Foto: F64
Nesen kāda Latvijas parlamentāriete, uzturoties svešā zemē, sajūsminājās par tur uzsākto karadarbību. Viņas vienīgās bažas bija par izvairīšanos no asinsizliešanas. Tomēr politiķes bažām nav pamata, to savulaik jau ir parādījis Īzaks Bābels. Viņš apraksta, kā vairāki kazaki nav spējuši nošaut vecu ebreju, tas spiegdams vienmēr izsprucis.

Tomēr risinājums atrasts: "Kudrja no ložmetējnieku komandas satvēra viņa galvu un ieslēpa sev padusē. Ebrejs apklusa un izstatīja kājas. Kudrja ar labo roku izvilka nazi un prātīgi nokāva veci, nemaz neaptašķīdamies." Tīri padarīts darbiņš! Kara mērķis ir nevis tieša asinsizliešana, bet pretinieka satriekšana, lai tas "izstatītu kājas" un, "padusē ieslēpts", neraustītos. Savukārt pati nokaušana jau ir tehnisks jautājums. Bez tās var iztikt, ja vien uzspiesta sava griba. Tā vien šķiet, ka Latvijā norisinās karadarbība bez tiešas asins izliešanas. Tomēr labāk, protams, palūkoties, kā vardarbība īstenota citviet. Un Padomju Savienība varētu nebūt tas sliktākais piemērs.

Piemērota norise ir kolektivēšana, kas plašāk pazīstama kā kolhozu dibināšana. Šī procesa uzsākšanu raksturo plānu, norādījumu nepastāvēšana. Tāpēc rodas "kvadrātainie kolhozi", jo kartē vienkārši atzīmētas noteiktas teritorijas. Taču tā ir tikai viena no kolhozu versijām. Bet pati kolhozu dibināšana aizēno daudz svarīgāku norisi, proti, jaunas sabiedrības veidošanu. Taču, lai to paveiktu, nepieciešams deklasēt iepriekšējo sabiedrību un klasificēt jaunveidojumu. Deklasēšana rada visplašāko deklasēto elementu klāstu, no kuriem pazīstamākais varētu būt izdomājums "kulaks". Savukārt deklasēšana nodrošina tā sauktās lielās sabiedrības un kriminālās pasaules saplūšanu. Bet pašu deklasēšanu nevar neīstenot, jo Krievija līdz 1918. gadam principā ir lauku valstība, agrāri iekārtota pasaule, kuru nepieciešams proletarizēt.

Tomēr jaunā kolektivēšana nenotiek tikai "no augšas", svarīga ir arī "masu jaunrade". Nav reti gadījumi, kad kolektivēšanu pavada, piemēram, matu nogriešana sievietēm. Pamatojums ir gauži vienkāršs — mati ir eksportprece, par kuru var iegādāties kolhozam nepieciešamo inventāru. Neba retāki ir gadījumi, kad tiek izveidotas "sarkano fašistu" partizānu vienības, lai likvidētu izdomātos kulakus un piespiestu apvienoties jaunā kopībā. Kolektivēšana ir jaunās kopības veidošanas sastāvdaļa. Turklāt šīs kopības "elementi" atvieglo disciplinēšanu – "kolhozu" var vieglāk sodīt (dažkārt izsūta veselus kolhozus), "kolhozu" var arī atlaist, lai piesavinātos tā mantu.

Taču šie kolektivējumi nodrošina arī citas, ne mazāk svarīgas, lietas. Kolektivēšana ietver mobilizēšanu, ļaujot tiekties pēc noteiktiem mērķiem un kopīgojot cilvēkus. Šo procesu pavada migrācija uz pilsētām (ārējās robežas jau labu laiku kā slēgtas). Veidojas paradoksāla situācija – milzīgs bezdarbs un milzīgs pieprasījums pēc darbaspēka, ko darba biržas nespēj salāgot. Kolektivēšana ļauj regulēt migrāciju un darbaspēka izmantošanu. To atvieglo arī pasu sistēmas ieviešana, kas "piesien vietai". Kopumā tas viss nodrošina uzskaiti un kontroli, vienlaikus disciplinējot sabiedrību.

Līdztekus norisinās process, ko aprakstījis 20. gadsimta pirmajā pusē arī Latvijā itin labi pazīstamais Aleksandrs Bogdanovs. Jau 1914. gadā viņš raksta: "Pilsētu vietā bija komunistiskie centri, kur milzīgās daudzstāvu ēkās bija koncentrēti veikali, skolas, muzeji un sabiedriskās iestādes." Atbilstīgi sava laika priekšstatiem viņš bilst, ka "spektrotelefons dzīvokļus savienoja ar teātriem, avīžu birojiem un sabiedriskām iestādēm". Deklasējošā kolektivēšana ir koncentrēšana noteiktās vietās, nodrošinot koncentrācijas nometņu rašanos, kurās dominē pašuzraudzīšana.

Latvijā notiekošo (teritoriālo reformu, mediķu un pedagogu apdalīšanu u. tml.) nav nepieciešams identificēt ar Padomju Savienībā notikušo. Latvijā vērojama strukturālā jeb valstiskā vardarbība, ko atvieglo tas, ka monopols uz vardarbību mūsdienās pieder valstij. Tiek īstenota kolektivēšana, kura likumsakarīgi ietver depopulāciju (vismaz noteiktos reģionos). Apvienošana paredz koncentrēšanu noteiktās vietās, vienlaikus īstenojot sabiedrības, iedzīvotāju īpašumošanu. Sabiedrība tiek deklasēta par darba resursiem, savukārt īpašumošanas uzskatāms piemērs ir cilvēka pārvēršana par "valstspiederīgo". Runa ir par piederumu izvietošanu un izkārtošanu, lai veiksmīgāk funkcionētu nometnizācija. Tas gan tiek īstenots prettiesiski, taču monopols uz vardarbību to atsver. Galvenais ir panākt, lai cilvēks netirinātos un pienācīgi "izstatītu kājas". Politika ir jautājuma par dzīvību un nāvi risinājums, un – kā jau karā – svarīgi uzspiest savu gribu, nevis izliet asinis vai aptašķīties ar tām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!