Pēdējie mēneši Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē kārtējo reizi ir pierādījuši to, ka drošai varas iegūšanai/noturēšanai mūsdienās nebūt nav nepieciešams totalitārs, uz militāru spēku balstīts režīms. Pilnīgi pietiek ar īslaicīgu, bet ļoti intensīvu informācijas kanālu pārpludināšanu ar propagandu, un vēlētājs kļūst par paklausīgu zombiju, kurš gatavs balsot par tiem, kurus vēl pirms neilga laika nolādēja.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Redzot LPP/LC popularitātes reitinga drastisko pieaugumu no kādiem diviem trim procentiem pāris mēnešus atpakaļ līdz 13 procentiem šodien, Šlesera kā Rīgas mēra amata kandidāta popularitāti, kā arī Pilsoniskās Savienības apmēram divreiz mazāko, bet vienalga iespaidīgo reitinga kāpumu, kļūst skaidrs, ka naudīgie varas politiķi Latvijā turpmāk varēs raizēties tikai par vienu - kur atrast vēl kādu tikpat spožu reklāmas&PR ģēniju, kāds ir Ēriks Stendzenieks.

LPP/LC reklāmas kampaņa Latvijas mērogam patiešām ir ģeniāla. Uz šīs viena cilvēka heroizācijas un debesmannas solīšanas izrādes fona nobāl pat folklorizētās iepriekšējo Saeimas vēlēšanu "pozitīvisma" kampaņas. Šlesera kampaņas spēks slēpjas, protams, arī vecajā labajā blefa elementā jeb nereālos solījumos, taču tā dēļ vien kampaņu nebūtu vērts saukt par izcilu. Galvenais tomēr ir kas cits - šajā kampaņā apvienots teju viss labākais, kas reklāmas un sabiedrisko attiecību attīstības gaitā izgudrots. Stendzenieks nav centies izgudrot divriteni no jauna, un, plaģiātiski izmantojot visu, kas pa rokai, radījis monolītu, gudru propagandas mašinēriju, kurai ir vairākas raksturīgas iezīmes:

1. Mērķauditoriju daudzveidība. Manuprāt, šis, kopā ar blefa elementu, ir pats galvenais šīs kampaņas veiksmes stūrakmens. Atšķirībā no TB/LNNK, kas tēmē tikai uz nacionālistiem, vai Jaunā Laika un Pilsoniskās savienības, kas visu fokusu nolēmuši vērst šaurā starā uz birokrātijas apkarošanu, vai Tautas partijas, kas vispār tā īsti neuzrunā nevienu un šoreiz ar savu kampaņu ir smagi izgāzušies, Šlesers piedāvā visu un visiem. Viņš uzrunā gan latviešu, gan cittautiešu mērķauditorijas (uzskatāmi tas izpaudās pasākumā Arēnā Rīga, kur īsās paziņojumu uzrunas izskanēja gan latviešu, gan krievu valodā, it kā Latvija jau būtu oficiāli divvalodīga valsts). Viņš uzrunā uzņēmējus, solot biznesa projektu attīstību. Viņš neaizmirst uzrunāt arī vienkāršos, maznodrošinātos un sociāli mazāk aizsargātos cilvēkus, uzsverot, ka uzaudzis Ķengaragā, tāpēc zinot, kā cilvēki Rīgā dzīvo, kā arī (protams, ļoti pareizi) skaidrojot, ka pensijas un pabalstus varēs samaksāt tikai no nodokļiem, kurus valsts gūs uzņēmumu veiksmīgas attīstības rezultātā. Galu galā, Šlesers vēršas pat pie jaunām meitenēm un naivām sievietēm, demonstrējot savu "supermena" tēlu un seksapīlu (Arēnā Rīga izrādītā filmiņa ieklāva arī Šlesera bildes no boksera laikiem).

