Ņemot vērā šīs atrunas, iezīmēšu tikai divus aspektus. Viens no tiem ir tagadējā biopolitika, kuras aprises iezīmējis Mišels Fuko. Biopolitikas gadījumā nav nepieciešams pievienot tādus apzīmējumus kā "labi" vai "slikti", saistīt to ar kaut kādiem ļaunprāšiem vai ļauniem spēkiem, sajūsmā piesaukt sazvērestības u. tml. Runa ir par ilgstošām norisēm, kas konstituē, veido, nodrošina noteiktu kopdzīves formu. Otrais aspekts gan paredz novērtējumu, jo ietver izšķiršanos – katra paša izšķiršanos. Šo otro aspektu nesen uzsvēris amerikāņu rakstnieks Čārlzs Eizenšteins esejā par tagadējo kronējumu ("The Coronation"), proti, jautājumā par to, kā turpmāk dzīvot.
Biopolitiskais aspekts
Saistībā ar biopolitiku norādīšu uz trim iezīmēm, kuras nebūt nav kaut kas jauns un nebijis. Aizvien skaidrāk iegravējas nošķīrums, ko Džordžo Agambens ir nodēvējis par kailo dzīvību un tās iekļaušanu sociālpolitiskajā, izspēlēšanu dažādās eksistences tehnikās. Runa ir par to, ka cilvēks ir pie dzīvības, bet viņam nav pār to varas. Uzskatāmi tas atklājas arī tagadējos epidemioloģiskajos pasākumos. Taču ne par tiem ir runa. Laika gaitā cilvēkdzīve ir reducēta līdz bioloģiskam faktam, kuru cenšas salāgot ar citām jomām. Tomēr cilvēks nav tikai somatisks radījums vai homo oeconomicus. Savā ziņā tās ir abstrakcijas, kurām pakārto dzīvi. Pakārtošana paredz tehniskus risinājumus. Somatiskais radījums ir atveseļojams vai izolējams, ja veseļošanas tehnika izrādās neproduktīva. Savukārt neproduktivitāte paredz eksperimentus, lai nodrošinātu optimizēšanu. Tehniskais risinājums ir nemitīgi uzlabojams. Un sasniegumi šajā ziņā tiešām ir fantastiski, no tiem laikam atteiktos tikai nelgas. Tomēr tas nemazina to, ka cilvēks ir reducēts līdz organismam, bioloģiskai vienībai, kuru var uzturēt pie spējas funkcionēt, bet var arī neuzturēt, ja to, piemēram, nepieļauj ekonomika. Ekonomizācijā "kailo dzīvību" laikam vislabāk raksturo sadomātā teorija par pamatvajadzību apmierināšanu. Groteskā veidā to var formulēt šādi: paēdis cilvēks sāk domāt, vai tikai nevajadzētu uzrakstīt "Dievišķo komēdiju".
Kailās dzīvības fenomens iet roku rokā ar kristietisko noli me tangere motīvu – "Nepieskaries". Vēsturiski šis motīvs ir guvis dažādus iemiesojumus. No nebiedrošanās ar "netīrajiem", "neatmazgātajiem" līdz "asinstīrības", "ticības tīrības", "izkļauto" un "izslēgto" uzturēšanai. Biopolitikas aspektā aizvien skaidrāk iezīmējas atmiesiskošanās. Šī biopolitikas otrā iezīme ir paradoksāla. Visdažādāko (tostarp virtuālo) ķermeņu veidošanās norisinās līdztekus atmiesiskošanai, tomēr beigu beigās no miesām, miesiskas eksistences nav iespējams atsvabināties. Pat pārtopot par numuriem, skaitļiem (tas atvieglina kontroli un plānošanu), miesas nekur nepagaist. Arī izolācija, karantīna un līdzīgi pasākumi attiecas uz "kailās dzīvības" iemiesojumu.
