Nesen darbā mani uzrunāja kāds kolēģis. Viņš teica: "Ieva, es gribu tev atzīties, man ir invaliditāte." Es viņam pateicos par atklātību un prasīju, ko viņš sagaida – kādu atbalstu vai palīdzību no uzņēmuma puses? Bet kolēģis tikai paraustīja plecus un teica, ka neko nevajag, viņš vienkārši atnācis pastāstīt, jo varbūt mums, personāla daļai, šis fakts nepieciešams uzskaitei. Tajā reizē aizdomājos, ka mūsu birojā, Circle K biznesa centrā, invaliditāte ir vairākiem, nekā mēs to zinām.
Izaicinājumi - klusēšana un vides pieejamība
Kāpēc cilvēki izvairās stāstīt par savu invaliditāti? Viena daļa, līdzīgi kā mans kolēģis neuzskata par vajadzīgu par to runāt, jo konkrētā veselības problēma neietekmē veicamo darbu. Savukārt citi atturas par to stāstīt, jo nevēlas saņemt līdzcilvēku žēlošanu vai īpašu attieksmi, pat baidās netikt pieņemti darbā vai to zaudēt. Un vēl citi tik ļoti kautrējas par savu diagnozi, ka pat nepiesakās darbā, lai gan veselības situācija netraucētu veikt konkrētā amata pienākumus. Cilvēku ar invaliditāti klusēšana situācijās, kad tās vajag risināt un var atrisināt ar atklātu sarunu, ir viens no izaicinājumiem viņu nodarbinātībai.
Otrs izaicinājums ir vides pieejamība, īpaši situācijās, kad darba devējs ir ēkas nomnieks, nevis īpašnieks. Daudzviet darba vide jau ir piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet kā rīkoties, kad nepieciešams evakuēties no biroja 5. stāvā, bet lifts nav pieejams? Par to jādomā laikus.
Darba devējiem ir jābūt gataviem pielāgot darba vidi un apstākļus specifiskām cilvēka vajadzībām. Varbūt vienam nepieciešams augstāks vai zemāks galds, citam īpašs krēsls, citam iespēja strādāt stāvus vai guļus, vēl citam biežākas pauzes vai kas cits. Bet, ja darba devējs to nezina, tad nevar arī palīdzēt. Tāpēc mans aicinājums cilvēkiem ar invaliditāti būtu pastāstīt savam darba devējam, kāds atbalsts nepieciešams. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa ar prieku atsauksies un nodrošinās visu vajadzīgo, ja redzēs, ka cilvēkam ir atbilstošas zināšanas un prasmes darba veikšanai, bet pietrūkst tehniskā nodrošinājuma. Mūsu uzņēmumā visiem darbiniekiem ir pieejami paceļamie galdi, ergonomiskie krēsli, kā arī atpūtas stūrīši, ja ir nepieciešamība atgulties.
Iekļaujoša darba vide un kolēģu atbalsts
Ikviens cilvēks, sākot strādāt jaunā darbā, jūtas nedroši – jauni kolēģi, tradīcijas, darba pienākumi, sistēmas, vide. Lai padarītu šo iejušanās procesu vieglāku, mūsu uzņēmumā katram jaunam darbiniekam tiek piešķirts "draudziņš" – cilvēks, pie kura var vērsties ar jebkurām šaubām un neskaidrībām. Šāds atbalsts, protams, ir arī cilvēkiem ar invaliditāti. Un līdzīgi kā sarunā ar darba devēju arī atklāta saruna ar kolēģiem par savu veselības specifiku ir ļoti svarīga. Ja veselība prasa, piemēram, reizi stundā uz brīdi atgulties, tad, par to laikus izstāstot kolēģiem, nebūs nekādu jocīgu situāciju vai neērtības sajūtas. Gluži otrādāk, esmu pārliecināta, ka citi kolēģi sāktu atgādināt, kad pienācis laiks atgulties, varbūt arī paši pievienotos un teiktu, ka jebkuram cilvēkam šāda atpūta nāk par labu.
Mums iekļaujoša darba vide patiešām nav ieraksts kādā politikā vai plakātā uz sienas. Tā ir darba ikdiena. Mūsu uzņēmumā nav vietas nekorektai un nepieklājīgai attieksmei pret kolēģiem – vai tas būtu attiecībā uz kolēģa veselības stāvokli, vai pārliecību un tradīcijām: jebkuram ir tiesības būt cienītam un respektētam tādam, kāds viņš ir. Iedvesmojoties no kolēģiem ārvalstīs, šī gada sākumā esam izveidojuši darbinieku domubiedru grupas. Tajās apvienojas kolēģi, kuri vēlas piedalīties iekļaujošākas vides veidošanā. Viena no šīm domubiedru grupām par savu mērķi ir izvēlējusies tieši cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu uzņēmumā un uzsākusi darbus pie vairākām iedvesmojošām aktivitātēm. Pašlaik testējam live captions/subtitrus MS Teams video zvaniem, lai kolēģi, kuriem ir dzirdes traucējumi, justos drošāk mūsu iekšējo tikšanos laikā. Uzskatu, ka šādas iekšējās atbalsta sistēmas būtu jāveido ikvienā sociāli atbildīgā uzņēmumā.
Mazie soļi
Ne tikai lieli plāni un iniciatīvas ir svarīgas, tādi ir arī mazie ikdienas soļi, kurus var veikt ikviens no mums. Mēs uzņēmumā nesen esam sākuši darba sludinājumos aicināt pieteikties cilvēkus ar invaliditāti, pasakot, ka mums ir vajadzīgi dažādi kolēģi. Mums tas ir viens teikums sludinājumā, bet kādam tas var būt mudinājums spert drosmīgu soli, piesakoties vakancei un atnākt uz darba interviju. Protams, pastāv iespēja sastapties ar atteikumu, jo kāds cits būs labāks kandidāts uz konkrēto pozīciju, taču, nemaz nepamēģinot, iespēju satikties zaudē abas puses. Tāpat neko nemaksā atsaucība un laipnība, kas būtu jāpraktizē daudz vairāk gan pret kolēģiem, gan cilvēkiem mums līdzās – uz ielas vai internetā. Pat, ja šie cilvēki izskatās, domā, rīkojas citādāk, nekā mums ierasts.
Es noteikti vēlos iedrošināt cilvēkus ar invaliditāti, izvērtējot savas spējas un prasmes, atsaukties uz darba sludinājumiem. Mūsu biznesa centrā ir amati, kurus cilvēki ar invaliditāti var veikt tikpat labi kā jebkurš cits, piemēram, strādājot klientu apkalpošanas, finanšu vai IT nodaļā. Kustību traucējumi noteikti nebūs šķērslis, lai atbildētu uz klientu telefona zvaniem vai veiktu grāmatveža darba uzdevumus. Un ne tikai šādi pienākumi ir pa spēkam cilvēkiem ar invaliditāti. Būsim atvērti jaunām iespējām!