2. Elastība. Šlesera kampaņa bijusi ļoti fleksibla, zibenīgi reaģējot uz konkurentu mestajiem vārgajiem izaicinājumiem. Piemēram, kad pēc pirmo Šlesera reklāmu parādīšanās Tautas partija uztaisīja savu reklāmu, kurā centās spēlēt uz visu Rīgas lielāko mikrorajonu iedzīvotāju jūtām, sakot, ka viņiem rūp ne tikai osta vai lidosta, bet arī Bolderāja, Teika, Imanta utt., Stendzenieka atbilde nebija ilgi jāgaida - arī Šlesera kampaņā uzreiz parādījās mikrorajonu nosaukumi, iznāca pat īpaša preses relīze, kurā bija uzsvērts, ka arī Bolderājā tikšot realizēts liels projekts un šis mikrorajons piedzīvošot milzīgu attīstību. Savukārt, redzot, ka Pilsoniskā Savienība un Jaunais Laiks uzsver birokrātijas apkarošanu, Šlesers saviem neizpildāmajiem solīojumiem pievienoja vēl vienu - "Manā vadībā strādās visi". Beigās konkurentu vēršanās pret Šleseru pavērsās pret viņiem pašiem - pēc LNT mēra amata kandidātu diskusiju raidījuma noskatīšanās tiešām varēja rasties gandrīz vai līdzjūtība nabaga buldozeram, kam uzbruka teju visi pārējie studijā esošie un, atklāti sakot, supermens pat vienubrīd sāka izskatīties nervozs. Skatītājs varēja padomāt - ja jau visi tik ļoti vēršas pret vienu, tad acīmredzot viņiem ir kaut kas "aiz ādas". Un rezultāts kampaņā atkal parādījās ļoti operatīvi - Šlesera jaunākajā reklāmā galvenais akcents likts tieši uz to, ka citām partijām esot tikai viens uzstādījums - "pret Šleseru", bet viņam, lūk, laba programma. Rezultātā ikviens, kurš kampaņas gaitā mēģinājis kaut ko iebilst Šlesera tēlam vai blefošanai, tika pašam negribot iepīts viņa reklāmas orķestrī.

3. Blefs. Arī blefošana šoreiz bijusi diezgan izsmalcināta, tā, ka cilvēkiem bez kaut minimālām priekšzināšanām par attiecīgajām jomām, mute paveras izbrīnā, cik "pamatoti" argumentēta Rīgas sagaidāmā attīstība Šlesera vadībā. Šlesers ir samācījies no galvas un sauc dažādus projektus Rīgā, kas tikšot attīstīti - radot iespaidu par konkrētību un skaidru vīziju. Viņš salīdzina Rīgu ar Frankfurti, kā vienīgo argumentu izmantojot to, ka šī pilsēta esot "mazāka par Rīgu" un ar to ir pietiekami, lai Rīgai būtu tādas pašas iespējas attīstīties kā Frankfurtei. Lai atšifrētu šos blefus nevajag daudz - vajag kaut mazliet interesēties par ekonomiku un ģeogrāfiju. Ja runājam tieši par "Frankfurtes blefu", tad šis ir atsevišķas iztirzāšanas vērts. Jā, Frankfurte formāli ir mazāka pilsēta par Rīgu - tās administratīvajās robežās dzīvo 670 000 cilvēku, kamēr Rīgā - 717 000. Tomēr ar to arī līdzības beidzas. Frankfurtes aglomerācijā dzīvo 5,8 miljoni cilvēku, kamēr Rīgas aglomerācijā tie ir ap 1,1 miljonu. Frankfurte atrodas nesalīdzināmi blīvāk apdzīvotā reģionā, tā ir finansu centrs ES lielākajai valstij, kurā dzīvo vairāk nekā 80 miljonu iedzīvotāju. Runājot par Frankfurtes attīstību, Šlesers savā Arēna Rīga runā minēja kā vienu no faktoriem tās banku biznesu (kas ir pilnīga taisnība), un piemetināja "spārnotu frāzi": "Mums bankas arī ir". Jā, mums "arī ir" - pēc FKTK datiem, patlaban 21 banka. Frankfurtei šis skaitlis ir ap 280. Komentāri lieki. Bez tam, Frankfurte atrodas Eiropas ekonomikas motora centrā, kamēr Rīga un Latvija ir absolūta perifērija.Lai kā mēs mīlētu Rīgu un ticētu tās iespējām attīstīties - tie ir fakti. Salīdzināt Rīgu ar Frankfurti ir vistīrākā ģeķība. Un, klausoties nākamo Šlesera frāzi: "Rīga būs Ziemeļeiropas banku centrs", rodas iespaids, ka Latvijas bankas pēdējos gadus ir kreditējušas Zviedriju, nevis otrādi. Runājot par daudzajiem projektiem, kas tikšot attīstīti Rīgā, Šlesers saka, ka tos realizēs ar privātās-publiskās partnerības modeli, aizmirst piebilst vienu - kur visām šīm iecerēm ekonomiskās krīzes laikā (un nākamās domes sasaukums, protams, joprojām būs krīzes laiks) radīsies investori? Šlesers pārmet "putekļiem noklātus projektus" Rīgas domes atvilknēs, taču baidos, ka tā šobrīd vairs nav galvenā problēma. Šobrīd Rīgā gandrīz visi lielie projekti, kas jau tikuši sākti būvēt, ieskaitot Šlesera prezentēto "Airport City" (biznesa rajons blakus lidostai, kur pērn tika iesākta pirmās ēkas būve), ir apstājušies - uzpriekšu iet tikai valsts (nevis privāto investoru!) finansētie Dienvidu tilts un Nacionālā bibliotēka. Mājaslapā www.urbancentre.net esmu apkopojis šo situāciju ar grafisku attēlojumu kartē - karte nav pilnīga un nepretendē uz absolūtu precizitāti, taču kopējo ainu tā parāda skaidri - patlaban nospiedoši dominē zilganie stabiņi, kas reprezentē iesaldētos projektus. Starp tiem ir pat it kā tik drošais "Z torņu" projekts, kur aiz muguras stāv tāds milziskā S.P.I. Group. Investoriem patlaban vienkārši ir pilnīgi zudusi apetīte uz Latviju un Rīgu - un baidos, ka tur pie galvenās vainas nav Šlesera uzskats par Rīgas domes bezdarbību, gluži vienkārši Latvija šobrīd pasaulei šķiet, maigi sakot, neperspektīva. Kā šo uzticību no investoriem atjaunot un vairot - tas būtu tas, par ko Šleseram būtu jārunā, nevis tukši jāsola attīstīt te vienu, te otru Rīgas megaprojektu, starp kuriem, starp citu,nav vairāku labu un sen solītu projektu - piemēram, multimodālais sabiedriskā transporta centrs Spīķeru teritorijā, un ir daži bezjēdzīgi - kā, piemēram, dzelzceļa vaļna nojaukšanu starp "bagāto" un "nabago" Rīgu (it kā "ļoti bagātais" Grīziņkalns būtu spējīgs ekonomiski "pacelt" Maskavas forštati).

