Igors Pimenovs: Kā panākt uzticēšanos sabiedrībā
Foto: LETA

Vasaras atvaļinājumu laikā diskutējām ar deputāti Ināru Mūrnieci par to, kāpēc februārī pilsoņi balsoja "par" otro valsts valodu ("Latvijas Avīze", 07.08.2012). Kolēģe uzstāj uz to, ka jāpēta "kas šie Latvijas pilsoņi tādi ir un ko viņi vēlas panākt", jo izskaidro viņu izvēli ar ietekmi, kas it kā nākusi no Krievijas. Vienlaikus Mūrnieces kundze esot neizpratnē par to, kā es sekmētu uzticību sabiedrībā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tik tiešām, šis uzdevums ir sarežģītāks nekā vēlme saprast, kāpēc cilvēki balso par savu dzimto valodu. Bet, ja par uzticēšanos izsakās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja, tas jau ir lieliski.

Dažādām etniskajām grupām piederošu cilvēku savstarpēja uzticēšanās ir sabiedrības saliedētības veicināšanas politikas neapstrīdams priekšnosacījums, tāpēc starpetniskā uzticēšanās ir uzskatāma par integrācijas politikas mērķi. Bez savstarpējas uzticības nekāda sabiedrības integrācija nav iespējama.

Uzmanība pret pārdzīvojumiem

Uzticībai traucē aizdomas un aizspriedumi, kas to saēd kā skābe. Visbiežāk tie veidojas dēļ nezināšanas un nevērības pret cilvēku vajadzībām un pārdzīvojumiem. Tāpēc uzmanības un cieņas pilnai attieksmei pret visu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu interesēm, vērtībām un vēsturisko pieredzi ir jābūt par sabiedrības saliedēšanas galveno līdzekli. Uzmanība ir jāizrāda ik uz soļa un pret katru sīkumu, jo tas, kas sākumā varētu šķist nenozīmīgs, var saasināt vecās, kādreiz ciestās pārestības un nostādīt cilvēkus citu pret citu.

Uzticēšanās iestāsies tad, ja latviešus nemāks šaubas par latviešu kultūras pastāvēšanu un attīstību, visi atzīs latviešu valodu par vienīgo valsts valodu, un ja Latvijas mazākumtautības būs pārliecinātas par to, ka Latvijas valdība reāli rūpējas par viņu valodas un kultūras pastāvēšanu.

Uzmanības un cieņas parādīšana nozīmē arī:

– cieņas izrādīšanu Latvijas iedzīvotāju iepriekšējām paaudzēm par milzīgajiem upuriem, kurus tās nesušas pasaules karos cīņā pret tirāniju un netaisnību;
– līdzjūtību pret hitleriskā un staļiniskā režīmu upuriem, kuros tika izdzēstas tūkstošiem dzīvību, salauztas cilvēku dzīves un sašķelta sabiedrība;
– atzīšanu, ka visi Latvijas iedzīvotāji, kas šeit dzimuši vai apmetušies uz dzīvi padomju laikos, ir arī piederīgi Latvijai un ir tās vērtība.

Kāpēc balsoja par otru valsts valodu?

Nepiedalījos valodas referendumā, jo uzskatīju, ka tas nodarīs ļaunumu. Par to jau vairākkārt esmu izteicies. Tomēr oponenti neatlaidīgi nevēlas to manīt laikam tādēļ, ka grib uzdod vēlamo par esošo. "Saskaņas centra" politiķis, kas uzstājas par vienīgo valsts valodu, var izrādīties ārkārtīgi neērts, jo izjauc krievu šovinista stereotipu, kuru uztiepj latviešu vēlētājam.

Tikmēr atbilde uz sakramentālo jautājumu – kāpēc balsoja "par"? – ir gaužām vienkārša. Ja pati valsts piedāvā pilsonim iespēju izteikties par dzimtās valodas statusa pacelšanu, kas gan cits varētu būt sagaidāms? Kāds no "Latvijas Avīzes" lasītājiem, kuri komentēja mūsu dialogu ar I.Mūrnieci, droši vien, latvietis, uzdod retorisku jautājumu: "Paklau, ja Īrijā notiktu referendums par latviešu valodu kā otru valsts valodu - vai mēs parakstītos," un turpina, "krievs balso par krievu − savu dzimto valodu − nevis pret latviešu valodu."

Te ir tā lieta, te ir tas iemesls, kāpēc balsoja "par"! Plus valsts atklātie mēģinājumi "pārtraukt Latvijā krievu valodas pašpietiekamību" – gan apmācības krievu valodā samazināšana, gan krievu valodas lietošanas pārtraukšana attiecībās ar valsts un pašvaldību iestādēm – viss, par ko jau ir runāts. Kā pēc visa tā var neparakstīties par otras valodas pārtapšanu par valsts valodu?

Mūrnieces kundzei vajag pierādījumus, nevis pētījumu

Jo viņa joprojām uzskata, ka pie visa ir vainīga Krievijas ietekme un tic, ka ir "Saskaņas centru" pārsteigusi sakaros ar Krievijas vēstniecību.

Laikam būšu spiests sagādāt Mūrnieces kundzei vilšanos – vēstniecības durvis ne uz brīdi nestāv aizvērtas, jo cauri tām plūst visdažādāko organizāciju pārstāvji, kuri meklē vēstniecībā atbalstu saviem projektiem. Starp viņiem ir arī tie, kas aktīvi piedalās "Saskaņas centra" darbā. Tā patiešām ir tautiešu "kustība".

Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LAŠOR), kuru vadu, jau trīspadsmito ziemu pēc kārtas organizē Latvijas Krievu kultūras un izglītības svētkus "Tatjanas diena". Šis projekts ir miesa no mūsu zemes miesas. Pirmkārt, tie ir svētki tiem, kam krievu valoda ir ikdienas saskarsmes valoda. Bet krievu kultūra ir Latvijas kultūras daļa, tā ir radniecīga latviešu kultūrai – vai ne? Tāpēc uz šiem svētkiem aicinām visas pašvaldību skolas. Pēdējā sezonā vien 1350 skolēnu un skolotāju no 110 skolām ir piedalījušies radošo darbu konkursos. No tām katra ceturtā ir latviešu skola!

"Tatjanas dienu" ir grūti iedomāties bez Krievijas vēstniecības finansiālā atbalsta, kas ir lielāks nekā puse no projekta finansējuma. Būtu dīvaini, ja Krievija atstumtu savus tautiešus. Jebkura valsts uzskata par godu atbalstīt jelkādu uzmanības izpausmi pret tās kultūru un valodu ārpus savām robežām.

Vai mūsu projekts tuvina Krieviju Latvijai? Protams! Vienlaikus vai Krievija un Latvijas krievu kultūra kļūst izprotamāka latviešiem, bet sabiedrība saliedētāka? Noteikti, jā! Tāpēc ne Krievijas vēstniecība vien, bet arī Rīgas dome visu tās mēru darbības laikā ir atbalstījusi "Tatjanas dienu", bet Sabiedrības integrācijas fonds un Sabiedrības integrācijas lietu ministra sekretariāts savulaik piešķīra mums grantus.

Netraucēt integrēties

Pieļauju, ka īstenībā uzticības pakāpe un mūsu sabiedrības saliedētība ir daudz augstāka nekā ir pieņemts uzskatīt. Kā arī vajadzība pēc saliedētības ir liela. Jo liela ir mūsu kopējās sadzīves un darba pieredze. Visus vēsturiskos satricinājumus un pārbaudījumus esam pārdzīvojuši kopā. Kaut Latvijas rietumos ir relatīvi vairāk latviešu, bet dienvidaustrumos - slāvu, tomēr reģionos ar lielu iedzīvotāju koncentrāciju nav izteikti etniskā sadalījuma, pilsētās nav etnisko kvartālu. Mūsu durvis atveras uz kopīgām kāpņu telpām.

Ja gribam uzticēties cits citam, reizēm ir lietderīgi pievaldīt mēli. Kad šķirteņi mēģina atjaunot ģimeni, viņi izvairās no tēmām, kuru dēļ kādreiz tika sarautas attiecības. Nepiemin skaļi, kas kuru un kā apsaukājis un ar ko aizvainojis. Tāpat ir arī sabiedrībā. Jau tas, ka esam nodzīvojuši līdz šai dienai, ir balva visiem. Tagad ir tik svarīgi saglabāt mieru.

Es esmu drošs, ka ļaudīm pietiks gudrības un atbildības. Lai tikai politiķiem pietiktu!

Pavasarī pēc deputāta Eināra Cilinska lūguma es esmu piedalījies semināra "Kas jādara, lai iegūtu saliedētu sabiedrību" sagatavošanā un vadīšanā. Satikās Rīgas vecāko klašu skolēni – no latviešu un no krievu skolas. Atklātas telpas (open space) tehnoloģija ļāva īsā laikā pārrunāt daudz tēmu un pārliecinoši formulēt secinājumus.

Skolēni secināja, ka viņu starpā starpetnisko problēmu nav, bet ķildas sēj politiķi, kuriem ir jābeidz runāt par vēsturi un jāsāk veidot jaunu, kopēju vēsturi: "Mēs esam vienoti, tikai jūs tādi neesat." Mūsu bērni vēlas dzīvot savstarpējā cieņā, kopīgu vērtību meklējumos. Viņi grib un ir gatavi biežāk satikties kopīgos darbos un priekos.

Saliedēta sabiedrība izaugs skolā

Tas ir ļoti svarīgi – bieži satikties. Ikdienas saskarsme jaunībā grauj aizspriedumus un dibina sakarus uz visu mūžu. Cilvēks, kurš jau no skolas sola ir nonācis starpetnisko attiecību lokā, visticamāk neatrausies no tā arī brieduma gados.

Secinājums par to, ka ir nepieciešams izveidot saskarsmes vidi dažādas etniskās izcelsmes jauniešiem, noved pie slēdziena par tādu mācību iestāžu lietderību, kurās skolēni mācību stundās apgūtu latviešu un mazākumtautību izglītības programmas, bet pārējo laiku varētu pavadīt kopā.

Es nosaucu tādu skolu par Jauno divplūsmu skolu. Tā nav tāda divplūsmu skola, kurā divi skolas kolektīvi paliek nodalīti kā divi nesapludināmi šķīdumi, bet tā ir jaunas ideoloģijas skola ar speciāli sagatavotiem skolotājiem un administratoriem. Daudzas esošās divplūsmu skolas ir tuvas tādām "jaunām" skolām.

Mēs mīlam to, ko zinām. Mūsu bērnu kopēja apmācība, audzināšana un izaugšana radīs ieradumus un tradīcijas stabilam starpetniskam mieram Latvijā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form