā Karaliste.
Aplūkojot ANO Drošības padomes praksi tiesiskuma un starptautisko tiesību kontekstā, pat laikā, kad Aukstā kara gados šis politiskais orgāns nebija aktīvs ne sankciju uzlikšanā, ne bruņoto konfliktu apturēšanā, tā loma starptautiskajās tiesībās ir vērtējama kā ievērojama.
Piemēram, ANO Drošības padomes adresētajos gadījumos, tik sarežģītās situācijās kā dekolonizācijas laiks, bruņotie konflikti Tuvajos Austrumos, neskaitāmas militāru konfliktu un rasu diskriminācijas situācijas Āfrikā, šis politiskais orgāns spēja rast gan juridiskus, gan politiskus līdzekļus, lai apturētu aktīvas karadarbības, lai sniegto ANO pakalpojumus un palīdzību konflikta risinājumā, kā arī lai dotu norādes starptautiskajai sabiedrībai, ka tādos smagos gadījumos kā absolūtu aizliegumu gadījumos starptautiskajās tiesībās (agresija, aparteīds, rasu diskriminācija) ANO dalībvalstīm ir jāatturas no jebkādas sadarbības ar pārkāpumus veikušo valsti, kā arī nav jāsniedz tai palīdzība.
Minētās prasības no ANO Drošības padomes ir tikušas uzstādītas Ziemeļkorejas, Dienvidāfrikas, Kongo, teritoriju, ko administrējusi Portugāle, un Dienvidu Rodēzijas (tagad Zimbabves) situāciju gadījumos.
Tādējādi Latvijai kā potenciālajai ANO Drošības nepastāvīgajai loceklei saturiski būtu jābūt gataviem zināmiem priekšrakstiem, kā tā rīkotos, lai primāri apturētu bruņotus konfliktus un uzturētu starptautisko mieru. Tas, it īpaši, skartu tādus jautājumus kā iejaukšanās konfliktā humanitāro apsvērumu dēļ, kā to ir parādījušas diskusijas un faktiskās iejaukšanās "Arābu pavasara" konfliktos Lībijā un Sīrijā. Aktuāli būs jautājumi arī par starptautisko terorismu, kas aptver daudzas valstis un kur cīņa pret ISIL ("Daesh") nav galā. Un visbeidzot, politiski visaktuālākie būs starpvalstu konflikti, kas skar bruņota spēka lietošanu un kur panākt vienprātību starp ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm var nebūt tik viegli.
Kāda ir Latvijas dalības ANO Drošības padomē praktiskā ietekme? Nenoliedzami, ka Latvijai būs jāspēj rakstīt ANO Drošības padomes rezolūciju teksti, jāatspoguļo valstu priekšlikumi un tie savstarpēji jāsaskaņo. Latvijai var nākties būt par prezidējošo valsti ANO Drošības padomē, kur prezidējošajai valstij ir tiesības izdot savus paziņojumus par attiecīgajiem dienaskārtības jautājumiem.
Un visbeidzot, katra ANO dalībvalsts prakse ANO mērķu un pasākumu īstenošanā ir svarīga. Valstu prakse par konkrētiem jautājumiem veido starptautiskās tiesības un tiek vērtēta attiecībā uz tajā ietvertajiem argumentiem. Arī Latvijas prakse ir svarīga gan pretterorisma politiku, gan atbruņošanās, gan ANO miera uzturēšanas misiju, kā arī sankciju īstenošanā.
Latvijas prakse un argumenti jau tagad tiek vērtēti gan tiesību, gan politiskā perspektīvā. Tādējādi mūsu dalība ANO Drošības padomē būs tieši atkarīga no saturiskās miera un drošības situāciju pārzināšanas un ANO politiku praktiskas īstenošanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