4. Zīgerista banānu 2009. gada reinkarnācija. Pasākumā Arēna Rīga, visiem apmeklētājiem pie ieejas tika dalītas enerģijas dzērienu "Šlesers" bundžiņas ar "Š" attēlu "Superman" stilistikā (interesanti, vai no oriģinālā zīmola autoriem saņemta atļauja, vai šis ir klajš plaģiātisms?). Esot dalītas arī šokolādītes. Ieejot zālē, Tevi satriec iespaidīgais aprīkojums - divi stereokrāni zāles malās un centrālais ekrāns pa vidu. Ik pa brīdim uz ekrāniem šaujas zibeņi, un tiek sinhroni demonstrēts LPP/LC logo ar numuru viens. Uz centrālā ekrāna ik pa brīdim dažādi, iespējams, Stendzenieka gara augļi (piemēram, "Lai viņi sauc mani kaut vai par kalmāru. Manā vadībā strādās visi") jaucas ar klaji "nospertiem" pašmotivācijas guru citātiem, kas it kā esot Šlesera izteicieni, bet patiesībā tos jau krietni pirms Šlesera dzimšanas noformulējuši citi (Henrijs Fords, Deils Kārnegijs, Entonijs Robinss u.c.). Ik pa noteiktam attālumam tribīnēs stāv jauniešu bariņi, turot rokās Šleseru atbalstošus plakātus un ar zināmu regularitāti spiedzot pie supermena izteikumiem. Priekšējās rindās ielaisti tikai LPP/LC lojālie cilvēki. Muzikāli priekšnesumi, patosa pilnas uzrunas, Šlesera celšanās pacēlājā, papīra lentīšu lietus pasākuma izskaņā - viss tik skaisti. Tik skaisti, ka tiešām, no sirds - gribētos noticēt, ka tā ir patiesa apņemšanās, nevis tikai prāta čakarēšana. Diemžēl Šlesers, kurš ir Latvijas politikā bijis jau desmit gadu, nepavisam nevar pretendēt uz "Latvijas Obamas" statusu. Tas būtu apmēram tas pats, kas, ja Amerikā šādu kampaņu būtu veicis nevis Obama, bet gan Bušs. Absurdi, vai ne? Bet Latvijas vēlētājam jau tas acīmredzot ir vienalga. Ja aptauju rezultāti izrādīsies patiesi, LPP/LC saņems vēlēšanās otro rezultātu Rīgā aiz "Saskaņas centra". Un es nepavisam nebrīnītos, ja starp balsotājiem atrastos pat kāds no tiem, kas politiskā niknumā janvārī bija gatavi šturmēt Saeimu. Gribētu aicināt ikvienu padomāt pirms balsošanas tikai par vienu - vai partija, par kuru gatavojaties balsot, bija jūsu favorīts arī pirms diviem mēnešiem. Ja atbilde ir jā, viss kārtībā. Ja atklājat, ka šī partija pirms diviem mēnešiem nebūt nebija tā, par kuru gatavojāties balsot, vai pat vēl ļaunāk - tobrīd domājāt, ka par viņiem jau nu gan nebalsosit, visticamāk, jūs esat informatīvās manipulācijas upuris.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form