"Projekts, kura esence pauž atsvešinātību no realitātes, cilvēcisko vērtību un vajadzību izpratnes, savas pilsētas pagātnes un nākotnes mīlestības un arhitekta ētiskās sūtības principiem. Reālās šodienas pilsētbūvniecības un apbūves noteikumos divkosīgi viltīgi kodēto normu izpausme pavisam konkrētās aprisēs. Kabinetu noslēgtībā izlolotu, pēc būtības novecojošu un antihumānu ideju ekspansija, kas arhitektam par pašapmierinājumu sakrīt ar velnišķīgi izbadējušos "investoru" vēlmēm." Andrejs Ģelzis (par SIA "Arhis" (arhitekts Andris Kronbergs) projektu "Elipses apartamenti" Balasta dambī 11), "Diena", 2007. gada 25. jūlijs

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Arhitekta misijas jautājumi man personiski nekad nav bijuši skaidri. Esmu dzirdējusi, kā par tiem manā klātbūtnē strīdas pieredzējuši kolēģi, kuri skolojušies laikā, kad par ietekmīgiem tika uzskatīti tādi slavenu manifestu un saukļu darinātāji kā Ādolfs Loss un Lekorbizjē. Diskusijas parasti iekarst, kad viena puse apgalvo, ka arhitekta galvenais pienākums ir uzzīmēt pasūtītājam tieši tādu arhitektūru, kādu viņš vēlas, bet otra atgādina par atbildību sabiedrības priekšā, atkarībā no runātāja intereses pieminot arī profesionālo ētiku, ekoloģiju un arhitektūras estētiku. Tiesa gan, šādu runu pēdējā laikā ir maz, praktiski nemaz. Vairāk tiek pieminēts jēdziens "nozares uzplaukums", kas nozīmē, ka arhitektiem tagad iet labi.

Kamēr apcerēju piedāvāto iespēju izteikties par arhitekta misiju, preses kioskus sasniedza palīglīdzeklis arhitektūras un dizaina žurnāla ICON formā. Tas bija izdevuma 50. numurs, ko redakcija bija atzīmējusi, lūdzot arhitektiem un dizaineriem rakstīt manifestus – ievadslejā apgalvojot, ka manifestu laiks, saprotams, ir garām. Studējot šos rakstus, meklēju arī izteikumus par arhitekta misiju. Kā jau biju gaidījusi, neko neatradu. Arhitektu atbildēs ar visai uzkrītoša noguruma pazīmēm vērojamas refleksijas par mūsdienu arhitektūras problēmām – pieprasījumu pēc ikonām un saistošiem tēliem, arhitektūras slavenību kultu, globālās sasilšanas radīto nepieciešamību pēc lēnas attīstības. Dažs labs joprojām lietas mēģina skaidrot ar 11. septembra notikumu palīdzību, citi no tik klišejisku jautājumu cilāšanas atgaiņājas ar humoru. Arhitektu mēģinājumi kaut ko pateikt pašlaik reti sasniedz skaidras vienkāršības formu, kur nu vēl intelektuālas konceptualizācijas pakāpi.

Pacilājoši, kritiski vai vizionāri paziņojumi par saviem uzskatiem ir kļuvuši lieki, to vietā nākuši rīcības skaidrojumi. Tas ir process, ko ilustrē arī arhitektu diskusijas interaktīvajā platformā "A4D". Arhitekta paziņojuma nekritiska pieņemšana mūsdienās nav iespējama. Ir jābūt gatavam uz jautājumiem, kuru spektrs ir plašs. Kolēģis – arhitekts, anonīms komentētājs vai virtuāla vārda īpašnieks tev var pajautāt par pilsētbūvniecisko kontekstu vai arī jautāt retoriski: "Kad šis sviests beigsies?" Tavu arhitektūru publiskā medijā vai uz saviesīga burziņa skatuves var novērtēt ar piecām vai nevienu bumbiņu, ar bronzas ananasu, bieti vai diskvalifikāciju konkursā. Turpmākais būs atkarīgs no tā, kā uz šo vērtējumu reaģēsi, jo taisnība joprojām katram ir sava.

Arhitekts ir kļuvis par galveno klaunu progresa cirkā, un viņa loma ir vai nu līdz histērijai sasmīdināt vai saraudināt. Šajā kontekstā pamanīts tiks traģiskākais, arī kāda darba izsmērēšana gar sienām, apelējot pie arhitekta misijas. Par klaunu un upuri kļūst abi dalībnieki – gan tas, kurš ar bieti visiem sadod, gan tas, kurš saņem pa ģīmi. Un nav tik svarīgi, vai arēnā iznāk respektētas personības, vai jaunieši, kas debitējuši arhitektūras konkursā.

Mūsdienu arhitektūras process ir konfliktiem bagāts. Tos rosina atšķirīgās sabiedrības un uzņēmēju intereses, kurās arhitekts cenšas iespraukties ar savu redzējumu. Jauno manifestu meklējumiem līdzīgs mēģinājums tepat Latvijā notika 2006. gadā, kad tika rīkota aptauja "Kas ir laba arhitektūra?" Arī šeit nebija novērojami mēģinājumi atgādināt par arhitekta misiju. Bieži izskanēja doma, ka arhitektūra nav labuma garants (virkne arhitektu savos komentāros atgādina zināmo patiesību, ka piedzeršanās ir jautrāka bārā bez interjera). Aptauja tika rīkota profesionāli – pēc arhitektu biroja pasūtījuma to veica mediju aģentūra. Līdz ar to interesentu rīcībā nonāca skaitļi un fakti. Trešdaļa aptaujāto izteicās, ka labas arhitektūras kritērijs ir konteksts jeb arhitektūras iederēšanās apkārtējā vidē, ceturtdaļa uzsvēra skaistumu.

Man tīri labi patīk kāda eleganta cietvāku grāmata, kas patiesībā nemaz nepieder man. To sarakstījis daudzu arhitektu elks Pīters Cumtors. Rakstu zīmes grāmatā ir glīti izretinātas, un izdevuma poētisko efektu pastiprina dažas rūpīgi piemeklētas ilustrācijas un dzejas krājumam līdzīgais formāts. Vārdu nav daudz, taču tos gribētos nosaukt par skaistiem. Arī vienai no nodaļām ir dots nosaukums "Vai skaistumam ir forma?" Tajā arhitekts raksta par nejaušiem gadījumiem, kad viņu pārsteidzis skaistums, un secina, ka tas ir sasniedzams, tikai darot pašam savu lietu un sekojot savai idejai.

Bumbiņas, bietes un ananasi par vienu vai otru ēku ir dažādu skaistuma izpratņu konflikts. Man patīk un man nepatīk. Šo attieksmi var paust arī arhitektūras teorijas kontekstā, talkā ņemot Čārlza Dženksa formulējumu arhitektūras stilam pēc 2000. gada. Ir kritiskā modernisma laiks, kurā viens modernisma veids kritizē otru. Vienāds viedoklis vienkārši nav iespējams. Līdz ar to nav skaidrs, vai pastāv viena dzīvotspējīga arhitekta misijas forma.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form